Jauna mākslas antoloģija 0
Reizē ar trešās Purvīša balvas izstādes atvēršanu un jaunā laureāta paziņošanu portāla “Arterritory.com” apgādā iznākusi apjomīga mūsdienu mākslas antoloģija “2007 – 2012. Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva”. Grāmatas dizaina autors ir mākslinieks Kirils Kirasirovs.
Jaunā kataloga vāki pēc taustes atgādina piepūšamo matraci vai vismaz tā ielāpu – gumijots un paredzēts ilglaicīgai lietošanai. Jaunā antoloģija tiešām ir kā plāksteris zināšanām par mūsdienu mākslas lauku – ne jau vienmēr izdodas apmeklēt visas izstādes un izsekot notikumiem –, bet te iespēja sistematizēti iepazīt vairāk nekā 90 mūsdienu māksliniekus, viņu darbus un izlasīt profesionālu darbības izsvērumu, ko rakstījuši Ieva Astahovska, Vilnis Vējš, Ieva Kulakova, Ieva Rupenheite, Alise Tīfentāle un Anna Iltnere. Ievadā lasāms mākslas zinātnieces Ievas Kulakovas priekšvārds, kas iezīmē mūsdienu Latvijas mākslas teritorijas pieturpunktus, objektīvi analizējot tās lokālās attīstības gaitu, cēloņus un īpatnības. Sniegts Purvīša balvas ekspertu komisijas darba apskats, atzīmēti vājie un stiprie punkti. Kā galvenā krājuma vērtība atzīti nopietnie mākslinieku atlases kritēriji, kuru galvenais nosacījums ir nobrieduša mākslinieka personība ar “stabilu rokrakstu un skaidri definētu radošo programmu”. Tā kā tas ietver dažādus mākslas virzienus un plašu māksliniecisko uzdevumu amplitūdu, tad turpat arī precizēts, ka nepārejošas latviešu mākslas vērtības meklējamas “izteikti estētiskos, amatnieciski meistarīgos darbos”. Lai arī ne visam ievadrakstā minētajam var piekrist, tas tomēr sniedz pārskatāmu pēdējo piecu gadu latviešu mākslas apskatu sociālo apstākļu kontekstā.
Purvīša balva mākslā tiek piešķirta kopš 2008. gada katru otro gadu un tās uzdevums ir apzināt aplūkotajā laika posmā nozīmīgākos Latvijas mākslas notikumus. Piešķirtas jau trīs Purvīša balvas. Pirmo par videodarbu “Solitude” 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga, par otrās laureātu 2011. gadā kļuva Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt”, trešo šā gada februārī saņēma Andris Eglītis par izstādi “Zemes darbi”.
Grāmatā iekļautie mākslinieki pēdējos sešos gados iekļuvuši ekspertu grupas redzeslokā, nosaukti izvirzīšanai, izvirzīti vai nominēti Purvīša balvai. Ekspertu grupa, sekojot Latvijas mākslinieku darbībai Latvijā un ārzemēs, katru ceturksni nosauc, viņuprāt, labākos, no kuriem katra otrā gada beigās astoņus māksliniekus nominē Purvīša balvai.
Tad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs “Arsenāla” telpās rīko nominantu izstādi, kurā starptautiska žūrija izraugās laureātu, kurš saņem prestižo balvu un 20 tūkstošus latu, ko piešķir muzeja patrons SIA “Alfor”. Profesionālie eksperti izvērtē aktuālākos notikumus, lai, kā vēsta balvas nolikums, balvu piešķirtu māksliniekam, “kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām”. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka aizritējušie pieci “mūsdienu dzīves” gadi pagājuši krīzes zīmē, kas daudziem māksliniekiem laupīja iztikas līdzekļus un iespējas sarīkot izstādes, darbiem krājoties darbnīcā. Šo robu būtu vajadzējis aizpildīt Valsts kultūrkapitāla fondam ( VKKF), kas, krīzes apstākļos par divām trešdaļām samazinoties finansējumam, pēc kāda VKKF eksperta teiktā, sāka darboties kā kara lauka hospitālis – operēja tos, kuriem bija cerības izķepuroties, smagāk ievainoto rūpes par izdzīvošanu atstājot pašu ziņā. Tātad – finansējumu piešķirot tiem, kuriem jau bija kādi līdzekļi. Līdz ar to nevilšus rodas ķēdīte: VKKF finansējums – izstāde – izvirzīšana nominācijām, tā rosinot attiecīgu ekonomisko apstākļu kopumu, kas rada labvēlīgu augsni konjunktūrai. Attiecīgi vienīgā izeja ir jaunu mākslas mecenātu, finansējuma avotu, balvu rašanās, lai rezultātā raisītu veselīgu sāncensību un uzskatu dažādību, ko varētu mudināt arī šī jaunā mākslas antoloģija.
