“Visticamāk, otrā viļņa nebūs, bet neviens oficiāli to neteiks”. Latviešu ārsts par Vācijas cīņu ar koronavīrusu 3
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aksels Rībenis Ludviga Maksimiliana universitātē Minhenē ir ieguvis medicīnas doktora grādu, strādājis par neiroķirurgu Ulmas universitātes slimnīcā, bet patlaban ir neiroķirurgs Eslingenas klīnikā, kur specializējies arī neiroloģijā. Runājām par Vācijas panākumiem cīņā ar koronavīrusu, kā arī daktera Rībena iespējām savas zināšanas ieguldīt Latvijas medicīnā.
Vācija saslimstības un nāves gadījumus skaita ziņā izceļas uz citu Eiropas Savienības valstu fona labā nozīmē. Kā tas izdevies?
A. Rībenis: Vācija diezgan operatīvi reaģēja jau vīrusa izplatības sākumā un nekavējoties ieviesa ārstēšanas vadlīnijas visās, arī nelielajās, slimnīcās.
Jāņem vērā arī tas, ka Vācijā visu laiku ir bijusi ļoti laba pierasto vīrusu infekcijas slimnieku aprūpe stacionāros. Parasti tie ir vīrusa izraisītie gatroenterīti jeb vēdera gripa un parastā gripa. Tā ir ikdiena jebkurā slimnīcā – ārstēt šādus pacientus.
Tiklīdz rodas aizdomas, ka pacientam, iestājoties uzņemšanas nodaļā, varētu būt vīrusa izraisīta infekcija, viņš uzreiz tiek izolēts atsevišķā palātā. Pie slimnieka palātas durvīm tiek nolikts speciāls skapītis, kurā ir vienreiz lietojamais apģērbs, sejas maskas, cimdi, cepures un dezinfekcijas materiāli.
Personālam ir pamatīga pieredze, kā apieties ar infekcioziem pacientiem jebkurā nodaļā. Šādi pacienti tiek nekavējoties izolēti arī tad, ja, ārstējoties stacionārā, parādās infekcijas simptomi.
Visi šie pasākumi ir samērā dārgi – vienvietīga palāta, vienreizējās lietošanas materiāls, papildu mikrobioloģiskie izmeklējumi – un prasa arī īpašu pieeju no personāla. Tomēr tie vienmēr tiek strikti īstenoti, lai neļautu vīrusa infekcijai izplatīties. Līdz ar to, parādoties Covid-19 infekcijai, šādu slimnieku aprūpes pamats jau bija ielikts.
Visā Eiropā par deficītu kļuva Covid-19 slimnieku ārstēšanai nepieciešamie vienreizējie tērpi, sejas maksas un citi aizsarglīdzekļi. Kā jūsu slimnīca tika galā ar šo problēmu?
Šāda problēma bija galvenokārt ārstu privātpraksēs, nevis slimnīcās. Ārstu prakses lielākoties ir privāti uzņēmumi, kur nav speciālu higiēnas speciālistu, kuru uzdevums būtu sekot šīm lietām un ātri reaģēt, kā tas ir slimnīcās.
Tomēr lielu palīdzību šīm praksēm higiēnas normu ieviešanā un savlaicīgā materiālu pasūtīšanā sāka sniegt reģionālā veselības inspekcija un ārstu biedrība.
Tiklīdz parādījās informācija par to, ka atsevišķos Ziemeļitālijas reģionos ir izplatījies koronavīruss, mūsu slimnīcas uzņemšanas nodaļā uzreiz bija pieejamas visas vadlīnijas.
Tāpat bija pieeja interaktīvajām kartēm, kur pa stundām mainījās infekcijas skarto reģionu saraksts, lai labāk varētu apzināt, vai pacients ir uzturējies riska zonā.
Sākumā pat bija doma, ka koronavīruss mūsu slimnīcu neskars un ka mums šādi pacienti nebūs jāuzņem, jo tikai ar vienu šādu specializētu infekcijas slimnieku izolēšanas telpu nebijām pietiekami aprīkoti pacientu uzņemšanai. Tomēr, kad saprata, cik strauji šī infekcija izplatās Itālijā, pacientu izolēšanai piemēroja parastās pacientu izmeklēšanas istabas.
Sākumā Covid-19 slimniekus ārstēja tikai reanimatologi un internisti, bet paralēli tika apzināti arī tie ārsti, kuri ir strādājuši reanimācijā, tajā skaitā arī es. Tika noteikts, ja reanimācija ir pieci seši elpināmi Covid-19 slimnieki, tad neviens slimnīcas ārsts vairs nedrīkst doties atvaļinājumā.
Par laimi, finālā situācija nebija tik melna, kā to sākumā bijām iekrāsojuši. Kaut arī vairākas nedēļas viena no reanimācijas nodaļām bija pilna ar elpināmiem Covid-19 pacientiem, tomēr plašāka pārorganizācija nebija nepieciešama, jo smagu pacientu pieplūdums nebija straujš.
