Brieži, graudi un medību tūrisms. “Jasmīni” – naturālā saimniecība ar laimīgu saimnieku 2
Edmunds Juškevičs, diplomēts mežsaimieks un viens no pirmajiem pieciem staltbriežu vaislas ganāmpulku saimniekiem Latvijā, patlaban izveidojis arī augstas kvalitātes gaļas liellopu ganāmpulku un Latvijas tumšgalves šķirnes aitu ganāmpulku, kuram gan gaida pircēju piedāvājumus. Juškeviča ZS “Jasmīni” Kārķu pagastā darbību sāka medību tūrisma nozarē un patlaban līdztekus lopkopībai un netradicionālajai lauksaimniecībai attīsta arī bioloģisko un konvencionālo graudkopību.
– Lopkopība, graudkopība, netradicionālā lauksaimniecība (briežkopība) un vēl medību tūrisms. Vai vienai saimniecībai nozaru nav par daudz?
– 2003. gadā, iespējams, žurnālā Agro Tops, bija modelēts, kā strukturēta būs normāla Eiropas lauku saimniecība pēc 12–17 gadiem. Tai būšot divas trīs nozares, jābūt vēl blakus ienākumiem – kā man no medībām. Es darbojos arī ar medību tūrismu, ir viesu nams.
Jasmīnos attīsta liellopu, briežu un graudkopības nozari. Jau tolaik sapratu, ka ar vienu nozari nevar darboties. Neražas gadā, ja nav pāris citu nozaru, kas izvelk, ir bēdīgi.
– Kura no nozarēm saimniecībai dod lielāku naudas apgrozījumu?
– Graudkopība un lopkopība ir vienlīdz svarīgas nozares saimniecībā. Attiecība ir 1:1. Mūsu saimniecība ir sadalīta divās daļās – darbojamies ar konvencionālo un ar bioloģisko metodi. Ar bioloģiskajām metodēm strādājam lielākajā daļā mūsu lauku un pļavu – aptuveni 630 ha lielā platībā. Tostarp aptuveni 150 ha platībā audzējam graudaugus, ko izmantojam dzīvnieku barošanai un iegūstam sēklas materiālu. Ražas pārpalikumu pārdodam vienam pircējam – SIA Scandagra. Pie mums atbrauc no Rēzeknes un lielāko daļu kūluma tieši no kombainiem un piekabēm ved projām.
Pavisam apsaimniekojam 870 ha lielu platību. Puse no tās ir nomātā zeme.
– Kādas kultūras audzējat?
– Audzējam galvenokārt auzas, zirņauzas, zirņus un kviešus – trīs tīrās kultūras un vienu mistru. Pārdošanai galvenokārt aiziet kvieši un zirņi, nedaudz arī auzas.
Scandagra dod mums sēklu. Graudiem ražības skaitļi man neturas prātā, jo vienlaikus darbojamies arī ar klasisko lauksaimniecību. Bioloģiskajai un konvencionālajai ražošanai galvenokārt izmantojam vienas un tās pašas šķirnes, to ražība atšķiras. Piemēram, bioloģisko auzu ražība ir līdz trim tonnām, konvencionālajā ražošanā vislabākais rezultāts ir bijis kviešiem – 7–8 t/ha.
Ar bioloģiskajām metodēm attīstām divas dzīvnieku sugas: gaļas liellopus, tostarp trīs tīršķirnes ganāmpulkus, un Eiropas staltbriežu sugu. Jasmīnos ir Šarolē, Herefordas un Saleras šķirnes gaļas liellopu ganāmpulki. Vislielākais ir Saleras šķirnes ganāmpulks – aptuveni 40 zīdītājgovis. Ir arī 20 tīršķirnes Herefordas un 20 Šarolē šķirnes zīdītājgovis. Pavisam mums ir septiņi tīršķirnes buļļi un arī teļi. Gaļas liellopu daudzums vidēji ir 150–200 dzīvnieku. Mērķis ir sasniegt 100 zīdītājgovju ganāmpulku.
