Jauna iespēja – ģenētisko resursu saglabājamās šķirnes 0
Arta Kronberga, AREI Priekuļu pētniecības centrs
Pareiza šķirnes izvēle ir viens no agronomijas pamatakmeņiem. Lai saimniekošana būtu sekmīga, ir svarīgi izvēlēties atbilstošu šķirni un arī tai atbilstošu audzēšanas tehnoloģiju. Bet vēl jāatceras, ka lielākajai daļai sugu selekcionāri veido arī vairākus dažādu šķirņu veidus, kas atšķiras ar īpašību kopumu un kuras audzējot jāievēro noteiktas prasības.
Līnijšķirnes un klonu šķirnes
Pašapputes sugām (kviešiem, miežiem, auzām u. c.) visvairāk tiek piedāvātas tā sauktās līnijšķirnes. Tās tiek iegūtas, noteiktā selekcijas etapā atlasot vienu augu un to vairojot. Tā kā šis augs apputeksnējas pats ar sevi, visi tā pēcnācēji ir identiski, tādējādi uz lauka visi augi būs gan ģenētiski, gan vizuāli identiski. Teorētiski šādu šķirni var audzēt daudzus gadus un laukam būtu jāizskatās identiski. Tomēr reālajā saimniekošanā tā nenotiek, un, ja tomēr uz lauka parādās atšķirīgi augi, saimniekam jāmeklē iemesls – kas var būt gan mehāniski piemaisījumi dažādos audzēšanas posmos, gan arī atkarībā no gada klimatiskajiem apstākļiem var notikt daļēja svešappute.
Pēc īpašībām līnijšķirnēm līdzīgas ir klonu šķirnes. Arī šeit šķirne tiek atlasīta un pavairota no viena auga, vienīgā atšķirība ir tā, ka vairota tiek auga veģetatīvā daļa, piemēram, kartupeļiem – no bumbuļiem. Arī klonu šķirnes saglabā savas īpašības no paaudzes uz paaudzi, bet no tām nevar ievākt un pavairošanai izmantot sēklas, jo pēcnācējiem vairs šķirnes īpašības nesaglabāsies. Protams, jāatceras, ka klonu šķirnēm liela problēma var būt vīrusu slimības, kas būtiski samazina ražas lielumu.
Hibrīdās un sintētiskās šķirnes
Hibrīdās (F1) šķirnes ražošanā ienāk aizvien vairāk. Sākotnēji hibrīdās šķirnes tika veidotas svešapputes sugām (rudziem, rapšiem, kukurūzai, dārzeņiem), bet tagad selekcionāri ļoti cītīgi strādā arī ar pašapputes sugām – Latvijā tiek audzētas vairākas hibrīdās kviešu šķirnes, tādas ir arī miežiem.
Hibrīdo šķirņu veidošanā tiek izmantota dabā esoša parādība – heteroze. Tas nozīmē, ka atsevišķiem vecākiem bērni pēc kādām īpašībām krietni pārspēj vecākus (tas notiek arī cilvēku populācijā – labs piemērs ir mūsu slavenais basketbolists Kristaps Porziņģis). Selekcijā pētnieki speciāli pārbauda dažādas vecāku kombinācijas un atlasa tās, kur heterozes efekts izpaužas visvairāk. Visi labi zina, ka hibrīdās šķirnes drīkst sēt vienu gadu, jo, tās pārsējot, heterozes efekts strauji samazinās. Otra svarīga lieta – no otrās paaudzes sākas skaldīšanās, tādējādi iesētajiem graudiem vairs nepiemīt šķirnes īpašības.
Sēklu pirkt katru gadu droši vien ne visiem patīk, tāpēc tiek strādāts arī pie cita veida šķirņu veidošanas – tā sauktajām sintētiskajām šķirnēm. Sintētisko šķirņu veidošanā arī tiek izmantots heterozes efekts, tomēr šajā gadījumā tiek krustoti nevis divi (kā hibrīdajām), bet vairāki vecāki. Tādējādi heterozes efekts saglabājas vairākus gadus (tas noteikti būs minēts šķirnes aprakstā), tāpēc sēklu drīkst sēt ilgāk. Sintētiskās šķirnes ir pieejamas mazāk, tās izveidotas rudziem, kā arī dažādām stiebrzālēm.
Populāciju un ģenētisko resursu saglabājamās šķirnes
Daudzām svešapputes sugām vēl arvien ļoti daudz tiek audzētas populāciju šķirnes – tas ir ģenētiski un vizuāli atšķirīgu augu maisījums. Tās audzē gan rudziem, griķiem, kaņepēm, gan arī citām svešapputes sugām. Protams, selekcionāri, izmantojot dažādas metodes, panāk, ka konkrētā šķirne ir vairāk vai mazāk izlīdzināta.
Audzējot populāciju šķirnes, saimniekiem ir jāievēro noteiktas prasības, lai neizmainītu šķirnes īpašības. Pirmām kārtām jāievēro izolācija no citām šīs sugas šķirnēm, lai nenotiek savstarpēja apputeksnēšanās, – izolācijas attālums atkarīgs no sugas, vidēji tas ir vismaz 500 metru. Otra lieta, kas noteikti jāņem vērā, – populāciju šķirnēm nevajadzētu sēt nelielus pavairojumus, jo tādos var izmainīt šķirnes īpašības, kā arī ģenētisku iemeslu dēļ var notikt ražas līmeņa pazemināšanās.
