“Jāstrādā kā detektīvam.” Saruna ar grāmatas par Katrīnu II tulkotāju Leldi Rozīti 2
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” nācis klajā somu rakstnieces Lailas Hirvisāri vēsturiskais romāns “Viņas Augstība Katrīna II”. To, tāpat kā iepriekšējo grāmatu “Es, Katrīna” un nupat Bērnu, jauniešu un Vecāku žūrijā atzinīgi novērtēto Eves Hietamies romānu “Tētis uz pilnu slodzi”, tulkojusi Lelde Rozīte.
Man vienmēr šķitis interesanti, kā cilvēks izvēlas mācīties vienu vai citu valodu. Interesanti – tieši kaimiņu, igauņu un lietuviešu, valodas nemaz tik daudzi latvieši nezina…
L. Rozīte: Mana vecmamma Johanna Dumpe, kārtīga latviete, piedzima robežrajonā pie Ainažiem, bija ieprecējusies Zemgalē, bet pēckara juku laikos, no izsūtījuma bēgot, atgriezās vecāku mājās Iklā, tad jau tā bija Igaunijas teritorija.
Iznāca tā, ka mans tēvs un viņa māsa, kas sāka skoloties vēl Zemgales laikā, bija vairāk ar Latviju saistīti, bet vecmammas jaunākie bērni skolojās Igaunijas pusē – tā puse manu brālēnu ir igauņi.
Bērnībā vasarās, kopā ar brālēniem ciemojoties pie vecmammas, kā bērns biju valodu apguvusi. Domājot par tālāko izglītību, iedvesmojos no Annas Žīgures, tā es aizgāju studēt Tartu universitātē. Pirmajā kursā igauņu valodu nācās piemācīties, bet kursabiedri bija saprotoši un palīdzēja.
Runā, ka padomju laikos gaisotne Tartu universitātē esot bijusi brīvdomīgāka nekā Latvijas augstskolās?
Man grūti salīdzināt, jo Latvijā netiku studējusi, bet igauņi tiešām tajā laikā bija brīvāki. Arī pasniedzēji universitātē bija atvērtāki un brīvāk domājoši.
Man igauņu Filoloģijas fakultātē gan nebija kursabiedru latviešu, toties Medicīnas institūtā par sporta mediķiem gan vairāki studēja, ar viņiem veidojās tāda latviešu kopābūšana.
Skatoties jūsu tulkotājas biogrāfijā, redzu, ka pirmais iztulkotais darbs bija “Jaunā zelta uzvedības grāmata” 1994. gadā, bet pēc tās, šķiet, bijis krietns pārtraukums.
Pirmais darbs bija pavisam cits – vēl tad, kad iznāca laikraksts “Pionieris” un tajā strādāja dzejniece Inese Zandere. Biju beigusi augstskolu, mani paņēma darbā izdevniecībā, šķita, ka nu tikai es tulkošu!
Bija somu rakstniece Ulla-Maija Āltonena, kas rakstīja izglītojošas grāmatas, un Inese Zandere man pasūtīja iztulkot tādu plānu bukletiņu “Pusaudžu sekss” – tas aizgāja turpinājumos, vēlāk arī kā grāmata.
Tad bija Somijas vēstniecības laiks, vēstnieka kundze – žurnāliste Sirka Lassila – pati bija sarakstījusi “Jauno zelta uzvedības grāmatu” un uzskatīja, ka latviešiem pēc neatkarības atgūšanas tā varētu būt interesanta un noderīga.
Tas bija grūti – man tobrīd bija trīs mazi bērni, pastāvīgs darbs, un tad vēl šis diezgan sarežģītais uzdevums.
Toreiz pastāvīgi dzīvoju ar nepadarīta darba sajūtu, un tas man mazliet atsita vēlmi tulkot.
Kad bērni izauga, pamazām sapratu, ka man patīk tulkot, es to gribu darīt, un tad vai nu pati palaidu Visumam to domu, bet varbūt Anna Žīgure ieteica, un izdevniecība “Jumava” sadarbībā ar Latvijas un Somijas psihoterapeitiem man uzticēja tulkot grāmatas par psihoterapiju, pirmā bija “Bērnu un jauniešu psihoterapija”.
Esat tulkojusi gan zinātnisko literatūru, gan bērnu grāmatas, gan, ja tā var apzīmēt, laikmetīgo romānu, pat erotiku, tāpat arī divus vēsturiski biogrāfiskus romānus – abus Lailas Hirvisāri darbus par carieni Katrīnu II. Kāda veida darbus jums vislabāk patīk tulkot?
Žanram nav būtiskas nozīmes, gandarījums ir par labu literatūru, piemēram, Ilmāra Taskas “Pobeda 1946”, Rimminena, Hirvisāri romāni. Sirsnīgie Eves Hietamies vientuļā tēva romāni.
Gandrīz vieglāk pateikt, kuras grāmatas bijis sarežģītāk tulkot, – ar jau pieminēto psihoterapijas grāmatu bija liela ņemšanās, ārkārtīgi daudz jaunu nezināmu terminu, bet ļoti interesants izziņas process.