Tirgus noteiks, kādas šķirnes dzīvnieku būs vairāk un kādas – mazāk. Esam pašā ceļā sākumā, lai piedāvātu pārdošanai tīršķirnes dzīvniekus.
Šajā gadā pirmo reizi dzemdēs Herefordas govis, nākamajā gadā pirmo reizi – Šarolē šķirnes dzīvnieki. Tīršķirnes Saleras būs jau šogad. Brāķētos dzīvniekus pārdodam galvenokārt Izsoļu namam. Dzīvnieku cenšamies pārdot vidēji astoņu mēnešu vecumā, kad teļa svars sasniedz līdz 300 kg lielu svaru.
– Aplokos redzams, ka kopā ganās gaļas liellopi un staltbrieži. Divas dažādas sugas viena otrai netraucē?
– Abas sugas nekonfliktē. Vasarā barošana notiek pavisam 25 aplokos. Katrs ganāmpulks atrodas atsevišķi, un katram ir paredzēti vismaz četri aploki. Viens aploks ir 4–5 ha liels. Ganāmpulks uzturas aplokā aptuveni vienu nedēļu. Vēlāk to pārdzen uz nākamo aploku. Katrā ganāmpulkā ir 20 mātes. No jūnija uz trim mēnešiem katram ganāmpulkam pielaiž vienu vaislas bulli.
Visos aplokos aug sētie zālāji. Ik gadu atjaunojam 20% no kopējā zālāju daudzuma. Barošanas sistēma ir tāda, ka mēneša laikā dzīvniekiem ir jāiziet četri aploki. Tad zālājs pirmajā aplokā paspēj atjaunoties. Dzīvnieki no maija līdz oktobra vidum iztiek vien ar dabisko zāli. Cenšamies, lai katrā aplokā būtu meliorācijas grāvis vai dīķis. Ja tāda nav, tad visas sezonas laikā pieved ūdeni dzirdīšanai.
Mums ir apstiprināts projekts vēl astoņu aploku ar koridoru izveidei, lai būtu rezerve nelabvēlīgu dabas apstākļu reizēs – kā aizvadītajā gadā, kad dzīvniekus zāles ļoti lēnās augšanas dēļ nevarēja ilgi turēt vienā aplokā.
– Cik lieli ir izdevumi viena aploka izveidei?
– Viens metrs žoga, ieskaitot vārtu izveidi un stabus, maksā līdz 25 eiro. Esmu izveidojis visaugstākos žogus – 2,44 metru augstumā.
Ja būtu vien gaļas liellopi, izdevumi žogiem būtu divas reizes mazāki. Jāņem vērā, ka briežiem zemāks žogs neder, jo tie no vietas bez ieskrējien lec pusotra metra augstumā. Ja vēl ziemā sasnieg pamatīga vairāk nekā pusmetru bieza sniega kārta, dzīvnieki bez grūtībām var pārvarēt zemāku žogu.
– Cik pavisam liels ir staltbriežu ganāmpulks?
– Tajā ir aptuveni 200 Eiropas staltbriežu. Pamatmērķis – 100 staltbriežu mātes – ir sasniegts. Staltbrieži ir sadalīti četrās asins līnijās. Barība abām dzīvnieku sugām ir pilnīgi vienāda. Galvenokārt tas ir siens, skābsiens, placinātie graudi un zirņauzas.
Ziemošanas aplokos obligāts nosacījums liellopiem ir pastāvīga apgāde ar ūdeni. To nodrošina septiņas apsildāmās dzirdnes. No dziļurbuma sūkņa ir ievilkta gan elektrība, gan arī ūdensvadi uz katru no aplokiem. Žogu koridoros atrodas akas, kas dod iespēju noslēgt ūdens piegādi un atslēgt elektrību, lai katrā no dzirdnēm atsevišķi, netraucējot pārējai sistēmai, varētu veikt remontu. Ūdens no dziļurbuma sūkņa pa koridoru divu metru dziļumā plūst uz aku, kur var aizslēgt krānus un atslēgt elektrību. Dzirdnē atrodas apsildāmais elektrības vads ar termostatu, kas neļauj sasalt ienākošajam ūdenim. Dzirdnē atrodas sildelements, kas pieplūdušajam ūdenim neļauj sasalt vismaz līdz -30 grādu temperatūrai.
