Jāsāk ar vectēva, nevis faraona dzīves gājumu. Saruna ar izglītības nozares ekspertiem 8
Kaut gan izglītības satura reforma uz gadu atlikta, pie tās joprojām notiek aktīvs darbs. Vēstures apguvē gaidāmas lielas izmaiņas: vēsturi kopā ar sociālajām zinībām bērni apgūs jau no 4. klases, bet Latvijas un pasaules vēsture atkal būs vienā priekšmetā. Par gaidāmajām pārmaiņām un to, vai vēstures apguve var līdzēt arī sabiedrības saliedēšanai, saruna ar jaunā satura izstrādātājiem – projekta “Skola2030” sociālās un pilsoniskās mācību jomas satura izstrādes vecāko ekspertu Ansi Nudienu, kurš ir arī vēstures skolotājs Āgenskalna valsts ģimnāzijā un ekspertu Valdi Klišānu, kurš ir arī Rīgas Teikas vidusskolas skolotājs un Vēstures skolotāju biedrības priekšsēdētājs.
Kāpēc svarīgi vēsturi sākt mācīt agrāk?
A. Nudiens: Vēsture ir mums visapkārt, visu laiku notiek būtiski notikumi, nomainās paaudzes, taču tam skolās ne vienmēr tiek pievērsta vajadzīgā uzmanība. Sākot mācīt vēsturi, līdz šim esam uzreiz ķērušies pie aizvēstures, turklāt bieži vien pārāk akadēmiskā veidā. Tagad gribam pirms aizvēstures apgūšanas runāt par to vēsturi, kas mums ir tuvāka. Piemēram, sens darbarīks, kas kādam skolēnam varbūt saglabājies mājās, var būt ierosme sarunai par to, kāpēc darbarīki mainās.
No lokālās vēstures ejam uz globālo. Pirms sāku saprast akadēmisko vēsturi, vispirms vajadzētu saprast, kā vēstures norises ietekmē tieši mani un manu dzimtu. Tāpēc vēstures apguve jāsāk ar mana vectēva, nevis kāda ēģiptiešu faraona dzīves gājumu. Jāsāk ar savu ģimeni, jānoskaidro, vai tā šajā reģionā dzīvo ilgstoši vai ir ienākusi un kā tas ir ietekmējis šo ģimeni. Tādā veidā vēstures izpratne veidojas no personīgās pieredzes, un piedāvājam tieši skolēnam svarīgu saturu. Tad vēsture nebūs stāsts par kaut kādiem onkuļiem, kurus es nepazīstu. Vēlāk, 7. klasē sākot mācīties Latvijas un pasaules vēsturi, šīs zināšanas noderēs, veidojot globālāku vēstures izpratni.
Īsāk sakot, 4. – 6. klasē dosim bērniem iespēju nodarboties ar vēsturi, bet ne tik striktos vēstures rāmjos. Ceram, ka tādējādi skolēni sapratīs, kā vēsture vispār rodas.
Bet kāpēc vēsture šajā vecuma posmā salikta kopā ar sociālajām zinībām?
Mums bija daudz diskusiju par to, kā būtu pareizāk. Izšķīrāmies par vienotu pieeju, jo saturs lielā mērā var pārklāties. Piemēram, ja sociālajās zinībās ir saruna par to, kas ir valsts, kāpēc tā vajadzīga, kāda tā ir šodien, tas ir īstais brīdis, lai paskatītos arī uz to, kāda šī valsts izskatījusies pāris paaudzes iepriekš. Šajā vecuma posmā gan nevajadzētu atkāpties daudz tālāk par vecākiem un vecvecākiem. Tāpēc sarunā par valsti varētu salīdzināt Latvijas Republiku starpkaru periodā, padomju republiku un mūsdienu valsti. Tas dotu iespēju runāt gan par daudziem sociālajām zinībām svarīgiem jautājumiem – valsts pārvaldi, ekonomiku, finanšu pratību u. c. – un uzreiz salīdzināt, kā tas ir bijis iepriekš.
V. Klišāns: Sāksim ar to, ko skolēns redz šodien, un tad kāpsimies atpakaļ pagātnē. Nesen gan runāju ar lietuviešu kolēģi, kurš atgādināja, ka daudzviet esot jau izgāzušies mēģinājumi mācīt vēsturi, kāpjoties atpakaļ, jo tad skolēni neredzot cēloņsakarības. Es atbildēju, ka mēs to arī zinām. Tieši tāpēc tuvajā pagātnē atkāpsimies tikai 4. – 6. klasē. 7. klasē, kā ierasts, sāksim no aizvēstures. Un līdz 9. klasei apjēga par cēloņsakarībām radīsies. Bet svarīgi ir sākumā radīt interesi par vēsturi, lai skolēns saprastu, ka tas nav kaut kas abstrakts. Ja uzreiz sāktu ar mamutu medniekiem, bērni nesaprastu, vai tā ir īstenība vai kaut kādas pasakas. Jo senāka vēsture, jo šodienas cilvēkiem grūtāk to saprast. Tāpēc diezgan absurdi ir tas, ka vēstures apguvi līdz šim sāka ar to, ko saprast visgrūtāk.
