Jauna ceļa uzsākšana, protams, rada mazu diskomfortu: atzīst latviešu māksliniece, kas rada kleitas kā gleznas 1
Andris Ozoliņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Ir kleitas, kas sievieti uzreiz padara ievērojamu. Tādas noteikti ir tekstilmākslinieces Ilzes Egles adītās džemperkleitas, kuru aktīvas krāsas “glāsta aci” jau pa gabalu.
Tirgus dzirnavas
Studijas Mākslas akadēmijā Ilze Egle noslēdza ar diplomdarbu šķiedras mākslas tehnikā, turpmāk par sava radošuma darbnīcu izvēlējās adāmmašīnu un košo krāsu pasauli.
Tas, ko akadēmija kārtīgi neiemāca, ir mārketings – veids, kā pārdot savu mākslu. Tādējādi studijas beigušajiem ar kļūdu un labošanas metodi jāiemācās gan radīt tirgum piemērotu produktu, gan arī savus darbus pārdot. Sākumā Ilze daudz veidoja atraktīvus mazformāta rokdarbus ārzemniekiem, tagad viņa vairāk uzmanības velta apģērbiem.
“Svarīgi ir izprast, kā veidojas pircēju plūsma. Latvijā cilvēki brīvdienās nesēž mājās. Viņi apmeklē svētkus un festivālus. Lai nopelnītu, māksliniekam jābūt tikpat mobilam, kāds ir potenciālais klients un jāatrodas turpat. Tas paņem daudz laika un spēka. Man desmit gadu laikā tikpat kā nav bijis nevienas brīvas dienas. Lai noturētos tirgū, ir jājūt klienta vajadzības, jāseko modes, stila un krāsu novitātēm. Jānojauš, kas būs aktuāls rīt. Lai arī šobrīd aktuālas ir visas krāsas, tomēr enerģētiskie sarkanie toņi, kas katrai sievietei izceļ sievišķību un dod spēku, dominē,” atklāj māksliniece.
Džemperkleitas
Domu par košām džemperkleitām māksliniece loloja jau sen. Kleitu izejmateriāls ir īpaši smalka mohēra, kuras pavediens tiek uztīts uz bāzes – zīda pavediena. Jauktā šķiedra nodrošina kleitas vieglumu un izturīgumu. Adījums elpo un ir praktisks. Darbi top uz 150 cm platas adāmmašīnas.
“Mana radošā palete ir krāsas, toņi, proporcijas. Pa galvu man maisās milzums ideju. Kad tās ir nobriedušas, ar mani pēkšņi kaut kas notiek un es novirzos no iestaigātās taciņas. Jauna ceļa uzsākšana, protams, rada mazu diskomfortu. Tas savukārt atkal izraisa emocijas, kas ir manas mākslas pamats.
Man pie darba vietas ir jāpierod. Arī adāmmašīna bija jāpielabina. Vispirms es tai iedevu kāda sava iedvesmas objekta vārdu, bet nekā, mašīna streikoja. Mašīnu pārsaucu cilvēka vārdā, kurš manās acīs ir autoritāte. Adāmmašīna turpināja niķoties. Atmetu šo ideju. Mašīnai ir sava dzīve, sava personība. Ar to ir jāaprunājas, jāveic kāds pielabināšanās rituāls, lai tā saprot, ka ir kolēģis. Kad ilgāku laiku pastrādāts, jūtu, mašīna ir nogurusi un vēlas atpūsties. Nu ko, partnera domas ir jāciena… Kopdarbībā ar mašīnu top jauns stāsts, kas jāizstāsta ātri. Esmu pārbaudījusi, ka džemperkleita jārada brīdī, kad vīzija par krāsu attiecībām ir svaiga. Sāc un beidz. Citā dienā būs cits noskaņojums un patiks citas krāsu attiecības. Šobrīd es mācos no itāļu krāsu izjūtas. Tajā, ietekmējoties no vēsturiskiem paraugiem, Vidusjūras dabas un itāļu mentalitātes, ir savietotas tik nesaderīgas krāsas, ka pirmajā brīdī liekas nesaprotami, kā tās veido tik perfektu saskaņu!” stāsta Ilze Egle.
Vērtējums: negaidīti krāsu salikumi
Ieva Krūmiņa, Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas katedras vadītāja: “Ilzi atceros no studiju laikiem, viņa ir jaudīga, talantīga un darbspējīga, ar plašām interesēm. Studiju laikā oriģināla un izteiksmīga bija viņas papīra māksla. Piemēram, no krāsainiem žurnālu vākiem izausta kompozīcija veiksmīgi startēja laikmetīgo mežģīņu izstādē Beļģijā. Paralēli mākslai Ilze nodarbojas ar tekstildizainu, radot lietas, kas praktiski kalpo. Viņas darbus izceļ gleznieciskais stils, ko raksturo pilnīgi negaidīti krāsu salikumi, kas iespiežas atmiņā. Varētu runāt pat par tekstilgleznām ar praktisku pielietojumu. Ne velti man patīk nostaigāt tirdziņos gar Ilzes kleitu rindu un izbaudīt katra krāsu salikuma vēstījumu. Un tas ir ļoti dziļš, jo Ilze ir laikmetiskojusi vēsturisko sieviešu apģērbu, tā dzīvesprieku ieaužot mūsdienu dzīparos.”