Dzīvniekiem visa gada garumā dodam arī sāli un minerālvielas.
– Kāpēc izvēlējāties veidot šķirnes gaļas liellopu ganāmpulku?
– Tirgus to novērtē. Cena tīršķirnes dzīvniekiem ir vismaz divas reizes augstāka nekā krustojumiem, ja dzīvnieku pārdod nobarošanai vai gaļai. Tas ir vissvarīgākais iemesls. Staltbriežu ganāmpulkam arī sākotnējais uzstādījums bija briežu selekcija. Sapratu, ka brieži aplokos zāli noēd nepietiekami. Es darbojos ar ekstensīvo metodi, saimniecībā vidēji ir viens briedis uz vienu ha pļavu. Pirku gaļas liellopus. Salīdzinājumā ar klasisko saimniecību, kur audzē gaļas liellopus, mani sākotnējie izdevumi bija 5–10 reizes lielāki. Pieņemsim, klasiskajā saimniecībā ir vajadzīgs viens aploks, vieni vārti, viens šķūnis vai novietne, šķirnes saimniecībā ir jāsāk darboties ar vismaz 5–7 aplokiem. Jau piecreiz lielāki izdevumi! Viens aploks ir jāsadala piecās daļās ar pieciem vārtiem un koridoru. Uz šo pozīciju arī ir piecas reizes lielāki izdevumi.
Vēl divreiz lielāki izdevumi nekā krustojumiem ir tīršķirnes dzīvnieku pirkumam. Esam savdabīga vaislas materiāla, selekcijas saimniecība. Mūsu izdevumi ir daudz, daudz lielāki nekā konvencionālajā un klasiskajā ražošanā.
Patlaban man nav iespēju pārdot izaudzētos dzīvniekus kā tīršķirnes dzīvniekus. Esmu šā biznesa ceļa sākumā. Varu pārdot vien Saleras tīršķirnes dzīvniekus. Iecere ir vaislas materiāla pārdošana, kas jāsasniedz nākamajos piecos gados. Ja mēs pērkam dzīvniekus, 8 mēnešu vecumā teļu var atdalīt no vecākiem. Normāls šķirnes dzīvnieks ir jāaudzē līdz 2 gadu vecumam, kad tas ir jālecina, lai būtu ļoti pilnvērtīgs vaislas materiāls. Tātad teļu iegūstam 3 gadu vecumā un varam pārdot.
Vismaz 10–15% no dzimušajiem dzīvniekiem ir jāatstāj ganāmpulka nomaiņai. Tas nozīmē, ka sākt atgūt ieguldītos naudas līdzekļus var 4–5 gados. Ilgtermiņa bizness.
– Kāpēc gaļas liellopus ievedāt no citām valstīm? Vai neuzticaties Latvijas šķirnes audzētāju saimniecībām?
– Netālu no Jasmīniem atrodas Igaunijas robeža. Herefordas un Šarolē šķirnes dzīvniekus pirku Igaunijā, jo attāluma ziņā bija tuvāk un pēc iepazīšanās ar Latvijas un Igaunijas šķirnes saimniecībām secināju, ka igauņiem ir tikpat augstvērtīgs vaislas materiāls, iegūts no tām pašām Eiropas valstīm. Viņi spēja piedāvāt nedaudz lētāku cenu nekā latvieši. Tas bija vissvarīgāk.
Saleras gaļas liellopu tīršķirnes ganāmpulks ir man vienīgajam Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Polijā. Sākumā bija 20, patlaban tajā ir aptuveni 40 zīdītājgovis. Patlaban Saleras izmantoju kā vaislas materiālu tāpēc, ka tas dod ļoti labus rezultātus, krustojot ar Šarolē vai Herefordas šķirni. Izveidojas heterozes efekts un, krustojot ar herefordu, šķirne kļūst daudz mierīgāka, kas ir viens no mērķiem. Cilvēkiem tirgū patlaban patīk lopi bez ragiem. Šajos krustojumus tādi arī dzimst.
