Jauna auto iegāde pandēmijas laikā: kā reāli ietaupīt bez “ārkārtas stāvokļa atlaidēm”? 0
Pat tad, ja jauna auto iegāde nav tavu tuvākā laika nodomu prioritāte, tāda doma tev noteikti nav sveša. Nemaz neliedzies – jaunu grib katrs. Un izolējošās dīkstāves interneta klejojumos šo apceri iekļaut ir gluži normāli.
Turklāt vēlmi pastiprina dažādu akciju baneri, kuri tā vien ņirb visās populārajās tīmekļa vietnēs. Pasērfosim?
Lētākie nav nocenoti
Neesmu bagāts. Kļūstu aizvien taupīgāks un skopāks. Tāpēc pirmkārt skatos cenrāžu “tievos galus”. Maija sākumā būtiski lētāks nav kļuvis neviens mazās klases auto.
Tā sauktās sākuma cenas visiem tiem palikušas praktiski nemainīgas. Joprojām atrodami tikai pavisam nedaudzi auto, kurus var iegūt lētāk par 15 tūkstošiem. Zem 10 – tikai viens. Skatiet tabulu.
Kolonnā “Atlaides” diemžēl varam aizpildīt tikai mazāk par pusi no rindiņām. Un arī tad – nekādus žilbinošus brīnumus tajās neatradīsiet.
Kāpēc?
Šī ir milzu industrijas produktu mazākā un mazāk populārā daļa. Ražotājs uz “plikākajām” modeļu versijām pelna maz. Pārdevējs – vēl mazāk.
Turklāt arī “normālajos laikos” pieprasījums pēc pieticīgiem pārvietošanās līdzekļiem nebija liels un tādēļ būtiski uzkrājumi noliktavās veidoti netika. Ja arī kādam tāda prece aizķērusies, to zem pašizmaksas atdot pagaidām neviens nesteidzas.
Kur tad tās akcijas?
Tur, kur nocenot iespējams, arī neciešot zaudējumus. Tur, kur pat akciju atlaides gala skaitli nenolaiž zem kaut cik plaša vidusslāņa sapņu robežas.
Prāvas atlaides tiek demokrātisko modeļu superkomfortablajām versijām. Trīs, pat pieci tūkstoši no cenas nost! Pilnīga paradīze paveras premiuma piedāvājumos. Nu, piemēram, “Audi”.
Te daži limuzīni, kurus šopavasar varat nopirkt šādi: “A4 Limousine”, 190 ZS, dīzelis – bija 60 169 eiro, ir 37 619; “Q5 SUV”, 245 ZS, benzīns – bija 54 275, ir 42 276… Nepatīk “Audi”? Ejam pie BMW. “740Ld xDrive”. Bija visai bargi 160 030 eiro.
Nu atliek vien 113 900. Par smagu? Piedāvājam “840i xDrive Gran Coupe”. No standarta 133 840 atlaižam trešdaļu… Un piebilstam: “Speciālās cenas spēkā, kamēr valstī izsludināts ārkārtējais stāvoklis.” Steidzieties, ļautiņi!
Diemžēl nekāds lielais tas steidzīgo pircēju pulciņš nesanāks.
Šādā cenu līmenī Latvijā pērn iepirkās vien daži desmiti pilsoņu. Tūkstoši paliek tajās pašās pirmskrīzes pārdomās – kā ietaupīt to trešdaļu no ļoti grūti sasniedzamā 15–20 tūkstošu līmeņa?
Receptes vecās
Neiekārot neko nevajadzīgi lielu. Pamēģināt tikt ārā no lieku jaudas rezervju hipnozes. Simt zirgspēki uz auto svara tonnu ir vairāk nekā pietiekami pat ļoti jautrai, ļoti dinamiskai kustībai.
Viss pārējais, ko nopirksi, paliks nelietots, ja vien regulāri nebrauksi pa nedaudzajiem vēl atlikušajiem Eiropas ātrgaitas ceļiem. Pacensties nemaksāt par milzīgajiem skārienjutīgajiem ekrāniem, kuru praktiskā lietderība ir visai apšaubāma.
Bet visu patiešām nepieciešamo informācijas krātuvi tu jau sen esi nopircis par dažiem simtiem, nevis tūkstošiem un ik dienas nēsā savā kabatā.
Tas ir mobilais telefons, kuru atliek ievietot ērtā turētājā (pēc ilgiem meklējumiem es esmu izvēlējies magnētisko, jebkurā “Narvesen” bodītē par aptuveni 10 eiro nopērkamo) un tev ir gan navigācija, gan televīzija, gan “YouTube” koncertzāle.
