Jau pusgadu jūtu, ka neesmu viņai vajadzīgs – Ikaunieces-Admidiņas treneris par lēmumu šķirties 14
Jau pusgadu jūtu, ka sportiste man neuzticas un neklausa, tāpēc neredzu iespējas turpināt sadarbību – vieglatlētes Lauras Ikaunieces-Admidiņas treneris Andis Austrups sarunā ar “LA” pēc atgriešanās mājās atzīst, ka domas par šķiršanos nav mainījis.
Kā cimds ar roku
Ikauniece-Admidiņa spītējot traumām Rio septiņcīņas sacensībās izcīnīja ceturto vietu, tikai par 36 punktiem atpaliekot no pjedestāla. “Kopš 1992. gada olimpiskajām spēlēm ar tādu rezultātu, kā uzrādīja Laura (6617), vienmēr ir pieticis medaļai. Izņemot Londonu, taču tur bija divas dopingotājas. Jā, savainojumi traucēja, bet kopumā visu izdarīja ideāli,” treneris ir apmierināts ar olimpiskajās spēlēs iespēto, kaut nedaudz kremt tas, ka medaļa netika paņemta. Arī par spīti veselības likstām tas bijis iespējams.
Ikauniece-Admidiņa pērn laboja Latvijas rekordu visos trīs startos, izcīnīja pasaules čempionāta bronzu. Arī šopavasar Gecisā krita rekords un Rio līdz tam pietrūka vien piecu punktu. Šķiršanās tik auglīgas sadarbības brīdī izskatās neloģiska, taču treneris uzsver, ka citu izeju neredz: “Savstarpējās attiecības ir tādas, kādas ir, un kaut kas jāmaina. Laura var sasniegt ļoti daudz – domāju, 7000 punktus bez problēmām. Taču es jūtu, ka esmu lieks – agrāk gājām kā cimds ar roku, darbojāmies un atbalstījām viens otru. Nu jau pusgadu ir sajūta, ka man neuzticas, ka neesmu viņai vajadzīgs. Neuzklausa, skrien apkārt un prasa citiem padomus. Intervijās saka, ka man esot grūti pieņemt citu speciālistu konsultācijas. Tās ir muļķības, man palīdz un konsultē tik daudz labu cilvēku, esmu ļoti atvērts pret padomiem. Taču Laura iedomājas, ka var paņemt, tēlaini sakot, septiņus labākos disciplīnu trenerus pasaulē un strādāt. Nu, lai pamēģina,” teic Austrups.
Izklausās pēc aizvainojuma, bet Andis Austrups uzsver, ka ar Lauru pavadījis tik daudz laika kā neviens cits un, ja zudusi uzticība, ir jāiet katram savs ceļš. Pragmatiski, bez lūpas uzmešanas. Treneris arī piebilst, ka vezums kļuvis par smagu – strādāt ar tik augstas klases sportisti kā Ikauniece-Admidiņa un arī jaunajiem ir ļoti grūti. Jāizvēlas viens vai otrs, bet šajā situācijā virziens viņam ir skaidrs: “Šis ir īstais laiks, lai aizietu, jo noslēdzies olimpiskais cikls. Ar Lauru ieguvu lielisku pieredzi, paldies viņai par to. Turpmāk darīšu visu, lai no malas pabikstītu ar jaunajām audzēknēm – lai jūt, ka ir konkurence arī Latvijā.”
Aizsardzības siena
Ilgajā sadarbībā šis esot trešais nopietnais konflikts. Pirmais bijis par menedžera izvēli vēl karjeras pirmsākumos, otrais pēc pāris gadiem, kad trenerim pateikts, ka zināšanas ir par mazu, tāpēc jāpiesaista vēl viens speciālists. Iepriekšējās krīzes pārvarētas, bet trešā – ne. Abi no Rio lidoja kopā, taču garajā ceļā sasāpējušies jautājumi nav pārspriesti: “Man tas nav emocionāls lēmums. Ja vienreiz ko pasaku, tad domas nemainu. Esmu patstāvīgs un visa pasaule var nostāties pret mani, taču palieku pie sava lēmuma. Tur nav, par ko runāt, viss ir izlemts.” Viņš arī noraida variantu, ka pēc gada, diviem viss varētu atgriezties vecajās sliedēs, ja Laura atnāks un lūgs atgriezties. Bet ir teiciens – nekad nesaki nekad. Nē, šis esot galapunkts, uzsver Austrups.
“Man ir tāda sajūta, ka iesperts ar kāju pa dirsu. Piemēram, ar augstlēkšanu es jau no pavasara cīnījos – ka jālec no otras atspēriena kājas. Uzspiest negribu, tas ir pret maniem principiem. Tiklīdz iesāpas, uzreiz aizsardzība no visām pusēm. Līdz ar to mainījām tikai pēdējā brīdī. Laura arī nepiemin dakterīšus – Līga Cīrule, citi fizoterapeiti paveica milzīgu darbu. Bet, ja ir tikai viena cilvēka kults…”
Laura Ikauniece-Admidiņa intervijās lielāko paldies teikusi vīram Rolandam, kurš ir fizioterapeits un arī bija Latvijas olimpiskajā delegācijā Rio. Austrups par Rolandu ir ļoti labās domās: “Pozitīvs, nosvērts cilvēks. Viņš pat varētu būt Lauras treneris turpmāk – lai kož ārā tehniku, konsultējas. Pats ir sportojis, saprot procesu, inteliģents. Būs arī psiholoģisks atbalsts.” Austrups vēl audzēknei izmantot savu potenciālu pilnībā: “Viņa var kļūt par starptautiska mēroga zvaigzni, nevis tikai priecāties par katru mazāko panākumu.”
Ikauniece-Admidiņa pēc atgriešanās Rīgā atzina, ka par sadarbību ar treneri vēl ir neziņā, taču Austrupa nostāja ir kategoriska un tas nozīmē vienu – būs jāmeklē jauns treneris. Maz ticams, ka tas tiks meklēts vīra personā, kuram tomēr nav nekādas pieredzes. Sportiste gribot startēt vēl vismaz divās olimpiskajās spēlēs, taču šobrīd jāatslēdzas no piedzīvotā, pārdzīvotā – viņa ir pelnījusi atpūtu, izvēdināt galvu un tad domāt par nākotni.