– Pastāstiet arī par staltbriežu biznesu.
– Biznesa ideja ir viens pret vienu kā gaļas liellopiem. Katram dzīvniekam ir krotālija. Sākot ar šo gadu, var pateikt, kas ir staltbrieža tēvs un māte. Selekcijas programmas ietvaros mēs analīzes sūtām uz Jaunzēlandi. Līdz ar to precīzi varam noteikt šķirnes līnijas tēvam un mātei. Liellopi un brieži man Latvijā ir visaugstākajā līmenī. Briežkopībā vadošās valstis pasaulē ir Jaunzēlande, Kanāda un Brazīlija.
No mūsu ganāmpulka briežiem Latvijā ir izveidoti septiņi briežu dārzi. Vaislas materiāls mums ir ļoti labs. Esam to vākuši no visas pasaules – no Anglijas līdz Jaunzēlandei. Vislētākais vaislas materiāls, mēs gan pērkam vislabāko, briežu govis maksā, sākot no 1800 eiro. Tikpat daudz maksā vienu gadu veci briežu buļļi. Vidējā cena vaislas staltbriežu buļļiem ir 5000–10 000 eiro. Ja pārdodam materiālu dzīvnieku audzēšanai hobijam, cenas ir vairākas reizes mazākas nekā iepriekš nosauktās. Ja pārdodam gaļai, pircēji maksā tādu pašu cenu kā par savvaļas dzīvnieku gaļu – aptuveni 1,5 eiro/kg. Tad no viena dzīvnieka var iegūt 200–300 eiro naudas ienākumus.
Mūsu mērķis ir šķirnes dzīvnieku audzēšana un pārdošana, tas ir daudz izdevīgāk, nekā audzēt gaļai. Tas gan ir ļoti dārgi un ir ļoti darbietilpīgs process. Prasa arī daudz zināšanu. Ik gadu maināmies ar staltbriežu vaislas materiālu – pērkam to gan Latvijā, gan arī labākajās Eiropas valstu saimniecībās. Pērn par vienu divgadīgu briežu bulli Austrijā maksājām 5000 eiro. Ja vēlies darboties staltbriežu biznesā kaut cik labā līmenī, visu laiku ir jāiegulda liela naudas summa. Vēl viena briežu biznesa īpatnība – ja daudz vairāk ieguldi, vairāk arī atnāk atpakaļ un varam gūt nedaudz lielākus naudas ienākumus nekā klasiskie audzētāji. Ilgs process, desmit gadi, kamēr visu šajā biznesā nostāda uz kājām. Man briežu audzēšanā ir 20 gadu pieredze.
– Kāda šajā nozarē ir konkurence?
– Tā ir ļoti liela. Šķirnes saimniecību valstī nav daudz, jo prasības tām kļūst aizvien stingrākas. Mēs paši sev uzstādām aizvien augstākus nosacījumus, lai varētu veiksmīgi konkurēt ar Eiropas un pasaules līmeņa saimniecībām. Proti, piedāvāt savus staltbriežus visā pasaulē. Tad jau cena uzkāpj līdz 150 000 eiro par vienu vaislas bulli. Mēs uz to ejam. Latvija patlaban ir Eiropas staltbriežu audzēšanas lielvalsts, rēķinot dzīvnieku daudzumu uz platību un iedzīvotāju skaitu.
Vietējais Latvijas tirgus ir pārsātināts. Norvēģijā un Vācijā staltbriežu gaļas cena vien ir 2–3 reizes augstāka nekā Latvijā. Minimālais mērķis ir nokļūt šajos tirgos.
No vaislas dzīvniekiem vien daži procenti sasniedz izcilus rādītājus. Pārējiem dzīvniekiem ir labi vai vidēji rādītāji. Neizbēgami rodas arī ģenētiski nekvalitatīvāki dzīvnieki, tie ir jābrāķē, jādod gaļai. Šķirnes saimniecībā vienlaikus notiek gaļas ražošanas un selekcijas darbs.
