Juris Lorencs: Jaunā laikmetā ar veco prezidentu 5
“Putins nav nekāds diktators!” Arī šādi negaidīti vērtējumi mūsu kaimiņvalstī izskan pēc Krievijas prezidenta tā saucamās ikgadējās lielās preses konferences, kas tika sarīkota 14. decembrī. Tikai nevajag domāt, ka tā ir uzslava, kas iekļaujas valsts mediju organizētajā vispārējās sajūsmas gaisotnē. Tieši otrādi – vilšanās, rūgtums, pat nepatika. Saprotams, šādu kritiku dzird nevis no liberālās opozīcijas, bet gan no kreisajiem, komunistus ieskaitot, un labējiem nacionālistiem.
Kas tad Putinam tiek pārmests? Tā vietā, lai parādītu valstij un pasaulei “stingro roku”, prezidents esot lavierējis, centies būt labs pret visiem un tāpēc izskatījies vājš, nedrošs, pat bezspēcīgs. Ārpolitikā tas izpaužoties kā Donbasa nodevība. Ja jau Krievija atguva Krimu, ar kādām tiesībām tā drīkstot aizmirst par cilvēkiem Ukrainas austrumos, kuri arī vēloties atgriezties Krievijas sastāvā? Uzvara Sīrijā – tas ir labi. Bet kāpēc paziņot par armijas izvešanu? Amerikāņi taču Sīrijā paliek! Netiek aizmirsts pat sports, tas, ka Putins atļāvis Krievijas sportistiem startēt 2018. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā bez valsts karoga un himnas. Krievijā aizvien skaļāk izskan aicinājumi spēles boikotēt.
Vēl lielāku kritiku izpelnījusies Putina iekšpolitika, precīzāk, tās iztrūkums. Izskatās, ka 2017. gadā saimnieciskais pieaugums būs vien 1,7%, un arī tas panākts, pateicoties naftas cenu pieaugumam. Laikā, kad tauta spiesta aizvien ciešāk savilkt jostas, prezidents neesot izteicis nevienu jaunu ideju, kā reformēt ekonomiku, vien miglainus solījumus un aicinājumus visiem labāk strādāt. Tikmēr “augšas” kļūst aizvien turīgākas, dolāru miljardieru skaits valstī aug. Pēc 20. novembrī veiktās aizturēšanas lidostā Francijā un vietējo varas iestāžu izvirzītajiem apvainojumiem nodokļu slēpšanā krievi pēkšņi pamanīja “kluso miljardieri” Suleimanu Kerimovu. Kā šis vienkāršais puisis no Dagestānas dažos gados ieguva savus miljardus? Un kāpēc viņam jāsēž Krievijas parlamenta augšpalātā, Federācijas padomē, kuras sēdes senators apmeklē ne visai centīgi? Arī Putina pasludinātā cīņa ar korupciju esot selektīva. Apliecinājums tam – bijušā ministra Alekseja Uļukajeva demonstratīvā notiesāšana, kamēr Kremlim pietuvinātie oligarhi turpinot izlaupīt valsti. Varas elites esot sasaistītas savstarpējo atkarību tīklos. Putins neesot spējīgs atlaist no darba pat sporta lietu ministru Vitāliju Mutko, ko vaino dopinga skandālā, nemaz nerunājot par tautā nemīlēto premjeru Medvedevu.
Par to, ka Putins uzvarēs prezidenta velēšanās nākamā gada 18. martā, nešaubās neviens. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka šodien par viņu balsotu 75% no iespējamiem vēlētājiem. Tomēr uzvaras triumfu var aptumšot zema pilsoņu aktivitāte. Vēl viens interesants skaitlis – no tiem, kuri būtu gatavi balsot pret Putinu, demokrātu Navaļniju un viņam līdzīgos atbalsta vien ap 15%. Pārējie ir dažādu nokrāsu “kreisie” un “patrioti”. Bet ko tad piedāvā šie radikālie Putina kritiķi? Pagaidām uzticības kredīts prezidentam vēl neesot izsmelts. Bet tūlīt pēc vēlēšanām viņam esot jārīkojas aktīvāk. Jāatzīst Donbasa un Luhanskas “tautas republikas”. Balstoties uz tautas masām, jāierosina kaut kas līdzīgs jaunai revolūcijai. Aizslaucīt oligarhus, konfiscēt viņu aktīvus, iesēdināt korumpētos ierēdņus! Patiesībā tas ir aicinājums uz “kultūras revolūciju”, kādu Mao laikā piedzīvoja Ķīna.
Vai tad šo noskaņojumu nemana tie, kuri veido Kremļa ideoloģiju? Pamana! Un viņu atbilde ir: “Ak, jums nepatīk Putins? Nu tad dabūsiet ko tādu, ka maz neliksies!” Krievijas cilvēki tiek baidīti ar “Jeļcina laiku” haosu, ar bandītu varu un nabadzību, savukārt Rietumi – ar politisku, pat militāru konfrontāciju. Tā nu iznāk, ka šāda opozīcija, kamēr vien tā nopietni nepretendē uz varu, Kremlim pat ir izdevīga. Un Krievija pēc inerces turpinās soļot ar veco prezidentu, kurš, šķiet, pilnībā neapzinās visus jaunā laikmeta izaicinājumus. Bet kas notiks vēl pēc sešiem gadiem, 2024. gadā? Kā sēnes pēc lietus Krievijā šodien aug militāri patriotiskie klubi, tiek dibinātas jaunas kursantu skolas, nostiprināti kazaku formējumi. Neskaitāmi labdarības un izglītības fondi propagandē “krievu pasaules” ideju. Tas viss var izskatīties samērā nevainīgi demokrātiskā, pārtikušā, par sevi pārliecinātā sabiedrībā. Bet valstī ar vājām demokrātijas tradīcijām, kurā impēriskas atmiņas savijas ar saimnieciskas krīzes nomocītiem cilvēkiem, mēs patiešām varam sagaidīt jau īstu diktatoru.
