Jāturas pie zemes. Saruna ar Lauri Dzelzīti 0
Salīdzinoši jaunajam “stāvizrāžu” jeb viena cilvēka komēdijas žanram nule pievienojusies jauna vienība – dramaturga Uģa Segliņa un režisora Jura Rijnieka veidotais pētījums par tipisku vīrieša attieksmi pret mīlestības un kāzu savstarpējo sakarību.
Izrādi “Līgavainis” jo intriģējošu padara tā titullomas atveidotājs aktieris Lauris Dzelzītis, kuram pašam jau vairākus gadus neatlaidīgi tiek piedēvēts iekārojamā vecpuiša statuss.
Pats sev kungs un ķēniņš – tā sarunas iesākumā par sevi saka Lauris. Kad bilstu, ka daudzi aktieri nereti mēdz pasūdzēties par pretējo – atkarību no režisora, skatuves partnera, skatītāja, aktieris tikai pavīpsnā, sakot – parādi kādu, kurš nav “atkarīgs”. “Atrodi to, kas tev patīk, un tev nebūs jāstrādā,” Laurim pēc pamatojuma nav kabatā jāmeklē. Mazliet mīkstinot kategorisko toni, viņš piebilst – darbam ir jāsagādā ja ne prieks, tad gandarījums noteikti. Jautāju, vai aktiera darbs turpina dot gandarījumu arī pēc gandrīz desmit gadiem teātrī? “Drīzāk tikai tagad sāk dot,” smej Lauris un steidzīgi piebilst – joks, patiesībā teātris visu laiku liek mainīties.
Būt pašam sev par kungu – tas nozīmē neizlaist dzīves grožus no rokām vai tomēr arī ļauties negaidītiem likteņa pavērsieniem?
“Kārtībai ir jābūt. Bet nē, man nav viss saplānots mēnešiem uz priekšu, man pret visu ir pietiekami fleksibla attieksme. Protams, zinu, kad man ir izrādes – teātris ir vienīgā shēma, kas mani “tur”, pārējais ir brīva improvizācija. Tomēr līdzās visu laiku ir kāda vīzija, virziens.”
Virziens teātris – kādēļ? “Gribēju, atnācu, esmu.” Tik viegli? “Kas ir atskaites punkts, lai būtu smagi? Izturēju trīs kārtas iestāšanās pārbaudījumos un te nu es esmu. Viegli ir gulēt,” ironiski teic aktieris. Pirms deviņiem gadiem viena no pirmajām svaigi Kultūras akadēmiju absolvējušā L. Dzelzīša izrādēm Dailes teātrī bija Džilindžera veidotā “Trīs draugi” – domas eksperiments par triju dižgaru – Beketa, Hemingveja un Selindžera – iespējamo satikšanos. “Ļoti laba izrāde, to atceros joprojām. Tajā ir trīs radikāli citādu cilvēku, bezmaz trīs dažādu reliģiju satikšanās, izpratne par dzīvi, kā to dzīvot. Joprojām laiku pa laikam uzpeld kāds fragments, frāze.”
Labu laiku kopš tā brīža par jauno aktieri L. Dzelzīti runāja kā par dauzoņu, protestētāju, siržu lauzēju un ko tik vēl ne. Kas no tā palicis tagad, kad aiz muguras teātrī milzīgs skaits lomu – gandrīz četrdesmit? “Es jau sevi tā nenosaucu. Kāds ir kaut kā mani noformulējis – labi, lūdzu, un turpiniet to darīt jūs, tas nav mans lauciņš. Es nenodarbojos ar sevis formulēšanu. Tu jautā, vai man ir mainījusies attieksme pret aktiera darbu? Salīdzinot ar sākumu – jā. Atnākot uz teātri no studijām, sapratu, ka mans raksturs galīgi nav piemērots kolektīva darbam. Ar laiku tu saproti, ka ir jautājumi, lietas, kurās vienkārši ir jāpieaug. Man gan riebjas šis vārds – pieaugt. Pieaugt var kilogrami vai aste. Varu tikai teikt, ka attieksme pret darbu man ir mainījusies labākā virzienā.”
Paralēli L. Dzelzītis iesaistījies projektā ārpus teātra – stāvizrādē. “Tas pēc savas būtības ir tāds viegls un interesants materiāls. Vienmēr ir gribējies nospēlēt tādu kā monoizrādi šādā jautrā žanrā. Tas ir liels darbs, īpaši jau paralēli repertuāra izrādēm Dailes teātrī, ar kurām šogad īpaši tieku lutināts.” (Nesen pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja Mihaila Gruzdova veidotā izrāde “12. diena”, kurā L. Dzelzītim ir Sašas loma, šajā sezonā Lauris spēlēs arī Gata Šmita veidotajā izrādē “Mežonīgā pilsēta”, kā arī mūziklā “Džons Neilands”.) “Šogad viss ir tā labi sakritis, ir daudz darāmā, kas šajā dzīves posmā man ļoti labi der. Izrādē ir daudz smieklīgu vietu. Stāsts ir par džentlmeni, kas gandrīz izprovocēti ierauts notikumu virpulī, kas ieguvis vispārēju nosaukumu “precības” – tikai pavisam neparastā rakursā. Gluži kā man – arī nekad nekas nenotiek vienkārši.
Viņš ir kaķis, kas vienmēr kritīs uz visām četrām. Interesantuma un veiksmes faktora kopums. Nekad neesmu licis sev par mērķi sasmīdināt skatītāju. Tas nav mans darbs, tas lai paliek klauniem. Tas ir izaicinājums, jo viss sitiens ir uz tevi. Bet tā jau ir profesijas sastāvdaļa.”
Tu saki – šajā dzīves posmā. Kā tu pats teiktu – kāds dzīves posms tas ir? “Vēl ir jaunība un spēks, bet līdzās jau ir pieredze, tomēr tas nenozīmē, ka jāatslābst, nē, nemitīgi ir jādomā līdzi. Lomu veidošanas, izrādes tapšanas un vēlāk noņemšanas no repertuāra procesā ir sajūta, ka viss slīd caur pirkstiem. Tādēļ jāturas uz zemes. Tas, ka aktieris ir tāds ētera lidotājs, ir stereotips. Protams, negribu absolutizēt, jo viedokļi par to atšķiras. Mans gadījums – pirmkārt, tu esi vecis. Otrkārt, aktieris – tā ir profesija, ej un dari. Pašlaik man dod lomas, kuras varu un gribu spēlēt. Esmu reālists, nav lomu, par kurām es sapņotu. Ja man kaut ko piedāvā, tad arī daru to par visiem simts procentiem. Ja nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi. Viss. Jebkas, ko dari, jādara pēc būtības. Ja redzu veikalā skaistu gultu par milzīgu summu, tad paskatos pēc būtības – izrādās, tās pašizmaksa ir niecīga. Protams, par savu auto gan es būtu ar mieru samaksāt pieklājīgu summu. Katram ir savi kritēriji, kas ir svarīgi. Es vēlos just kvalitāti mašīnas izpildījumā, gribu justies tajā droši, ērti. Vienkārši jābūt pareizai proporcijai naudas attiecībās. Protams, ir lietas, kas var vienkārši patikt, bet būt pilnīgi nepraktiskas. Es neatteiktos braukt ar bentliju.”