Par pēdējo, starp citu, – man zēni parādīja visplikāko un lētāko “Sandero”, kurā pat iebūvēta radio nav. Un uzspēlēja tajā mūziku, kuras kvalitāte mierīgi var sacensties ar premiuma marku herciem un decibeliem.
Visu paveic nepilnus 200 eiro vērts bezvadu (“bluetooth”) audio bloks, uz aizmugures sēdekļa nolikts un tā paša telefona barots. Visas FM radiostacijas tajā jau sen ir ieslēdzamas.
Un – piedevām – interneta radio uztveršanas kvalitāte ir krietni augstāka nekā klasiskajā (caur antenu uz jumta) pārraides versijā.
Lūk, jums ietaupījums. Bez ārkārtas stāvokļa atlaidēm…
Ar kreiso kāju nopelnītais
Zemāko auto cenu tabuliņā tīši ieliku stabiņu, kas rāda sadārdzinājumu, ko saņemsiet, automātiskas ātrumkārbas izvēloties. Ar retiem izņēmumiem tie ir trīs vai pat četri tūkstoši eiro.
Iztērēti, piedodiet, slinkuma lāpīšanai.
Abu kāju sadarbību pagājušā gadsimta ļaudis spēja apgūt dažu (nu labi – dažu desmitu) treniņu laikā (tukšās stāvvietās, vēlams). Tagad – nevar. Negrib. Prasti tas esot. Traucējot relaksēties. Un dižekrānos bakstīt.
Tiek aizmirstas fundamentālas patiesības.
Katrs automāts pats par sevi daļiņu dzinēja enerģijas apēd. Pārējo tikpat labi, efektīvi, kā spēj labs vadītājs, izmanto vien dārgākās šo ierīču versijas. “VW/Audi” grupas, “DSG”, piemēram.
Lētākie automāti mazu motoru efektīvāko darba zonu (1800–2500 apgriezieni) nosargāt nespēj. Un tādēļ ir manevros lēnāki un kopumā rijīgāki. Neticat? Pasērfojiet internetā.
Pašu ražotāju dotie dati rāda, ka vairums automatizēto mazauto ir ieskrējienā līdz 100 km/h vismaz par sekundi lēnāki. Tikai jau pieminētie dārgie “DSG” nav. Toties lētākie (“Hyundai i10”, piemēram) sprintā zaudē pat trīs sekundes. Un rij…
Mana “Suzuki Vitara” (1,0 l, 112 ZS) pēdējā mēnesī ir pilsētas un piepilsētas maršrutos nobraukusi 1400 km. Izdzērusi 76 litrus E95. 5,4 litri tātad uz simt km.
Rādu šos skaitļus draugam, kurš savai meitenei uzticējis līdzīgu auto ar automātu. Šis – ko!? Viņējā tērējot starp septiņi un astoņi…
Nu labi. Piedosim meitenei un piemaksāsim – ja gribam un varam – par viņas relaksēto komfortu. Es neapšaubāmi arī ar viņas auto nobrauktu taupīgāk. Visai bieži manuāli piepalīdzētu automātiņam atrast īsto režīmu.
Bet kāda tad jēga maksāt? Par ko maksājam – par iespēju slinkot? Par mūsdienīgu modi?
Nicīgi smīkņājam par manuāliem logu pacēlāju kloķiem lētāko auto aizmugures durvīs. Bet lietojam tos tikai divreiz mēnesī. Starp citu – to vajadzīgā izmēra vēdšķirbiņu precīzi atvērt bija vieglāk ar veco kloķi, nevis modīgo pogu…
Tātad – vairāk nekā dažādas krīžu un svētku atlaides lētāka jauna auto meklējumos ir vajadzīga saprātīga pieticība.
Spēja atteikties no praktiski nevajadzīgā. Un vēl – iespējams, ka steigties ar šo pārdomu iemiesošanu reālā pirkumā nemaz nevajag.
Nebūt nav izslēgts, ka vīrusa belzieni pamodinās konservatīvo un pēdējos gadu desmitos visai izšķērdīgo autobūves pasauli un vistuvākajā laikā radīs ne vienu vien plašākiem sabiedrības slāņiem pieejamu pārvietošanās līdzekli.
Tad pirksim nevis vecu “Audi”, bet jaunu “Dacia” vai “Gelly Maple”. Jaunu – jo tikai tā var tikt vaļā no riebīgajām aizdomām par kādas pamatfunkcijas apstāšanos nelaikā, kuras diemžēl ir citur un citu krietni nolietoto limuzīnu pastāvīgs pavadonis.
