Jāturpina būt cilvēciskām būtnēm . Saruna ar Kristinu Sabaļauskaiti 0
Kristina Sabaļauskaite Rīgā iegriezās uz neilgu brīdi, lai grāmatu svētku laikā Ķīpsalā atklātu nule latviski klajā nākušo un ilgi gaidīto vēsturiskā romāna “Silva rerum” otro grāmatu.
Romāns, kurā lasītāji var turpināt sekot līdzi bajāru dzimtas Norvaišu priekiem un nedienām baisajos mēra, bada un kara laikos Viļņā, kopš iznākšanas pērn Lietuvā jau iekļuvis labāk pārdoto grāmatu sarakstā un piedzīvojis četrus papildizdevumus, turklāt bauda arī mākslas vēsturnieku un literatūras kritiķu atzinību. Taču pati rakstniece priecājas ne tik daudz par profesionālajiem sasniegumiem, kā par to, ka ar savu darbu spējusi iesaistīties Lietuvas nacionālajai literatūrai svarīgos procesos.
– Jūsu grāmata Latvijā klajā nākusi brīdī, kad sabiedrībā jaušama spēcīga nepieciešamība no jauna saprast, kas ir latviskā identitāte. Vai arī Lietuvā situācija ir līdzīga?
K. Sabaļauskaite: – Lai arī lietuviešiem sava valsts bijusi pāris gadsimtu ilgāk nekā latviešiem, mēģinājumi radīt nacionālo identitāti joprojām ir spēcīgi. Pašlaik iezīmējas divas tendences – viena ir tīrās (īstās) lietuviešu identitātes meklējumi, kuru centrā ir lietuviešu valoda, un tie sakņoti nacionālās kustības aktivitātēs 19. gadsimtā, kad izglītotie zemnieki aizsāka modernas valsts dibināšanu. Bet pavisam nesen esam sākuši arī vaicāt – kā tad būs ar tiem trim simtiem gadu Polijas–Lietuvas ūnijas sastāvā? Un šī otra tendence ir radīt drīzāk multikulturālu lietuviešu identitāti, atzīstot, ka daudznacionālais iedzīvotāju sastāvs tālaika Lietuvā ir daļa no mums pašiem.
– Vai, rakstot romānu, arī pati esat mēģinājusi saprast, ko nozīmē būt īstenai lietuvietei?
– Nē, šādi jautājumi mani neinteresēja. Es visai labi zinu savas ģimenes vēsturi un to, ka mana izcelsme ir jaukta. Starp senčiem ir žemaiši, viļņieši, poļi, un es jūtos komfortabli ar šādu kokteili. Grāmatu rakstīju drīzāk, lai atklātu Lietuvas lielkņazistes laiku no 16. līdz 18. gadsimtam un parādītu, ka, lai arī daļa iedzīvotāju runāja, rakstīja, domāja poliski, viņu apziņa bija izteikti lietuviska. Tāpat mana iecere bija mainīt sabiedrībā valdošo skatījumu uz šo periodu, kas padomju laikā tika atspoguļots primitīvā, paviršā gaismā kā feodālisma laiks, kolonizācija, bezatbildīga pārvaldība. Par to, ka šāds skatījums bijis greizs, liecina arī Lietuvas vēstures pētniecība – visvairāk pētījumi un atklājumi mākslas un kultūras jomā, kurus, ievijot izfantazētā, aizraujošā stāstā, esmu vēlējusies padarīt pieejamus ikvienam.
– Kā Lietuvas rakstnieki kopumā atspoguļo nacionālo identitāti?
– Mums ir pilns spektrs. Ir ļoti ironiski autori, kuru skatījums robežojas ar grotesku, un ir rakstnieki, kas rāda bruņiniekus un lielkņazus ārkārtīgi heroiskā, idealizētā gaismā. Bet ir arī tādi, kuri ietur zelta vidusceļu. Pie tiem piederu es.
Pasmieties par sevi ir veselīgi, jo tas liecina par gudrību. Taču brīžos, kad tiek pārskatīts viss lietuviešu kultūras mantojums, ir jābūt arī nopietnībai. Manuprāt, Lietuvas literatūra nekad iepriekš nav bijusi labākā situācijā kā tagad. Joprojām dzīvi sabiedrībā cienīti un profesionāli nobrieduši klasiķi. Ienāk autori, kas raksta par mūsdienīgām tēmām.
Bagātīgi pārstāvēti visu veidu žanri un virzieni, starp kuriem sevišķi izceļas esejisti. Tiesa, nerimstas arī sarunas par to, ka literatūrai nepieciešams lielāks valsts atbalsts. Gan Latvija, gan Lietuva ir mazas nācijas ar maziem tirgiem, un zināms, ka nopietno literatūru ne pārāk labi pērk. Piemēram, Lietuvā viena oriģināldarba tirāža ir apmēram divi trīs tūkstoši eksemplāru, kas nav pietiekami attīstībai.
– Kādā veidā Lietuvā tiek atbalstīta nacionālās literatūras radīšana?