Vai intubēšana palīdzēja izdzīvot?
Pa kādam intubētam pacientam nomira, bet viņu nebija daudz. Nepieciešamība mākslīgi elpināt ir ļoti pamatīgi jāapsver, turklāt tā ir jāsāk pareizajā brīdī – lai nav par agru vai par vēlu.
Jāņem vērā tas, ka bieža mākslīgās elpināšanas komplikācija ir bakteriāla pneimonija, kas šajā gadījumā kopējo situāciju pie smagas virālas pneimonijas tikai pasliktina.
Savukārt pārāk vēla elpināšanas uzsākšana var nozīmēt jau neatgriezenisku plaušu un citu vitālo orgānu (pirmkārt smadzeņu, kas visstraujāk reaģē uz skābekļa trūkumu organismā) bojājumu.
Tas tā nav, ka intubētam cilvēkam ir mazas cerības izdzīvot. Tas nozīmē vien to, ka gāzu apmaiņa plaušās ir būtiski apgrūtināta un ir nepieciešama invazīva (iekšēja) iejaukšanās, lai to uzlabotu. Lielākā daļa elpināto Covid-19 pacientu izveseļojās.
Kāda iespēja koronavīrusa izplatības laikā bija ārstēties citiem slimniekiem?
Uzņemšanas nodaļā ļoti lielā mērā samazinājās to cilvēku skaits, kas slimnīcā ierodas ar tādām veselības problēmām, ar kurām būtu jātiek galā ģimenes ārstam.
Pirmkārt, tāpēc, ka cilvēki apzinājās, ka slimnīcā ir lielāks risks inficēties ar koronavīrusu, nekā paliekot mājās.
Otrkārt, slimnīca uzrakstīja ģimenes ārstiem vēstuli, kurā lūdza sūtīt uz slimnīcu tikai tos pacientus, kuri patiešām ir nopietni slimi. Arī ātrās palīdzības dienests ļoti rūpīgi izvērtēja, vai ir nepieciešams slimniekus vest uz slimnīcu. Tā bija kopēja lieta, pie kuras visi strādāja.
Akūtu pacientu izmeklēšana slimnīcas uzņemšanas nodaļā, protams, tika nodrošināta iepriekšējā apjomā.
Redzot cilvēku pūļus demonstrācijās Berlīnē, kas vērstas pret rasismu, nerodas sajūta, ka Vācijas iedzīvotāji turpinātu dzīvot ar domu, ka līdzās ir koronavīruss.
Cilvēkiem droši vien ir vēlēšanās savu sakrājušos stresu kaut kā izlādēt, un šī vēlme, iespējams, šobrīd ir stiprāka par veselo saprātu. Tomēr jāatzīst, ka Vācijā liela daļa cilvēku ievēro gan sejas masku valkāšanu, gan distancēšanos.
Tiesa, ne vienmēr šī aizsardzība ir realizējama, un ir jau reizēm jāpiedomā, cik liela jēga ir no tā visa. Liela daļa ir iegādājušies auduma maskas, kas jau gandrīz kļuvušas par aksesuāru.
Izvelk no kabatas un uzliek uz sejas katru dienu piecas reizes, nedomājot, cik reizes tā jau ir apčamdīta ar netīrām rokām. Turklāt maskām, lai tās pildītu savu funkciju, ir cieši jāpieguļ sejai, kas lielākoties realitātē tā nav.
Cilvēki spēlē tādu kā teātri, droši vien tādēļ, lai neviens viņiem nevarētu aizrādīt, ka viņi neievēro noteikumus.
Ja dodas uz restorānu, ir jāaizpilda veidlapa, kur ir jānorāda kontaktinformācija, lai gadījumā, ja restorāna viesim vēlāk konstatē inficēšanos, varētu atrast citas iespējamās kontaktpersonas.
Ne visur, protams, to ievēro. Alpos, kur ir jaukas kalnu kafejnīcas, neredzēju, kā kāds aizpildītu uz galda noliktos formulārus. Distancēšanās gan tika ievērota apzinīgi.
Vācijas valdība ir ļoti piesardzīga, sakot, ka salīdzinājumā ar citām valstīm mums ir gājis labāk, tomēr neko nevar zināt, kā būs turpmāk, tāpēc viņi aicina valkāt sejas un mutes aizsegu, distancēties un ievērot roku higiēnu. Neviens no politiķiem neatļaujas pateikt, ka šīs briesmas ir garām.
Vai no tiem miljardiem, ko Vācija ieguldīja vīrusa skartajā ekonomikā, tiks arī mediķiem?
Vācija ar vairāk nekā 350 miljardiem eiro paaugstināja jau esošos budžeta izdevumus un gandrīz 820 miljardu eiro apmērā nodrošināja dažādas valsts garantijas. Mediķu algas gan koronavīrusa dēļ netika celtas. Atsevišķas slimnīcas pēc savas iniciatīvas izmaksāja medicīnas personālam vienreizējas prēmijas.
