Jaunā mācību gada priekšvakarā daudz neatbildētu jautājumu izglītības jomā 0
Atmiņu kamolu atpakaļ tinot, nudien nespēju atcerēties, kad pēdējos desmit gados skolas 1. septembri būtu sagaidījušas saulainā noskaņā un vienvienīgās rūpēs par jaunās paaudzes izglītošanu. Kur nu!
Problēmas parasti uzdīgst jau pavasarī un, ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) situāciju paskaidrojošajām runām spēcinātas, bagātīgi izpaužas pie jaunā mācību gada sliekšņa. Tradicionāli viskrāšņāk zied skolotāju darba apmaksas jautājums. Samilzis jau tūlīt pēc valsts neatkarības atgūšanas, tas pārtapis līdz galam neizārstētā čūlojošā vainā, kam kritiskos brīžos tikai uzlīmē jaunu plāksterīti. Pedagogu algu problēma kļuvusi par mūžīgo stāstu, kuram punktu nav spējuši pielikt ne rāmie, ne uz asām reformām noskaņotie ministri. Tāpēc nu atkal esam turpat, kur citus gadus ap šo laiku: IZM speciālisti izplata vīzijas par to, cik skolotāji – varbūt, iespējams, droši vien, laikam – pelnīs no 1. septembra, bet joprojām nav šos redzējumus pamatojoša lēmuma. Tāpat kā nav skaidrības, vai IZM saņemsies politiskās gribas izpausmei, ar pienācīgu atalgojumu motivējot strādāt pedagogus skolās, kur audzēkņu skaits nesasniedz simtu. Pavisam tādu ir 280. Rupji rēķinot, apmēram trīs ceturtdaļas spēlē svarīgu lomu apdzīvotās vietas elpināšanā jeb reģiona attīstībā, ko visa valdošā koalīcija akceptēja, balsojot par Nacionālās attīstības plānu (NAP).
Lai gan IZM rāda profesionāli sazīmētas skolotāju nākotnes algu diagrammas, ar jomu nesaistītam cilvēkam grūti aptvert visas galējo ciparu ietekmējošās nianses.
Stiprinās vien jau ieilgušajās pedagogu darba samaksas peripetijās radusies sajūta, ka pastāv noslēpumains iemesls, kas pašai IZM neļauj atrotīt piedurknes un reizi par visām reizēm izveidot sistēmu, kas darītu galu mudžeklīgajiem aprēķiniem.
Slikti saprotams, kāpēc pāreja uz noteiktu pedagoga stundu slodzi nedēļā IZM skatījumā šķiet vēl sarežģītāka par eiro ieviešanu valstī, tādēļ turpina pastāvēt tikai vēlmju formā un atliekama. Domāju, šajā gadījumā pieticīgais izglītības budžets, ko IZM izmanto par visu kritisko piezīmju vairogu, nav galvenais iegansts. Mantra “nauda seko skolēnam” ļoti iepatikusies IZM daudzgalvainajai saimei, un tagadējā skolotāju darba samaksas rēķināšana tur vienai daļai nodrošina maizīti. Turklāt pedagogu darba slodzes noteikšana prasītu izkustināt IZM dažu siekstu, zem kuras sen vairs netek mūsdienīgs ūdens…
Augusts jau pusē, bet vecāki joprojām neziņā, kādi mācību līdzekļi jāgādā ģimenei un kādi bērnam būs pieejami skolā. Par to informēšot septembra sākumā. Bet vai mācību gada iezvans uzskatāms par pilnvērtīgu, ja pēc tam skolēniem nedēļas divas paiet, burzoties pie kancelejas preču un grāmatu veikaliem? Tas nav jautājums tikai izglītības ministram Vjačeslavam Dombrovskim. Viņam pietiek darba, dzēšot labi redzamus uguns perēkļus izglītības namā un cīnoties ar priekšgājēja, tagadējā padomnieka Roberta Ķīļa pamestajām zemdegām. Ir plašs ministrijas personāls – ar amatu aprakstos noteiktu atbildību un pilnvarām.
Nobeigumā pats kutelīgākais jautājums: kāpēc bērnu labā izglītībā ieinteresēta sabiedrība neiet ielās, pieprasot normalizēt pedagogu darba samaksu? Šovasar jau par vēlu, bet nākamgad trijos siltākajos mēnešos ieplānojiet sev garāku tūri pa skolām visos Latvijas novados. Radīsies nopietns iemesls paprātot, kurā valstī vēl kādam ir tik garš apmaksāts atvaļinājums…
