Vai kaut ko atklāja? Par pārbaužu rezultātiem atklātībā neko jau nedzirdējām. 3
Bankām jau nav pienākuma publicēt šādus iekšējo pārbaužu rezultātus. Bet to gan varu teikt, ka esam gandarīti gan par mūsu bankā veikto pārbaužu rezultātiem, gan par tām zināšanām, kuras no pārbaudītājiem ieguvām pārbaužu laikā. Pēc dažnedažādām likstām Latvijas ekonomikā un aizdomām par naudas atmazgāšanu tām bankām, kuras izgāja šo pārbaudi, radās iespēja pārliecināties, ka to darbība atbilst ne tikai Latvijas, bet arī ASV finanšu tirgus prasībām.
Mēs dzīvojam pārliecībā, ka bankas varētu pelnīt naudu ar priekšzīmīgu reputāciju, nevis ar kādām neatļautām finanšu darbībām. Esmu pārliecināts, ka uzvarēs tās bankas, kuras visvairāk ieguldīs reputācijas nostiprināšanā.
Viena no svaigākajām prasībām bija klientu anketēšana, lai noskaidrotu viņu saistību ar politiski svarīgām personām. Vai nevajadzēja apturēt finanšu darbību tiem klientiem, kuri neatsaucās anketēšanai?
Katrā bankā jau izvēlas savu taktiku. Mums palīdzēja tas, ka savu klientu loku pietiekami labi pārzinām. Attīstītākajās pasaules valstīs jau sen ir izpratne gan par politiski eksponētām amatpersonām, gan par to, ka tas ir paaugstināts korupcijas risks, kas jākontrolē bankām. Nodokļu maksātājiem jābūt pārliecinātiem, ka valsts amatpersonas, kas pārtiek no nodokļu naudas, neveic kādas nelikumīgas darbības.Jebkādas jaunas prasības bankām palielina izdevumus, ar to jārēķinās. Bet es nesaskatu uzrauga darbībās kaut ko tādu, kas traucētu banku biznesam. Politiski eksponēto amatpersonu anketēšana ir spiediens uz izdevumiem. Bet tas nav spiediens uz jūtām. Tas ir tikai normāli. Arī kontu reģistrs ir spiediens uz izdevumiem. Un kaut kādā mērā rada uztraukumu par klientu datu saglabāšanu. Bet arī kontu reģistra ideja ir laba un skaidri saprotama. Šāds reģistrs mazinātu korupcijas, nodokļu nemaksāšanas shēmu un citu nelikumīgu darbību savlaicīgu atklāšanu.
Kādi ir jūsu secinājumi par Latvijas ekonomisko attīstību aizvadītajā gadā un šogad? Nauda noguļas bankās?
Jā, noguļas. Stāvoklis ekonomikā aizvadītajā gadā nebija pārāk veiksmīgs. Par to var spriest kaut vai pēc tā, ka iekšzemes kopprodukta prognozes šim gadam pārskatījām trīs vai četras reizes. Un katrreiz uz leju. “Citadeles” pētījumos par uzņēmēju noskaņojumu jau redzam, ka optimisma pašlaik viņos ir maz. Ja uzņēmējs jūtas drošs un pārliecināts par nākotni, tad viņš iegulda naudu jaunas ražotnes būvniecībā vai jau esošās paplašināšanā. Iznākumā ekonomika aug, rodas jaunas darba vietas.
Savukārt neskaidrā ģeopolitiskā situācija, Eiropas Savienības fondu nepieejamība, pārāk biežie grozījumi likumos, vēl virkne citu apstākļu izraisa uzņēmējā vēlēšanos neko neieguldīt un nogaidīt.
Atliek vien turēt īkšķi, lai uzņēmēju prātos optimisms atgrieztos iespējami ātrāk. Mēs, banku pārstāvji, gribētu būt optimisti. Bet arī mūsu iedzīvotājiem, mūsu klientiem, valsts pārvaldē strādājošiem vajadzētu būt vienotiem šajā vēlmē.
Vēlmē sēt optimismu?
Jā. Diemžēl dažreiz rodas sajūta, ka mūsu cilvēki aizmirsuši par to, ko par spīti dažādām likstām un nebūšanām tomēr esam sasnieguši aizvadītajos divdesmit piecos gados, kopš Latvijā atjaunota valstiskā neatkarība.
Mēs bankā jau nesēžam uz naudas lādes un nespriežam, ka, lūk, Jānim naudu dosim, bet Pēterim ne. Jāņem vērā, ka tā ir Kārļa un Ivara nauda. Mums bankā jābūt pārliecinātiem, ka Kārlis un Ivars savu naudu nezaudēs un ar procentiem saņems atpakaļ. Būtībā bankas nekreditē, tās investē šos noguldījumus. Savukārt banku juridiskā vide ir uzbūvēta tā, lai aizstāvētu noguldītāju intereses. Ja kādu laiku bankas izsniedz kredītus mazāk, tad būtībā tas ir noguldītāju interesēs.
Jūs uzrunājāt ar frāzi, ka bankas nekreditē, bet iegulda, piemēram, kādā jaunā ražotnē vai agrāk uzceltās paplašināšanā. Vai tad bankas gluži vienkārši nepārdod naudu?
Kad uzņēmējs saņem kredītu no bankas, tad viņš nopelna jau nākamajā mēnesī pēc tā saņemšanas. Savukārt tos trīs vai četrus procentus no izsniegtā kredīta banka nopelna tikai kredīta izsniegšanas termiņa beigās.
Pērn “Citadele” uzņēmējdarbībai Latvijā piešķīra kredītos vairāk nekā 150 miljonus eiro, tostarp ļoti lielas summas – iekārtu, aprīkojuma iegādei, specifisku infrastruktūras objektu celtniecībai. Bet ķīlas vērtības ziņā tas nav nekas likvīds jeb viegli realizējams. Tāpēc jau mums ir šī lielā atbildība par kredītos izsniegto naudu. Un tāpēc uzņēmēju stāstam par biznesa ieceri jābūt ļoti pārliecinošam.
Kā vērtējat valdības lēmumu pašlaik vēl negrozīt mikrouzņēmumu nodokļa maksāšanas režīmu, ņemot vērā “Citadeles” ciešo sadarbību ar mikrouzņēmumiem?
Domāju, ka valdības vadītāja lēmums bija pareizs. Ierēdņu pieļautās kļūdas ir jālabo gudri. Jo tās lielākas, jo gudrāk jālabo. Tās nedrīkst labot ar tādiem paņēmieniem, kā bija plānots sākumā.
Ikdienā runājot ar cilvēkiem, vairākkārt esmu dzirdējis, ka mikrouzņēmuma nodokļa maksāšanas režīms ļāvis viņiem atgriezties mājās no Īrijas un citām ārzemēm. Un sākt savu biznesu savās mājās, Latvijā. Un tas mūsu valstij ir ļoti svarīgi.
Kļūda jau gan vēl nav izlabota. Ministru prezidents tikai nolēma pagaidām neko negrozīt. Jūsuprāt, mikrouzņēmumiem šāds nodokļa režīms jāsaglabā?
Esmu pārliecināts, ka var atrast tādu risinājumu, lai neciestu neviens no tiem mikrouzņēmumiem, kuri tādi ir patiesībā un lai šo režīmu kāds neizmantotu ļaunprātīgi. Ja šajā mikrouzņēmumu vidē kādā brīdī izveidosies lielāki, stabili strādājoši uzņēmumi, tad valsts būs tikai ieguvēja.
