Jātiekas, kamēr nav simts uz pleciem! Saldū salidojums kolhozu priekšsēdētājiem 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Reportāža no tautsaimnieku, bijušo kopsaimniecību vadītāju salidojuma Saldus novadā.
Saldus novada Druvas tautas namā ieejot, tūliņ var dzirdēt dārdinām LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka Alfrēda Čepāņa vareno basu. Kur Fredis, tur nekad nebūs klusu, tur brāzmaini mutuļos – “es darba gaitas sāku Zūrās pie priekšsēdētāja Gunāra Biksona, ceru, te kāds ir, kas tādu vīru atceras” (jautājošs skatiens, klātesošie piekrītoši māj ar galvu).
Tepat grozās bijušā LKP CK centrālorgāna “Cīņa” lauksaimniecības nodaļas vadītājs Ēriks Hānbergs, un, žigla kā cielava, šo rindu autoru aiz rokas satver LTV raidījuma “Savai zemītei” runassieva Daina Bruņiniece, stādot priekšā: “Vaiii, kā viņš mani pirmoreiz intervēja! Pa visu lapu “Laukavīzītē” bija!” Gan jau lūgto viesu vidū ir arī kāds bijušais RARA priekšnieks vai raikoma cekas pirmais!
Kas tas ir par saietu no pirmsplūdu laikiem, no kantoriem, kādi sen nepastāv! Vai tik ne komūnistu slavināšana, kad taču latviešu tauta šodien, kā nekad iepriekš, vēlas atbrīvoties no padomju mantojuma! Nē, saka organizatore Saldus pagasta pārvaldes vadītāja Ilze Kļava – gribējām saaicināt sirmos vīrus, pateikties par paveikto kolhozu priekšsēdētājiem, kuri biedra Brežņeva vadītā attīstītā sociālisma fāzē (vēlāk gan bez pagodinājuma dēvētā par stagnācijas periodu) turēja pamatlietas.
Tātad: laikos, kad tauta klausījās Džo Dasēnu, “ABBU”, “Boney M”, Lapčenoku un Bumbieri, kad lauciniekus no viensētām pārcēla uz Līvānu namiņiem ciematu centrā, kur piemājas kūtiņā gremoja gotiņa un dārza stūrī kašājās vistas, kad vakarpusē pēc “Panorāmas” skatītāji uzņēma enerģijas lādiņu no Jāņa Dimanta triecienreportāžām “Druvā minūte dārga” un kad skaistule Vija Artmane priecēja vīriešu acis ik jaunā Rīgas kinostudijas filmā, – toreizējie saimniecību vadītāji stutēja Latvijas laukus, eļļoja rosību saimnieciskā dzīvē, organizēja cilvēku kopību un tuvību, atbalstīja kultūru un latviskumu.
Te viņi sabraukuši, atsperratos, droškās, orēs, ar javiņām un ņivām – priekšsēdētāju transportlīdzekļiem. Rokasspiediens tiekoties vēl ciešs, domu apmaiņa – tu jau balts kā ābele, bet tu – iekonservējies, akurāt kāds biji pirms trīsdesmit gadiem. Pie apsveicinājuma dzēriena dzirkstī joki – āre, ieņem ogu, lai nav jādzer tablete! Kurš sasmērējies ar “Voltarena” emulsiju, kurš ieziedies ar sildošo propolisa “Eviju”, kurš lietojis mūžīgās jaunības krēmu “Dolobene”.
Nav viegli, ja bioloģiskais pulkstenis klātesošo vidējo vecumu tikšķina ap gadiem “astoņpadsmit”, locītavas čīkst, kauli krakšķ, iesāpas šur un tur.
Namamāte Ilze Kļava stāsta – sazvanīti solījās būt pāri 30 vīri. Bet jau iepriekšējā vakarā vecie buki sāka atteikt – kam diegi jāņem ārā pēc operācijas, kam krusti savilkti, kurš apslimis, kam veselība nav, kā bija, kam spiediens sašvunkājies vai – palūk, kā Beļavnieks, nosvinējis deviņdesmitgadi, aizrauts uz slimnīcu!
Jātiekas ir, kamēr vēl nav simts uz pleciem! Šie “Padomju dzimtenes”, “Ļeņina ceļa”, “Sarkanā karoga”, “Komunisma uzvaras” priekšsēdētāji, sovhozu direktori, agrofirmu vadītāji, atceras jaunību un brieduma gadus, kad darbs dzina darbu, kad tika izbristi saimniecību dubļi un vadīti simtiem lauku čaklo un ne tik čaklo cilvēku kolektīvi ar obligāto Birutu kolhoza dispečerpunktā, kad tika vākta graudu ražu tonnāža un norakti kartupeļu rekordu centneri.