Pēc ragiem, pēc dzīvnieku kondīcijas, fiziskā stāvokļa var redzēt tā kvalitāti. Nākotnē ceram ieviest briežu audzēšanas bezatlikumu tehnoloģiju. Āzijas valstīs pieprasa visu – no ragiem līdz astei.
Briežkopību pieskaita netradicionālās lauksaimniecības nozarēm, tomēr Latvijai tā ir diezgan tradicionāla nozare. Mūsu valstī briežu dārzu daudzums tuvojas 100.
– Vai briežkopība Latvijā ir elitāra nozare?
– Patlaban tā vairs nav uzskatāma par elitāru nozari, jo ļoti daudzi cilvēki ir sapratuši briežu gaļas veselīgumu. Zīdaiņiem no tās nerodas alerģija. Manuprāt, 80–90% briežaudzētāju darbojas ar bioloģiskajām metodēm. Nākamais ir estētiskais moments – ļoti daudziem cilvēkiem patīk vērot, kā dzīvo briedīši, bērniem patīk vērot skaistos bembijus. Viņi mācās mīlēt dabu. Nākamais – mēs briežu dārzos izaudzētos izcilos briežus varam laist savvaļā, papildināt Latvijas savvaļas briežu populāciju ar izciliem eksemplāriem, kas gala rezultātā dod ieņēmumus visai sabiedrībai. Ārzemju mednieki nereti ar draugiem ierodas medīt un atstāj šeit savu naudu. Medību tūrisms ir lauku tūrisma paveids, tas silda Latvijas tautsaimniecību.
– Kādas un cik izplatītas ir slimības briežu ganāmpulkā?
– Līdz šim brīdim mūsu saimniecībā briedis ir bijis visizturīgākais dzīvnieks pret slimībām. Pēc atvešanas uz mūsu saimniecību brieži vispirms dzīvo karantīnas dārzā. Pārbaudām, vai tiem nav parazītu un veicam attārpošanu, ja parazītu daudzums paraugos pārsniedz minimāli pieļaujamo daudzumu.
Briežu novājēšanas slimība, kas parādījās Norvēģijā, globalizācijas laikmetā var mūs apdraudēt. Mums ir vēl mežs, kur dzīvnieki var patverties un pagrauzt dabiskos krūmus, saņemt sev vajadzīgās minerālvielas. Briežu slimības līdz šim mūsu saimniecībā nav novērotas.
Tas pats attiecas uz gaļas liellopiem. Audzējot pēc sistēmas, kad dzīvnieku nodrošina ar normālu ēdināšanu, dzirdināšanu, ar vajadzīgo sāls un minerālvielu daudzumu, tam izveidojas pietiekami laba imūnsistēma. Saleras šķirnes liellopiem dzemdībās nav nekādu problēmu, tām ir vislielākie iegurņi pasaulē, tāpēc govis dzemdē visvieglāk no visām govīm. Mums 20 gadu laikā dzemdību problēmu risināšanai veterinārārsts bija jāsauc vien divas reizes. Par intensīvi nobarojamo Šarolē sugu vēl nevaru neko komentēt.
Mēs pērn ļoti daudz – aptuveni 20–25% – dzīvnieku brāķējām. Vecuma, eksterjera, ālavības un citu iemeslu dēļ. Visus agrākos gadus ganāmpulka paplašināšanas dēļ brāķēšanai lielu uzmanību nepievērsām.
– Kāda bija aizvadītā gada dabas apstākļu ietekme uz saimniecības darbību?
– Jau kopš jūlija sākām gaļas liellopus un briežus papildus piebarot ar zāli. Tas radīja zaudējumus. Arī iegūtās ražas daudzums no zālājiem bija gandrīz par 50% mazāks nekā agrāk. Ziemas periodam savācām minimālo lopbarības daudzumu. Nevar šajā gadā atļauties dot dzīvniekiem tik daudz barības, cik tie vēlas. Dzīvnieki ir jābaro pēc paredzētajām normām. Barības ir pietiekami, tomēr pārpilnības nav.
– Vai ganāmpulku apdrošināt?