– Galvenokārt ar apbalvojumiem – pastāv, piemēram, Lietuvas Literatūras institūta apbalvojums, Rakstnieku savienības apbalvojums, kas ir pietiekami lielas naudas summas valsts mērogam. Bet tajā pašā laikā nav nekādas cita veida pēctecīgas ilgtermiņa atbalsta sistēmas nacionālās literatūras veicināšanai. Bieži esmu domājusi – ja mēs, latvieši un lietuvieši, vēlamies saglabāt savu valodu, tad labākais veids, kā to darīt, ir literatūra. Valstij būtu vairāk jārūpējas par to, lai iedrošinātu cilvēkus lasīt un radīt grāmatas.
Esmu ļoti priecīga, ka Lietuvas lasītāju auditorija kļūst lielāka un aktīvāka, par ko liecina ikgadējā akcija “Gada grāmata”, kuras laikā cilvēki ir aicināti doties uz vietējām bibliotēkām lasīt un pēc tam nobalsot par sev tīkamāko šāgada oriģinālliteratūras darbu no pieciem izraudzītajiem. Kad 2009. gadā balvu par “Silva rerum” saņēmu es, balsotāju skaits bija deviņi tūkstoši. Bet pērn, 2011. gadā, – jau 15 tūkstoši lasītāju.
Arī pati esmu bijusi iesaistīta šajā procesā, jo “Gada grāmatas” apbalvojumu pērn ziedoju nabadzīgajām Lietuvas bibliotēkām jaunāko oriģinālliteratūras darbu iegādei. Manuprāt, pašlaik situācija ir absurda. Valdība bibliotēkām piešķir naudu datoriem, bet ar iepirkumam paredzēto summu pietiek vien divām trim grāmatām gadā. Izmantojot savu atpazīstamību, publiskajā telpā daudz un atklāti esmu runājusi par to, ka bibliotēkai jābūt vietai, kur cilvēki lasa mūsdienu autoru darbus, nevis sērfo internetā.
Labu iniciatīvu tagad ir aizsākusi arī valsts prezidente Daļa Grībauskaite, Ziemassvētku laikā iedrošinot cilvēkus pirkt un ziedot grāmatas kā dāvanu nabadzīgajām mazpilsētu un pagastu bibliotēkām. Cilvēki tā arī darīja.
– Vai jūsu romānā mūsdienu lasītājs varētu smelties arī kādu mūslaiku situācijai noderīgu atziņu?
– Mūsdienās esam ļoti, ļoti izlutināti un sabojāti. Sūdzamies, ka nav pietiekami daudz naudas, ka esam pelnījuši kaut ko vairāk. Lielākajai daļai tomēr ir ēdiens uz šķīvja un jumts virs galvas, un nav jādzīvo uz ielas vai būdās kā nabadzīgajiem cilvēkiem 16., 17. un 18. gadsimtā. Tolaik apstākļi bija daudz skarbāki, taču cilvēki atrada spēku, lai izturētu un turpinātu dzīvot. Viņi veica labus darbus, mīlēja, klausījās mūziku. Protams, ne jau visi. Ir fakti par kanibālisma gadījumiem Lielā bada un Lielā mēra laikā. Taču bija arī tādi, kas, neraugoties uz grūtībām, joprojām bija cilvēciskas būtnes. Droši vien tas noslēpums ir pavisam vienkāršs. Šie cilvēki, kā mana romāna galvenā varone Norvaišu Uršule Birontiene, grūtajos apstākļos nedomāja tikai par sevi vien, bet palīdzēja apkārtējiem.
– Vai arī mūsdienas varētu kļūt par iedvesmas avotu romānu radīšanai rakstniekiem nākotnē?
– Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā – kaut vai, ja pārskatu personisko vēsturi. Nevarētu teikt, ka esmu veca, bet jau pārdzīvojusi trīs pilnīgi atšķirīgus laikus. Mana bērnība un jaunība pagāja Padomju Savienībā. Studentes gadi – Lietuvai atgūstot neatkarību, kad ienāca kapitālisms, brīvais tirgus un radās pilnīgi jauns domāšanas veids. Pieaugušo gadi – mūsdienu situācijā, kas līdzīga tai, ko cilvēki pieredz gandrīz jebkurā pasaules valstī. Savukārt literatūrā šis periods neparasts ar to, ka autori aizvien biežāk iedvesmojas no personiskās, ģimenes, dzimtas vēstures. Piemēram, Nobela prēmijas laureāte, rumāņu izcelsmes vācu rakstniece Herta Millere savos darbos atainojusi, kā faktiskā vēsturiskā un politiskā situācija samaļ cilvēku. Es domāju, ka šāda pieeja rakstniekiem arī turpmāk būs interesanta.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE KRISTINA SABAĻAUSKAITE * Dzimusi Viļņā. * Kopš 2002. gada rakstniece dzīvo gan Viļņā, gan Londonā, kur strādā par Lietuvas lielākā dienas laikraksta “Lietuvos Rytas” ārzemju korespondenti. * “Silva rerum” autore ir ieguvusi mākslas vēstures doktora grādu. |
