Jau no bērnudārza – latviskā vidē 58
Pavisam nesen Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludināja Saeimas pieņemtos likuma grozījumus par pakāpenisku pāreju uz izglītību valsts valodā mazākumtautību izglītības iestādēs. Tas izraisījis lielu ažiotāžu, un daudzi krievvalodīgie agresīvi protestē pret likuma grozījumiem. Tomēr daudzi krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji apzināti cenšas veicināt savu bērnu integrāciju valsts sabiedrībā jau no mazotnes, izvēloties latviešu, ne krievu bērnudārzus. Galvenais šādas izvēles pamatojums – cieņa pret valsti un rūpes par bērnu nākotni.
Respektē valsti, kurā dzīvo
Anna (vārds mainīts) jau vairākus gadus dzīvo Vācijā un uzskata, ka ir veiksmīgi integrējusies sabiedrībā un darba dzīvē, taču lielāko dzīves daļu viņa pavadījusi tieši Latvijā, cenšoties iekļauties mūsu valstī. Anna ir dzimusi Maskavā, viņas mamma ir udmurtiete, bet tētis – latvietis. Anna skaidro, ka viņas dzimtā valoda ir krievu, taču neviens no viņas latviski runājošajiem draugiem un kursabiedriem nav nojautis, ka viņa vispār māk runāt krievu valodā: “Mana pieredze bērnudārzā nebija no labākajām. Pirmos trīs mēnešus nerunāju nevienā valodā – ne latviešu, ne krievu. Savus grupiņas biedrus uzskatīju par atpalikušiem, jo viņi bija ļoti mierīgi un vispār kopumā citādi nekā krievi. Tagad par to man, protams, nāk smiekli, jo es pati sevi uzskatu par latvieti un esmu pieņēmusi daudzas no šīm iezīmēm, par kurām agrāk brīnījos. Bērnudārzā audzinātājas bija vēsi atturīgas, vecāki neuztvēra manu sāpi, taču valodu gan es iemācījos perfekti.” Meitene uzsver, ka integrācija gan notikusi ļoti lēnām: “Līdz pat vidusskolas beigām nezināju nevienu latviešu aktieri, nebiju noskatījusies nevienu “Panorāmas” raidījumu. Viss mainījās, kad iestājos augstskolā, lai mācītos par ārsti. Tad sāku iet ciemos pie draugiem, devāmies uz teātra izrādēm, koncertiem. Beidzot iepazinu latviešu kultūru. Iepriekš jau man nebija iespējas neko par to uzzināt, jo mājās skatījāmies tikai krievu ziņas.” Iekļauties un iejusties nav bijis viegli, taču Anna joprojām ir pārliecināta, ka jāpielāgojas valstij, kurā dzīvojam, – pašiem bērniem beigu beigās būs daudz vieglāk: “Ja es būtu savas mammas vietā, arī es savus bērnus sūtītu latviešu bērnudārzā. Tā kā šobrīd dzīvoju Vācijā, bērnus laistu vācu bērnudārzā – pavisam vienkārši.”
Pavisam cita pieredze ar valodas apguvi ir 27 gadus vecajai jūrmalniecei Ilzei Bessmertnovai, kura savulaik bērnudārzā integrējusies ātri un veiksmīgi, taču problēmas bijušas tieši ar valodu. Ilze atzīst, ka, lai gan mācījusies gan latviešu bērnudārzā, gan skolā, latviešu valodas prasmes joprojām nav izcilā līmenī: “Tieši tā iemesla dēļ, ka mācījos latviski, bet mājās visi sarunājāmies krievu valodā, man joprojām bieži jūk abas valodas. Brīžiem bija grūti mācīties, veidot skaistus, pareizus teikumus. Bērnudārza laikus atceros ar prieku, taču skolas gados gan man klājās grūtāk – daudzi uzskatīja, ka esmu krieviete, jo mans uzvārds jau visu izsaka, neskatoties uz to, ka sevi uzskatu par latvieti. Valodas grūtību dēļ maniem vecākiem nereti bija jādzird pārmetumi, skolotājas viņiem jautāja – ko jūs gribat, ja jau mājās sarunājaties krievu valodā? Stājoties vidusskolā, direktors man jautāja, ko es te meklēju un kāpēc nestājos krievu skolā.” Neskatoties uz nelielajām grūtībām, Ilze ir ļoti priecīga, ka vecāki izvēlējušies saviem bērniem tādu ceļu – arī Ilzes mazā māsa un brālis mācās latviešu bērnudārzā un skolā: “Esmu ļoti priecīga, ka mani vecāki nolēma mūs audzināt par latviešiem, jo mēs jau tādi arī esam – visu mūžu dzīvojuši šeit. Krievu valodu uzskatu vienkārši par bonusu – labi, ka māku arī to.”
Bērnu nākotnes vārdā
Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vecākā konsultante Inta Bērziņa uzskata, ka galvenais iemesls, kādēļ krievu valodā runājoši vecāki savus bērnus izvēlas laist bērnudārzos, kur lieto valsts valodu, ir vēlme veicināt bērnu veiksmīgu iekļaušanos izglītības sistēmā: “Labas valsts valodas zināšanas nodrošina visiem vienlīdzīgas iespējas profesionālajā un augstākajā izglītībā, kur mācības pamatā notiek valsts valodā.” Tam piekrīt arī Ilzes Bessmertnovas mamma Lienīte Bessmertnova, skaidrojot savu izvēli: “Mani bērni ir dzimuši Latvijā – tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ sūtījām viņus latviešu dārziņos. Lai arī kurā valstī tu dzīvo, ir jāmācās un jārunā tieši tās valsts valodā. Nākotnē šādiem bērniem būs daudz vieglāk nekā tiem, kuriem vecāki liedz šo iespēju – gan darba tirgū, gan savstarpējās attiecībās.” Līdzīgi uzskati ir arī Aleksandrai Kožemjakinai-Ņikitinai, kuras trīsgadīgais dēls jau pusotru gadu mācās latviešu bērnudārzā Daugavpilī: “Mums ar vīru bija svarīgi, lai mūsu dēls mācētu gan krievu, gan latviešu valodu. Vēlāk viņš mācīsies arī latviešu skolā. Protams, ļoti svarīgs ir ne tikai valodas apgūšanas faktors, bet arī darba tirgus – dēlam noteikti nākotnē palīdzēs tas, ka viņš māk valsts valodu.” Aleksandra nav saskārusies ar problēmām latviešu bērnudārzā: “Neviens ne apceļ, ne atstumj – mans dēls latviski runā pat labāk par dažiem latviešu bērniem – bērniņi taču šajā vecumā ir tik dažādi. Kad es 12 gadu vecumā atbraucu uz Latviju no Ukrainas, man bija ļoti grūti apgūt latviešu valodu, sekas jūtu joprojām un nevēlos, lai ar to būtu jāsaskaras arī manam bērnam.”
