Jaunā gada apņemšanās… pabrokastot! 0
Cik daudz lieko kilogramu būtu nomests un cik grāmatu izlasīts, ja pasaulē kaut vai puse no Jaunā gada apņemšanos saraksta tiktu izpildīta! Taču, par spīti neveiksmēm, katru janvāri visu var sākt no jauna, vai ne? Spītīgi ticot labajam, arī man tapusi izlase labākam mūža gājumam. Tajā kaut kur starp iemācīties laikus iet gulēt un saprast, ko darīt ar savu dzīvi iespraucies punkts, kurā apsolos beidzot ēst brokastis.
Katru gadu dažādi uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļi apkopo Jaunā gada apņemšanās visā pasaulē. Nemainīgi topa līderi – notievēt, atmest smēķēšanu, būt vairāk kopā ar ģimeni un atdot visus parādus. Gribu novēlēt, lai nākamgad šo sarakstu veido citas lietas! Nevis tāpēc, ka mainītos prioritātes, bet gan tāpēc, ka šīs jau izdevušās!
Taču, runājot par brokastīm, nav tā, ka tās neēdu vispār. Ja pieņem, ka brokastis ir pirmā ēdienreize pēc naktsmiera, kaut kad tām ir jāpienāk, manā gadījumā – visbiežāk ap pulksten vieniem dienā. Tāpēc, aizņemoties sakāmo no XIX gadsimta Anglijas aristokrātiem, varu apgalvot, ka regulāri ieturu brunch*.
Atrast sakni nebrokastošanai nemaz nav tik viegli. Skaistākās bērnības atmiņas saistās ar rītiem, kad tētis, piecēlies vēl pirms saullēkta, bija iekurinājis krāsni, pagatavojis brokastis un, nosaucot mani kādā zaķa–kaķa vārdā, teica, ka jāceļas. Brīžos, kad viņš pameta virtuvi, varēja pa kluso iemalkot kafiju no viņa krūzes un izlikties, ka esmu liela dāma. Tagad šī lielā dāma ik rītu lepni dzer kafiju no savas krūzes, bet kad viņa pārstāja brokastot? Zinu, pārāk daudz patosa tik vienkāršai lietai, taču, ja tā ir iekļauta manas dzīves uzlabošanas sarakstā, nedrīkst atstāt bez uzmanības!
Laikam vaina meklējama patīkamajā balsī, kas no rītiem skaisti čukst ausī: “Nu vēl piecas minūtītes, tās neko nemainīs.” Un neko jau arī nemainītu, ja ik pēc katrām piecām minūtītēm negribētos vēl piecas minūtītes. Un tad ir tiktāl, ka ar līdzi paņemto kafijas krūzi jāžāvē mati pie atvērta automašīnas loga (lūgums nemēģināt to atkārtot!).