– Apdrošinām visu ganāmpulku. Kad ganāmpulks ir sakārtots un ielikts normālās sliedēs, tad, protams, dzīvnieku krišanas īpatsvars ir mazāks. Pēdējo divu gadu laikā saistībā ar ganāmpulka atjaunošanu, izteikto brāķēšanu, diezgan lielu novecojušo govju īpatsvaru apdrošināšana atmaksājās. Ja nebūtu 50% valsts kompensācijas apdrošināšanas iemaksai, tad neatmaksātos. Ar apdrošināšanu novēršam lielos riskus. Globalizācija ir ļoti bīstama. Ja pēkšņi ganāmpulkā iekļūst infekcijas slimība, kuras dēļ ir jāizkauj visi dzīvnieki, saimniecība bez apdrošināšanas bankrotēs. Apdrošināšana tomēr ir garantija. Protams, par to visu maksājam, nodrošinām apdrošinātājiem peļņu.
Vēl pirms diviem gadiem pavasarī un rudenī dubļu dēļ nereti pie barotavām nevarējām pievest sienu un skābsienu. Brienot pa dubļiem, dzīvnieki patērē daudz enerģijas, un īpaši slimību risks pieaug pēc dzemdībām, ja govs smērē pupus ar dubļiem, mazajam teļam ir jāzīž netīrie pupi, palielinās infekcijas bīstamība un krišanas īpatsvars jaunajiem dzīvniekiem. Patlaban mums ar ES atbalstu ir izveidoti 50 x 12 m lieli betona laukumi ar šķembām gar malām, kas novada lieko mitrumu. Kopējais naudas ieguldījums to izveidē bija 110 000 eiro, 50% izmaksu kompensēja LAD. Rēķināmies, ka laukumi kalpos vismaz 20–30 gadu. Tagad var barību pievest ar traktoru, dzīvnieki var bez lielas piepūles pārvietoties. Sākoties dzemdību periodam, vienā malā beram salmus, tur dzimst jaunie teļi. Betonēšanai izvēlējāmies visizturīgāko materiālu ar īpašām piedevām.
Šogad LAD apstiprināja projektu jaunas kaltes uzstādīšanai, siena rituļu preses pirkumam un aploku, žogu, ziemošanas aploku, īpaši briežiem, būvniecībai. Pēc šā projekta īstenošanas gaļas liellopus un briežus atdalīsim. Tad ziemas periodā laukumos pietiks vietas gan briežiem, gan arī gaļas liellopiem.
Mums ir vajadzīga kalte īpaši mitram laikam. Esam iecerējuši to būvēt galvenokārt savas saimniecības apkalpošanai – lai varētu jebkurā laikā attīrīt graudus. No Rēzeknes Scandagrai ir tāls brauciens, uzņēmums nevar garantēt, ka vienmēr atbrauks pakaļ graudiem no lauka. Mums ir cerība, ka kalte piecu gadu laikā atmaksāsies. Tās būvniecībai vajag aptuveni 160 000 eiro naudas ieguldījumu.
Piebildīšu, ka mēs ar klasiskās lauksaimniecības metodi 200 ha platībā audzējam graudus. Sēklu ņemam no VAKS. Pieaug izdevumi, tomēr kāpj arī nokultā raža. Ieguldītais darbs klasiskajai ražošanai ir daudz lielāks nekā bioloģiskajai. Graudus ar konvencionālo metodi audzējam vien pārdošanai. Ja būtu sava kalte, tad varētu sākt domāt par šķirņu ataudzējumu iegūšanu.
– Kādu vietu Jasmīnos ieņem aitkopība?
– Aitu fermā viss ir roku darbs. Jēri ir jāpieņem, piedzimušie jēri ir jānodala. Aitkopība ir visdarbietilpīgākā nozare, un tā nevar būt ienesīga, ja nav vismaz 400 aitu māšu. Tas nozīmē, ka man vajag vēl trīs tādas novietnes, kādas ir patlaban, un vēl papildus vismaz 2–3 darbiniekus. Patlaban aitu fermā darbojas viena aitkope, viņai palīdz viens traktorists.
