Jau pusgadsimtu vieno skolotāja profesija 0
Rīgas pensionēto skolotāju klubu izveidoja 1962. gadā. Pie tā šūpuļa stāvēja 21 pedagogs. Viņi vēlējās tādu organizāciju, kurā darbojoties, arī pensijas gados varētu būt kopā ar domubiedriem. Nākamās pensionēto skolotāju paaudzes turpināja iesākto, un šogad klubs atzīmēs savas darbības 50. gadadienu.
Uz jautājumu, cik būtiski apvienoties pēc profesionālās ievirzes, vairākas kluba valdes locekles atzīst: “Mūs vieno tieši šī sabiedrība, dvēseliski tuvie cilvēki, ar kuriem ļoti labi saprotamies. Uzskatām to par savas inteliģences mērauklu.”
Zenta Denisova papildina: “Te valda ļoti laba, pozitīva atmosfēra. Paši izspriežam, ko jaunu gribam uzzināt, un tādu nozaru pārstāvjus arī aicinām uz tikšanos. Mūs interesē zinātne, medicīna, politika un juridiskie jautājumi. Esam tikušies ar kultūras darbiniekiem, aktieriem, māk-sliniekiem, rakstniekiem, Labklājības ministrijas speciālistiem. Visus nenosaukt! Tiekoties aci pret aci, iegūstam aktuālāko informāciju no pirmavotiem.”
Par izglītību, vēsturi un politiku
Kādreizējās skolotājas, protams, seko līdzi norisēm izglītības laukā. Nesen uzaicinātas noklausīties jaunā izglītības ministra Roberta Ķīļa lekciju Rīgas Ekonomikas augstskolā. Tā gan notikusi angļu valodā, bet skolotājas nesūdzas – pēc demonstrētajiem attēliem nopratušas, par ko ir runa. Piedāvātās reformas lielākoties vērtē atturīgi – izmaiņas droši vien ir vajadzīgas, taču pašreiz iespaids tāds, ka ne viss līdz galam izdomāts. Nav zināms reformu ekonomiskais pamatojums, tāpēc arī jautājums, vai tās vispār ir īstenojamas.
Tomēr bijusī tehnikuma pasniedzēja Īra Rudzīte uzskata, ka pārmaiņas obligāti nepieciešamas. Viņasprāt, jauniešu profesionālajai apmācībai jāatbilst šodienas prasībām, un tas nozīmē – vispusīgas zināšanas un izcilas datorprasmes. Lai, beidzis skolu, cilvēks strādātu, nevis vairotu bezdarbnieku rindas.
Kādi pensionētajām skolotājām šķiet šodienas jaunieši? Vai viņi ir patrioti? Šajā jautājumā kundzes ir vienotas – viņas vēlētos, lai jaunā paaudze labāk orientētos Latvijas vēstures notikumos. “Mēs, vecie, to zinām, jo paši visu pārdzīvojām, jaunie ne labprāt to pieņem,” viņas saka.
Ausma Bērtulsone uzskata, ka katram latvietim jāizlasa Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”. Šodienas jaunieši nekādi lielie grāmatu cienītāji neesot. Uzrunājusi savu 21 gadu veco mazdēlu, piedāvājusi pat maksāt par katru izlasīto nodaļu trīs latus, kopā tie būtu deviņi lati. “Tik vien!” vīlies atteicis mazdēls. “Gluži kā anekdotē,” notikušo raksturo vecmāmiņa.
Z. Denisova strādājusi par vēstures skolotāju, viņai ir savs skatījums: “Esot pensijā, izpētīju savas dzimtas vēsturi. Uzrakstīto devu lasīt mazdēlam, un viņš ne tikai izlasīja, bet tekstu arī nokopēja. Domāju, ka, iepazīstot savu senču dzīvi, viņš labāk saprot visas tautas pārdzīvoto.”
Kundzes dalās iespaidos arī par tikko aizvadīto referendumu. Visas balsojušas, lai Latvijā būtu tikai viena valsts valoda – latviešu. Īra Rudzīte domā, ka iebraucējiem sen bijis laiks saprast, ka te nav Krievijas guberņa.
“Saskaņa” un norvēģu tautasdziesmas
Rīgas skolotāju pensionāru klubs lepojas ar savu zelta fondu – saviem izcilajiem dalībniekiem. To vidū ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Valija Upeniece, kas Latvijā atjaunoja gaidu un skautu kustību. Vēl divi tāda paša apbalvojuma saņēmēji jau mūžībā – bioloģijas doktore Milda Krūklande un Jānis Dāvidsons, kurš turklāt sasniedza 100 gadu vecumu! Par kluba Goda biedrēm uzņemtas Latvijā populārās mākslinieces Margarita Stāraste, Irma Laiva, Vera Gribača.
Šogad nozīmīga jubileja arī sieviešu vokālajam ansamblim “Saskaņa” – tas darbojas jau 35. gadu.
Viena no ansambļa dalībniecēm Ausma Andersone stāsta: “Parasti, kad uzstājamies kādā Latvijas attālākā vietā, uz mums tā jocīgi skatās – “Saskaņa” un turklāt no Rīgas! Tad skaidrojam – jā, politika mūs interesē, taču ar attiecīgo partiju mums nav nekāda sakara!”
Bet ar Rīgas domi sadarbība ir laba – nu jau vairākus gadus pašvaldība samaksā algu ansambļa vadītājam un ziedo līdzekļus divām ekskursijām gadā pa Latviju. Tagad uzrakstīts projekts, lai lūgtu finanses jaunu tērpu iegādei dziedātājām.
Ansamblis uzstājas pansionātos, dažādos pasākumos, tiekas ar dziedošajiem kolēģiem Jelgavā un Jaunpiebalgā. Kā vienu no emocionālākajām A. Andersone min uzstāšanos Kārļa Ulmaņa muzejā “Pikšas”. Toreiz tur viesojies Norvēģijas vēstnieks, un “Saskaņa” norvēģiski dziedājusi šīs valsts himnu, bet pēc tam arī norvēģu tautasdziesmu ciklu – latviski. Dziesmas latviešu valodā toreiz iztulkoja norvēģu students Norre. Viņš bija ieradies Latvijā, lai mācītos latviešu valodu, bet tagad ir mācībspēks Rīgas augstskolā.
Uzziņa Rīgas pensionēto skolotāju klubs atrodas Latviešu biedrības namā; kopā sanāk Zelta zālē katra mēneša pirmajā un trešajā trešdienā pulksten 14; biedru naudas maksa gadā – Ls 5. |