Kā īpašu šķirņu grupu, kas ietilpst populāciju šķirņu grupā, gribētu izcelt ģenētisko resursu saglabājamās šķirnes. Lai tās aprakstītu, jāsāk ar senāku vēsturi – pirms klasiskās selekcijas sākumiem 19. gadsimtā katrā sētā zemnieki audzēja sev sēklas paši. Gadu gaitā šajās šķirnēs notika gan apzināti (atlasot rupjāko sēklu), gan neapzināti procesi, tādējādi izveidojās vietējās šķirnes – ģenētiski un arī vizuāli atšķirīgu augu maisījums, kas bija ļoti labi piemērojies konkrētas vietas apstākļiem un nodrošināja zemniekiem ne ļoti augstas, toties stabilas ražas un arī kvalitāti (piemēram, rudzu maize noteikti pirms simts gadiem bija ar citu garšu un smaržu). Sākoties selekcijai, vietējo šķirņu vietā nāca jaunas – ražīgākas. Daudzām sugām, kurām notiek intensīva selekcija, mūsdienās vietējās šķirnes visdrīzāk vai nu ir pazaudētas, vai labākajā gadījumā tiek uzglabātas ģenētisko resursu kolekcijās. Pie šīm sugām var pieskaitīt kviešus, miežus, rapšus.
Tomēr ir vēl sugas, kam sēklas vai citas augu daļas tiek audzētas saimniecībās ilgus gadus, nemaz neapzinoties, ka tās varētu tikt pieskaitītas pie vietējām šķirnēm. No laukaugiem, pēc pašas pieredzes, tādas Latvijā ir kaņepēm, pākšaugiem – pupām, zirņiem. Šādas šķirnes visā pasaulē atzīst par ļoti vērtīgām, jo tās dod iespēju saglabāt ģenētisko daudzveidību, kā arī tajās var atrast jaunas (selekcijas ceļā pazaudētas) pazīmes. Tās ir ļoti vērtīgas arī no audzētāju viedokļa, jo to kvalitātes vai ražas īpašības dod iespēju attīstīt nišas produktu jomu. Piemēram, Latvijas vietējās kaņepes ir īpaši piemērotas pārtikai, jo tās ir vieglāk novākt nekā ļoti garās ārzemnieces, kā arī sēklām ir ļoti augsta uzturvērtība. Mūsu pētījumi rāda, ka Latvijā ir vietējās pupu šķirnes, kas ražībā neatpaliek no mūsdienās selekcionētajām ārzemju šķirnēm.
Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijā ir apstiprināti Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas regulē ģenētisko resursu saglabājamo šķirņu reģistrāciju un sēklaudzēšanu, – noteikumi nr. 1247 Latvijas izcelsmes laukaugu un dārzeņu ģenētisko resursu saglabājamās šķirnes atzīšanas un sēklu aprites noteikumi. Šie noteikumi atļauj legalizēt vietējās šķirnes un veikt tām sēklaudzēšanu ar atvieglotiem noteikumiem.
Šis process īpaši svarīgs bija vietējām kaņepēm, jo kaņepēm drīkst audzēt tikai sertificētu sēklu, lai nodrošinātu THC kontroli. Ja netiek sēta sertificēta sēkla, saimniecība nevar pretendēt uz platību maksājumiem. 2017. gadā tika reģistrēta pirmā ģenētisko resursu saglabājamā laukaugu šķirne Latvijā – kaņepes ‘Adzelvieši’. Šīs šķirnes reģistrācija noteikti jāizceļ, jo tā nebūtu notikusi, ja nebūtu bijusi kolosāla atsaucība, sadarbība un ieinteresētība gan no ‘Adzelviešu’ audzētāju, gan Zemkopības ministrijas, Valsts augu aizsardzības dienesta, Zemnieku saeimas un, protams, arī pētnieku puses. Reģistrācijas procesā nācās mainīt un sakārtot divus MK noteikumus, tāpat nācās strādāt arī ar Eiropas Komisiju, lai reģistrētās vietējās kaņepju šķirnes varētu iekļaut THC monitoringā.
Nosacījumi vietējās šķirnes saglabāšanai
Ja kādam saimniekam ir vēlme legalizēt un saglabāt vietējo šķirni, jāatceras vairāki pamatnosacījumi.
– Nepieciešams konsultēties ar speciālistiem Latvijas kultūraugu gēnu bankā vai ar selekcionāriem, lai saprastu, vai šķirne atbilst ģenētisko resursu saglabājamās šķirnes statusam.
– Nepieciešams veikt šķirnes aprakstīšanu pēc noteiktām pazīmēm, ko atkarībā no sugas var veikt konkrēti Latvijas zinātniskie institūti. Tas aizņem divus gadus.
– Pēc tam jāveic šķirnes reģistrācijas process Valsts augu aizsardzības dienestā, un šķirne tiek iekļauta Latvijas augu šķirņu katalogā.
– Pēc reģistrācijas var uzsākt šķirnes sēklaudzēšanu, kas ir vienkāršāka nekā mūsdienu šķirnēm, bet to svarīgi veikt pareizi, lai saglabātu šķirnes īpašības.
– Šādām šķirnēm sēklas nedrīkst pārdot neierobežoti, tirgošanai atļauto daudzumu regulē MK noteikumi nr. 1247. Piemēram, kaņepēm pašlaik gadā drīkst tirgot 10 tonnas sēklu, lauka pupām – 544,7 tonnas.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
