“Pirmā vieta pienākas Ukrainai!”: uzskata grupas “Citi zēni” solists Jānis Pētersons 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
No 10. līdz 14. maijam Turīnā, Itālijā, norisinājās 66. starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss, kurā Latviju ar dziesmu “Eat Your Salad” pārstāvēja popfanka grupa “Citi zēni”. Konkursa priekšvakarā grupas solists Jānis Pētersons solīja ne vairāk un ne mazāk kā neprātīgi enerģisku priekšnesumu daudzmiljonu auditorijas priekšā. “Neatkarīgi no iznākuma – tiksim vai netiksim finālā – no mūsu puses viss ir izdarīts par visiem divsimt procentiem!” – viņš teica. Diemžēl arī šogad Latvijai 10.maija vakarā neizdevās iekļūt Eirovīzijas finālā, kas gaidāms jau šodien, 14.maijā, kad par uzvaru cīnīsies divdesmit valstu pārstāvji.
Īsi pirms došanās uz Turīnu, saruna ar “Citi zēni” solistu Jāni Pētersonu.
Nepilnos divos gados “Citiem zēniem” albums, hiti, Eirovīzija. Kā jums izdevās?
Tad, kad satiekas pareizie cilvēki ar pareizo motivāciju, lietas izdodas. Skatuve mani ir vilkusi kopš bērnības, man tikko palika 27 gadi, un domāju – varbūt šoreiz izdosies. Jautājums bija, vai varam izveidot kaut ko tik pārsteidzošu un citādu, lai būtu iespējams lielākai auditorijai radīt prieku. Šobrīd tā sajūta ir. Katrs no mums sešiem un aizskatuves komandas ir savā vietā. Šis nav peļņas projekts, šo divu gadu gaitā neko tā īsti neesam nopelnījuši. Tas, ko darām, ir mūsu dzīves kaislība.
Par iespēju būt uz lielās Eirovīzijas skatuves sacenšas profesionāli mūziķi. Tu patiesībā darbojies citā jomā, tomēr esi ticis līdz tai!
Paradoksāli jau izklausās, ka puika, kurš visu dzīvi ir strādājis IT, pēkšņi ir nonācis uz Eirovīzijas skatuves. Tomēr katram cilvēkam ir savas kaislības, un mūzika ir viena no tām. Esmu pateicīgs manam darba devējam, ka man deva trīs mēnešu pauzīti, lai varētu gatavoties. Tāpat apkārt daudzi atbalsta un palīdz. Tieši tas iedod atbildības sajūtu un apziņu, ka šis nav tik ļoti par mums, bet vairāk par to, ka esam Latvijas delegācija.
Kad startējāt ar dzīvespriecīgo dziesmu nenāca ne prātā, ka pēc dažiem mēnešiem neko līksmu dziedāt, iespējams, negribēsies Ukrainas kara dēļ.
Šis nav gads, kur kāda no delegācijām ir atbraukusi cīnīties par pirmo vietu – tā pienākas Ukrainas delegācijai. Pats svarīgākais – parādīt, ka esam visi kopā laikā, kad pasaule apgriezusies kājām gaisā. Protams, bija daudz iekšēju sarunu, vai drīkstam būt tie paši jautrie puikas, kādi 12. februārī nokāpām no “Supernova” skatuves. Tomēr sapratām, ka arī tagad cilvēkiem vajag nelielu atslodzi un atpūtu. Mūsu trijās minūtēs uz skatuves var aizbēgt no tā, kas notiek apkārt, skatoties uz mūsu spēku un enerģiju. Tas gan nenozīmē – aizmirst.
Prognozes par “Citu zēnu” iespēju iekļūt finālā pagaidām ir piesardzīgas…
Esmu optimisma pilns – mēs esam no Latvijas, ceturtās mazākās valsts Eirovīzijas konkursā, bet mēs cīnāmies. Un mēs, kā jau tas pausts mūsu nosaukumā, tiešām esam citādi uz skatuves – vienīgie savā pusfinālā, kuriem ir krāsas! Kašera darinātie skatuves uzvalki ir lieliski. Protams, būt uz skatuves uz sešu centimetru augstām platformas kurpēm ir izaicinājums, taču tas liek arī mobilizēties!
Ko atbildēsi skeptiķiem, kuri sūdzas – latviešus Eirovīzijā vajājot neveiksmes, kāpēc vispār jāpiedalās Eirovīzijā…
Latvieši ir maza un ļoti lepna tauta, un mums vajadzētu būt priecīgiem par to, ko darām. Reizē gribu atgādināt, ka mūsu kultūra nav tikai mūsu pagātnē, ir jāveido kultūra arī šodienai, pasaulē, kas ir globāli savienota, ir svarīgi parādīties pārējai Eiropai. Eirovīzija ir mežonīgi vērtīgs pasākums – tā ir iespēja atrādīt mūsu jaunumus kultūrā 200 miljoniem cilvēku lielākajā televīzijas šovā uz šīs planētas.