Ja būvēju aitām jaunas novietnes, jārēķinās ar vismaz pusmiljonu eiro lielām investīcijām. Aitkopībā vissvarīgākais, lai dzīvniekus no maija līdz oktobrim var turēt ārā aplokos, kurus var mainīt. Arī lai sanitāro stāvokli labā stāvoklī uzturētu. Tātad ganībām būtu jābūt paredzētām 600 līdz 800 aitām. Tas mums nav iespējams. Ir ieguldīts milzīgs darbs ģenētiskā materiāla izkopšanā, mums ir tīršķirnes Latvijas tumšgalves aitas ar labiem rādītājiem, mēs audzējam arī Latvijas genofonda aitas. Žēl, bet patlaban gaidām pircēja piedāvājumu mūsu aitu ganāmpulka pirkumam.
Fiziski nevaram šo nozari paplašināt. Paliksim pie divām lopkopības nozarēm, kuru izveidē ir ieguldīts visvairāk naudas līdzekļu.
– Cik darbinieku ir nodarbināti saimniecībā?
– Pavisam 10 darbinieku. Pēdējo 15 gadu laikā mūsu saimniecību ir pametuši vien divi darbinieki. Algas vienmēr maksājam virs vidējā atalgojuma lauksaimniecībā.
– Kas, jūsuprāt, patlaban lauksaimniekam visvairāk traucē?
– Mūsu saimniecībai apgrūtinoša ir milzīgā atskaišu daudzuma gatavošana. Jāveic uzskaites, saimniecībā gada laikā ierodas kontrolieri no vairāk nekā desmit iestādēm. Šīs visas birokrātiskās institūcijas patlaban Latvijas zemniekam ir jāuztur. Nepārtraukti aizvien vairāk ir prasību, dažādas ES regulas ir jāievēro. Otrām kārtām – tirgus situācija attiecībā uz mašīnu parku un to servisu. Latvijā salīdzinājumā ar jebkuru citu blakus esošu lielvalsti ir liela problēma sezonas laikā saņemt ātru un augstas kvalitātes servisa pakalpojumu. Ja jaunais traktors pļaušanas vai aršanas laikā apstājas un 2–3 nedēļas vajag remontam, kādus zaudējumus tas rada zemniekam! Visām firmām dažu stundu laikā būtu jāatved jauns traktors, lai darbus varētu turpināt. Latvijā par to var tikai sapņot!
Man lauksaimniecība ir dzīvesveids. Ir patīkami, ka visu laiku atrodos dabā. Lauksaimniecībai tomēr ir jābūt dzīvesveidam, ir jāpatīk dzīvniekiem, ar mīlestību ir jāiet pie tiem. Ir jāpatīk laukiem, ir jāskatās, kā dīgst graudi, kā tie aug. Laukos redzi, kādus augļus tavs darbs dod. Dzīvošanai laukos ir daudz priekšrocību. Paldies Eiropas Savienībai, ka vismaz no kohēzijas fondiem lēnām sakārto Latvijas galvenos autoceļus. Protams, mēs ES daudz kritizējam, tas arī nebeigsies, tomēr mūspusē ļoti daudz ceļu ir noasfaltēti. Paldies Ziemeļu stīgai. Tā man ir devusi desmitiem tūkstošu eiro papildu naudas ienākumus. Uzlejot asfaltu, būtiski ir mazinājušies remontiem tērētie naudas līdzekļi.
Pēc 10 gadiem mūsu saimniecībā darbosies pieci darbinieki un būs 1000 ha lielu zemes platību jāapsaimnieko ar atbilstoši modernu tehniku. Darbinieki saņems tikpat lielu algu kā Eiropā, lai viņiem būtu stabilitāte un lai var skolā bērnus laist.
Mums patlaban ir gandrīz naturālā saimniecība. Pirkt vajag tikai sāli, cukuru un maizi, lai gan to varam arī paši cept. Esmu tik laimīgs cilvēks! Dēli ir blakus. Vienu dēlu no Īrijas pēc septiņu gadu darbošanās šajā valstī pārliecināju atgriezties Latvijā. Šeit viņš varēs attīstīt savu saimniecību un baudīt sava darba augļus.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