Bet – gandrīz ikkatrs no viņiem licis parakstu arī par paju sabiedrības likvidāciju pagājušā gadsimta beigās. Šie zēni ar sarmu matos ir redzējuši vairāk zemes nekā puķupodā un atstājuši aiz sevis pamatīgas pēdas! Asu diskusiju krustuguņos nav par vēlu noskaidrot, kāds bija Rimaševskis, kurš vainojams cukurbiešu nozares likvidēšanā un kurš (protams, Dainis Īvāns!) kolhozu vadoņiem iedeva neglīto “sarkano baronu” iesauku.
Arī pasākuma saimnieces Ilzes tēvs Juris Kļava bija kolhoza “Komunārs” priekšsēdētājs Jaunlutriņos. Sadega darbā, nokrita ar insultu 39 gadus jauns, uz vietas pagalam. “Tētim tagad būtu 84. Šis sarīkojums ir arī viņa piemiņai. Viņš bija ļoti izpalīdzīgs, palīdzēja ikvienam, kādas bēres bij! Pilni kapiņi pavadītājiem! Mans tēvs būtu priecīgs un arī pelnījis atrasties šajā padarītā atzīmēšanas saietā!” saka Ilze Kļava.
Klātesošajiem vēl viens darbiņš paveicams – Druvas kultūras namā durvis ver ilggadējā kopsaimniecības priekšsēdētāja Jāņa Rubuļa zāle. Rubulis piederēja slavenajai Saldus rajona priekšsēdētāju plejādei, kurā ietilpa arī Vaļko, Sipenieks, Burtnieks, protams, Sociālistiskā darba varonis Jānis Blūms un kurā savstarpēji nemitīgi mačojās, kam leknākie tīrumi, pienīgākās govis un kurš uzbūvējis lielāko šķūni, fermu vai vidusskolu.
Trīsdesmit astoņus gadus saimniecības vadībā ar jauno laiku atnākšanu Rubulis nodeva stūri pēcteča Mārtiņa Bērziņa rokās, taču uz vecā priekšsēdētāja radītiem pamatiem daudzi uzņēmumi vēl šodien dzīvo itin zaļi.
Tāpēc piemiņas vietas iekārtošanai 22 uzņēmumi un 55 privātpersonas uzreiz atsaucās – jā, darām! Ieguldīja un ziedoja. Godavīram, kurš bija spējīgs vadīt lauksaimniecisko ražošanu korifeja līmenī, labus vārdus atsūtītā vēstulē veltījis bijušais solabiedrs 6. Saeimas “Kaula frakcijā” un draugs Raitis Apalups.
Rubuli atcerējās un kolhoza gadus pieminēja agrofirmas “Tērvete” priekšsēdētājs Modris Goba, pēdējais dzīvais lielsaimniecības “Lāčplēsis” izpilddirektors Juris Kaspars, Māris Ikaunieks no slavenās Bauskas “Uzvaras”, krustpilnieks, kolhoza priekšsēdētājs un balsotājs par neatkarību Augstākajā Padomē Andris Felss, “Kursīšu” saimniecības vadītājs Jānis Karlovs, Rihards Melgailis no Vecumniekiem un citi.
Labi, ka Rubuli atmin. Varbūt piemiņas zāle kļūšot par kino izrādīšanas vietu. Tas tuvinās jaunos, jo, kā sūdzēja “šodienas Latvijas Blaumanis” Hānbergs, sarunas ar skolasbērniem par kopsaimniecību laikiem nevedoties. Kā puiši, tā meičas uztverot kolhozus kā ko tālu, aizvēsturisku no juras vai devona perioda, labākā gadījumā no grieķu mitoloģijas – tas jauniešus neinteresējot. Tā jau ir, kam rūp pagājušo laiku iekārta. Kas tur atkal dimdina?
“Biksons mācīja – jebkurš niecīgs darbiņš ir simts skaistu vārdu vērts! Mūsu augstās amatpersonas ieradušas runāt, runāt, runāt, ka var saprast – bez viņu ziņas saule ne uzlēktu, ne rietētu!” Tas atkal ir Čepānis, nikns valdības kritiķis. Tas jau ir mūsdienām atbilstīgi.