Slimnīcām kā pelnošiem uzņēmumiem vīruss kopumā radīja lielus zaudējumus, kas gan daļēji tiks kompensēti no valsts kases, ņemot vērā iepriekšējā gada attiecīgās klīnikas finanšu rādītājus. Jo klīnika intensīvāk strādājusi, gūstot labus finanšu rādītājus, jo labāka ir iespēja saņemt lielāku valsts kompensāciju.
Kopumā ārstu algas Vācijā tiek paaugstinātas pakāpeniski visu laiku. Tiesa, jāskatās, par kādām slimnīcām ir runa.
Pagājušajā gadā paaugstināja reģionālo slimnīcu ārstu algas, kā arī noteica atsevišķus darba apjoma un uzskaites atvieglojumus. Savukārt šogad vienlaicīgi ar koronavīrusa pandēmijas sākumu vienojās par universitāšu slimnīcu ārstu algu pakāpenisku palielināšanu par 6,5%. Tas gan nebija saistīts ar pandēmiju.
Tāpat, kā reģionālo slimnīcu ārstiem pirms gada, arī universitāšu slimnīcu ārstiem tagad būs atļauts strādāt tikai četras dežūras mēnesī, turklāt ir jānodrošina objektīva (elektroniska) ārstu darba laika uzskaite.
Kāda ir kopējā nostāja Vācijā par otro koronavīrusa vilni?
Visticamāk, tā viļņa nebūs, bet neviens, protams, oficiāli to neteiks, tādēļ cilvēkiem vēl arvien iesaka būt piesardzīgiem.
Ierobežojumus mazina ļoti lēnām. Neviens pagaidām nezina, piemēram, to, vai nākamajā gadā skolēni turpinās mācīties attālināti vai varēs doties uz skolu.
Vai nav radusies vēlēšanās pielikt punktu darbam Vācijā un atgriezties Latvijā uz visiem laikiem, lai dotu savu artavu pašmāju medicīnai?
Jā, man tas visu laiku ir prātā. Kad esmu Latvijā, tiekos ar cilvēkiem, mani aicina atgriezties.
Ja runājam par profesionālo vidi, tad gan mani, gan arī citus ārvalstīs strādājošos ārstus lielākoties uztver kā nevajadzīgu konkurenci šajā deformētajā un neoficiāli privatizētajā valsts medicīnā.
Savā ziņā kolēģus Latvijā var saprast, viņiem noteikti ir bijis jāpieliek daudz pūļu, lai ko sasniegtu un izdzīvotu medicīnas mūžamežā, kāds tas ir Latvijā.
Es pat nemēģinu saviem kolēģiem Vācijā vairs stāstīt par savām darba iespējām Latvijā, jo viņiem Latvijas medicīnas personāla ikdiena un domāšana vienkārši nav saprotama.
Man ir pietiekami daudz darba Vācijā, bet, ja es saņemtu normālu darba piedāvājumu Latvijā, tad to nopietni apsvērtu. Es nedomāju tikai finansiāli normālu, bet tādu, kur var īstenot kādu noteiktu mērķi, lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmu vai sakārtotu kādu noteiktu ārstniecības biezokņa apvidu.
Lielu ilūziju gan man šobrīd uz šādu godu no Latvijas medicīnas profesionāļu puses nav. Sistēma ir ļoti nevienlīdzīga, brīžiem neizprotama, nepastāvīga un nepārskatāma.
Lai kaut ko vērā ņemamu varētu izdarīt, ir nepieciešama komanda. Ir grūti to atrast apstākļos, kur katrs vairāk vai mazāk peļņas nolūkos skatās tikai uz sevi vai šauru savējo loku un citus redz kā konkurentus, savukārt kāda daļa vienkārši cīnās par izdzīvošanu.
Ir ļoti grūti mediķus, kuri ir pārstrādājušies vairākās darbavietās, apvienot kādam kopīgam mērķim vienā vietā, lai cik tas jēgpilns arī būtu.
Ja es atgrieztos Latvijā, gribētu strādāt tāpat kā Vācijā – vienā darbavietā un visu savu enerģiju veltīt tieši šim darbam, nevis pārbraucieniem no vienas slimnīcas uz citu vai privātpraksi.
To pašu es sagaidītu no cilvēkiem, kas strādātu ar mani kopā. Vācijā ārsti strādā ļoti garas darba stundas, mums ir dažādi papildu pienākumi, bet par to mēs tiekam labi atalgoti.
Ir pēdējais laiks mest pie malas savstarpējos ķīviņus un privātas intereses, lai tomēr sakārtotu Latvijas veselības aprūpes sistēmu. Skaidrs, ka ir nepieciešami vienojoši mērķi, vīzija un drosme. Esmu gatavs iespēju robežās palīdzēt un iesaistīties, ja Latvijā radīsies tāda vajadzība.