Tāpat ar Miko Rimminena romānu “Sarkanā degundiena” – tajā daudz izmantots gan slengs, gan paša autora izdomāti vārdi, cits teksta plūdums.
Katram tulkojumam ir, protams, sava specifika, katrā ir kaut kas jauns un interesants, tulkojot uzzini par lietām, uz kurām iepriekš esi skatījies citādi vai kam, iespējams, nemaz neesi pievērsis uzmanību.
Un Hirvisāri darbi – kur sarežģītības skalā ir tie?
No tā viedokļa, ka aprakstīta vēsturiska personība, romāns rakstīts par Krieviju, ar kuru mums ir tiešas attiecības, vajadzētu būt vienkārši, taču – mums ir pašiem savi īpašvārdu rakstības ieradumi, apzīmējumi un jēdzieni, bet autore ir somiete, kurai ir cita veida kultūras pieredze.
Domājot par grāmatas nosaukumu, diskutējām, vai dēvēt Katrīnu par ķeizarieni vai carieni. Pirmajā grāmatā ņēmu vērā Hirvisāri rakstīto, jo Somijā vārds “cars” vīriešu dzimtē vēl tiek izmantots, “cariene” – praktiski ne.
Tāpat daudziem tēliem rakstniece vārdu atveidē bija vadījusies no angļu valodas, bet man bija jāatpazīst, jāatrod un jāsaprot, kurš varonis ir fikcija un kurš – reāls. Tāda diezgan liela izzinošā daļa, kur jāstrādā kā detektīvam.
Bet tas ir interesanti, vienmēr pārņem labs atradēja prieks: “Re, izdevās!” Protams, nekad neesi pasargāts no nejaušām kļūdām.
Vai nācās konsultēties ar pašu rakstnieci?
Runājot par Katrīnai veltītajiem romāniem, autore tobrīd jau strādāja pie nākamā darba un bija ļoti aizņemta, taču viņas literārā redaktore gan ļoti daudz palīdzēja – gan sūtot fotogrāfijas tekstiem, kas izmantoti romānā, tāpat bija daži kļūdu labojumi, kur romānā nebija sakrituši gadi, lūdza, lai tos ņemu vērā.
No Hirvisāri redaktores puses saņēmu ļoti lielu palīdzību. Tāpat “Tētis uz pilnu slodzi” autore man šo un to palīdzēja. Bet kopumā es laikam cenšos visu izpētīt, atrast pati, vai nu atkal sakrāju diezgan daudz jautājumu un tad tos uzdodu vienā reizē, jo rakstnieks kā radoša personība jau strādā pie nākamajiem darbiem.
Kas romānos šķita interesantākais?
Par Katrīnu jau rakstījuši daudzi autori – krievu, angļu –, bet Hirvisāri uz šo laiku un vēsturisko personību raudzījās no mums stipri tuvās Somijas skatpunkta.
Tā ir tiešām ļoti dzīva aizgājušu laiku vizualizācija, lasītājs sastopas ne tikai ar vēsturiskiem notikumiem un personāžiem, viņš sastop cilvēkus, kuri ir mīlējuši, priecājušies, šaubījušies un kļūdījušies.
Pieminējāt, ka rakstniece personāžu vārdus atveidojusi saskaņā ar angļu valodas tradīciju. Esmu dzirdējusi, ka kopumā somi daudz aktīvāk veido savas valodas cilmes jēdzienus atšķirībā no mūsu tradīcijas ātri pārņemt angļu vai latīņu cilmes apzīmējumus?
Jā, ar retiem izņēmumiem tā tiešām ir – pat tik starptautisks vārds kā telefons somu valodā ir viņu pašu cilmes vārds. Ar to es īpaši saskāros, tulkojot psihoterapijas grāmatas, – mēs pamatā izmantojam no latīņu vai angļu valodas cēlušos apzīmējumus, bet somiem katram jēdzienam bija savs somu vārds, kas terminoloģijas saskaņošanu padarīja ļoti ķēpīgu.
Man ļoti palīdzēja gan Somijas speciālisti, gan vietējie psihoterapeiti. Bet no valodas viedokļa, protams, tā ir ļoti laba tendence.
Somiem ir arī daudz attīstītāka slenga, žargona valoda, teiksim, Helsinku slengam ir ļoti liela zviedru vai angļu valodas ietekme, bet literārajā valodā un terminoloģijā ļoti tiek veidoti pašu vārdi.
Tomēr jāatzīst, ka laikam jau arī somus ietekmējusi šī pēdējā ēra, mežonīgās digitalizācijas laikmets, kad viss pateiktais uzreiz kļūst globāli publisks.
Patlaban pabeidzu trešo grāmatu Eve Hietamies vientuļā tēva triloģijā, un tajā jau visas spēles un fīčas, ko dēls, nu jau pirmklasnieks, grib – tās visas ir angliski.
Šobrīd laikam jau arī somi vairs tik ātri netiek līdzi somiskošanas procesam. Bet, ja kādas saknes vārds jau valodā pastāvējis, tad viņi to arī izmantos.
