Darba stundas neskaita 0
A. Zakse teic: lai bērniem patiktu mācīties, skolā jābūt interesanti. Viņa labprāt brauc ar bērniem ekskursijās. Nu gan tikai uz vienu dienu, bet agrāk viena pati ar 30 skolēniem brauca ārpus Rīgas, nakšņoja teltīs, kurināja ugunskurus. Tagad, ja šāds bērnu skaits dodas ārpus skolas, jābūt vēl kādam pieaugušajam, bet A. Zaksei paticis kopā ar bērniem ceļot vienai pašai.
Ik mēnesi “uz rokas” viņa nopelna tikai 156 eiro, jo skolā nestrādā pilnu slodzi. Taču tas ir tikai uz papīra – A. Zakse nāk uz skolu vairākas stundas agrāk, nekā vajadzētu, lai uzzinātu no kolēģiem, kā tad skolēniem sokas mācībās, un, ja vajag, pasēdētu arī kādā stundā un redzētu visu pati. Un pagarinātajā grupā paliek ilgāk, nekā būtu jāpaliek. Piemēram, kāds puisis atsakās pildīt mājasdarbus. Skolotāja piedraud, ka neies mājās, kamēr neizpildīs. Tā nu abi sēž un sacenšas pacietībā. Galu galā izrādās, ka puisis nepilda mājasdarbu tāpēc, ka nesaprot. Kad skolotājai izdodas panākt, lai skolēns atzīstas, ka nesaprot, pusceļš jau paveikts, tālāk var izskaidrot, iedrošināt un darbiņš padarīts. Un tad ir svarīgi skolēnu uzslavēt. Kad nepieciešams, A. Zakse aizstāj saslimušos skolotājus arī stundās. “Visam pamatā ir darbs – neatlaidīgs, sistemātisks un savu darba laiku es nekad nerēķinu,” uzsver skolotāja. Viņasprāt, skolotāju atalgojums nav samērīgs ar ieguldīto darbu.
