Jāsāk pretošanās, negaidot rīkojumu. Kā gatavojamies “X” stundai 60
“Viņi var nokļūt līdz Tallinai divās dienās. Bet Tallinā viņi arī mirs. Un viņi to zina… Viņi saņems uguni no katra stūra, uz katra soļa,” tā starptautiskajam izdevumam “Politico” nesen uzsvēris Igaunijas Speciālo uzdevumu spēku komandieris pulkvedis Riho Utegi. Bieži apspriestais jautājums par tā saucamo “X” stundu liek uzdot jautājumu, kā šādā situācijā rīkotos Latvijas Nacionālie bruņotie spēki?
Igaunijas militārajā doktrīnā paredzēts agresijas gadījumā izrādīt pretošanos iebrucējam, negaidot rīkojumu no augšas. Šādu rīkojumu par pretošanos, negaidot augstāku pavēli, drīz pēc valsts neatkarības atjaunošanas izdeva mūsdienu Igaunijas aizsardzības spēku pirmais komandieris Aleksandrs Einselns, kurš trimdā 35 gadus dienējis ASV armijā.
Latvijā jau pēc 2014. gada kara izcelšanās Ukrainā tapa grozījumi Nacionālās drošības likumā. Tie paredz, ka negaidīta militāra iebrukuma gadījumā, ja valstī vai tās daļā iepriekš nav izsludināts izņēmuma stāvoklis, katras NBS vienības komandieris saskaņā ar Valsts aizsardzības operatīvo plānu uzsāk militārās aizsardzības pasākumus, negaidot atsevišķu lēmumu par to. Kā “LA” skaidro Aizsardzības ministrijas Valsts sekretārs Jānis Garisons, Latvijā ir veikta Zemessardzes vienību decentralizācija, un, ja Latvijā sāktos iebrukums, valstī netiktu gaidīta pavēle no augstāk stāvošām militārpersonām. “Zemessardzes bataljoni pazīst savā pārziņā esošo apvidu, tādēļ Zemessardzes attīstība plānota, lai tā būtu mobila un decentralizēta un varētu vest arī mazo vienību karadarbības taktiku,” norāda J. Garisons. Pēc viņa vārdiem, Latvijas priekšrocība ir mūsu valsts ģeogrāfiskie apstākļi, piemēram, pretinieka militārajai tehnikai iespējama kustība tikai pa lielajiem ceļiem, kas to padara vairāk ievainojamu. J. Garisons arī atgādina, ka daļa zemessargu mājās glabā dienesta ieročus.
Nesen tapuši arī jauni grozījumi Nacionālās drošības likumā, kuri Saeimā pieņemti otrajā lasījumā. Tie paredz, ka iedzīvotājiem kara vai militāra iebrukuma gadījumā ir tiesības īstenot pilsonisko nepakļaušanos, pretdarbojoties nelikumīgām pārvaldes institūcijām un bruņotām agresora vienībām un sniegt visu veidu atbalstu pilsoniskās nepakļaušanās un bruņotas pretošanās dalībniekiem, kā arī atbalstīt NBS un to uzdevumu izpildē atbalstu sniedzošo NATO vai ES dalībvalstu bruņoto spēku vienībām, kuras īsteno Latvijas valsts militāro aizsardzību.
J. Garisons skaidro, ka grozījumi tapuši, iedvesmojoties no Nacionālās pretošanās kustības, kā arī pētīti Lietuvas un Igaunijas likumi. “No vēstures skatpunkta likuma grozījumi legalizē Nacionālās pretošanās kustību un tās dalībniekus, lai par viņu statusu vairs nebūtu diskusiju. Partizāni un mežabrāļi iepriekš bija profesionāli karavīri, kas mācēja karot, un viņiem bija rūdījums. Mēs Aizsardzības ministrijā zinām, ko nozīmē paņemt rokās ieroci. Tādēļ labāk stāties Zemessardzē un būt apmācītam, jo neapmācīts cilvēks ar ieroci ir bīstams,” piebilst J. Garisons.
Bet ko darīt cilvēkiem, kuri iespējamā iebrukuma brīdī nav militārās struktūrās? “Pirmkārt, nesniegt atbalstu, otrs – neapdraudēt sevi, trešais – meklēt kontaktus ar NBS un likumīgās varas pārstāvjiem, lai interesētos par tālāko rīcību. Uzņēmējiem jānodrošina, ka kritiskās rūpnīcas – pārtikas ražotnes un munīcijas fabrikas – turpina funkcionēt,” norāda J. Garisons.
Valsts patriotisma un aizsardzības fonda vadītājs, atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, vaicāts par Igaunijas Speciālo uzdevumu spēku komandiera izteikumiem, vērtē, ka tie domāti tautas gara pacelšanai. Viņš piebilst, ka Latvijas kontekstā jādomā arī par tautsaimniecības mobilizāciju, ja iestātos “X stunda”. “Armijai varbūt nevajag iegādāties un uzturēt 100 ekskavatorus, taču tos nepieciešamības gadījumā var atrast pie uzņēmējiem un lūgt viņu palīdzību. Mums ir jārisina jautājums, ka valsts sadarbojas ar uzņēmējiem,” norāda R. Graube.
Bijušais NBS komandieris atgādina, ka nepretošanās no civiliedzīvotāju puses var izpausties radoši, piemēram, 1968. gadā Čehoslovākijā Varšavas pakta valstu armijām problēmas radīja orientēšanās, jo gandrīz uz visiem ielu rādītājiem esot bijis uzkrāsots uzraksts “Dubčeka iela” – tas paudis gan attieksmi, gan arī uz kādu laiku radījis apjukumu iebraucējiem. “Nesadarbošanās attieksme ir gara apliecinājums, tās vēstījums ir: “Tu neesi šeit vēlams un neesi mūsu draugs!” rezumē R. Graube.