Cik daudz stundu vēsturē skolēniem būs pēc jaunā satura ieviešanas?
A. Nudiens: Normatīvos aktus, kur noteiks stundu skaitu, gatavos Izglītības un zinātnes ministrija. Taču mūsu piedāvājums ir tāds, ka sociālajā un pilsoniskajā jomā stundu skaitam nevajadzētu mainīties. Stundu skaitu piedāvājam uz trīs gadiem, bet skola pati izlemj, kā šīs stundas sadalīt pa gadiem vai mācību priekšmetiem. 4. un 5. klasē vēsturei un sociālajām zinībām plānotas divas stundas nedēļā, 6. klasē – trīs stundas nedēļā. 7. – 9. klasē – trīs stundas nedēļā. Teorētiski varbūt arī viena vēsture un divas sociālās zinības nedēļā. Galvenais, lai tiek sasniegts rezultāts. Bieži vien vēsturi un sociālās zinības māca viens un tas pats skolotājs. Ja viņš vēlas, arī pēc 7. klases var abus mācību priekšmetus mācīt integrēti.
Latvijas un pasaules vēsturi atkal mācīs kopā, vienā mācību priekšmetā. Vai nav risks, ka Latvijas vēstures apguve atkal paliks ēnā? Vai vēstures apguvei nāks par labu kārtējā sistēmas maiņa?
V. Klišāns: Latvijas vēsture nevienu brīdi nav palikusi ēnā. Pirms padsmit gadiem bija radīta politiska ažiotāža ap šo jautājumu un tad tika izmantots šāds arguments, lai panāktu vēstures sadalīšanu. Jā, ir skolēni un skolu absolventi, kuri slikti zina Latvijas vēsturi. Taču parasti viņi slikti zina arī pasaules vēsturi.
Kad dalīto vēstures mācīšanu ieviesa, daļa skolotāju neiebilda, jo domāja – būs vairāk vēstures stundu un viņi varēs vairāk nopelnīt, taču stundu vairāk nekļuva. Tagad skolotāji nonākuši izmisumā: kā lai māca vēsturi, ja pasaules vēsturē jārunā par antīko pasauli, bet Latvijas vēsturē – par reformācijas procesiem Livonijā, jo tie stāsti neiet kopā. Daudzi no tiem, kuri bija par šo reformu, tagad to vairs neatbalsta.
Veidojot jauno saturu, mācību priekšmets atkal ir vienots, taču sasniedzamajos rezultātos, kur nosakām, kas skolēniem jāiemācās, pārsvarā ir Latvijas vēstures jautājumi. Ļoti daudzas vēstures tēmas var mācīt caur Latvijas vēstures prizmu. Piemēram, tēma “Merkantilisms”. To var mācīt, runājot par citu valstu kolonijām, taču var arī mācīt, runājot par Kurzemes hercogisti. Tai bija divas kolonijas: viena Āfrikā, otra Amerikā. Un tās darbojās pēc klasiskā merkantilisma ekonomikas parauga. Vienā kolonijā ņem vergus, ved uz otru koloniju un izmanto, bet naudu ved uz savu metropoli. Tāpat, runājot par industrializāciju un modernizāciju, jāsāk ar Latviju. Piemēram, kā 18. gadsimtā cilvēks varēja nokļūt no Rīgas līdz Jelgavai? Cik daudz laika tas prasīja? Kādi bija priekšnoteikumi, lai rastos dzelzceļa satiksme?
Protams, ir un paliks klasiskās vēstures tēmas kā sengrieķu demokrātija vai Romas impērija, ko nekādi nevar apgūt caur Latvijas prizmu. Savukārt 4. – 6. klasē būs tikai Latvijas vēsture.
A. Nudiens: Viss jaunais saturs veidots tā, lai tas skolēniem būtu aktuāls, saprotams un svarīgs. Mums pat ir tā privilēģija, ka diezgan daudzi pasaules attīstībai būtiski procesi ir saistīti ar Latviju. Gandrīz katrā novadā var atrast kādu piemiņas vietu, kaujas lauku vai ko citu, kas liecina par kādu Austrumeiropai svarīgu vēstures procesu. Tāpēc skolotājam ir iespēja mācīt Latvijas vēsturi, vienlaikus runājot par procesiem Eiropā vai pasaulē un parādot, kādas sekas katrs konkrētais notikums ir atstājis.
Kad mācību saturs nebūs abstrakts, varētu arī uzlaboties skolēnu mācību sasniegumi, tostarp vēsturē.
Ja pārāk fokusēsies uz Latviju, atkal varētu nebūt labi – pārmetīs provinciālismu.
Svarīgs ir līdzsvars. Tas būs jāatrod katram skolotājam, lai, mācot vēsturi, neieslīgtu sīkā novadpētniecībā.
V. Klišāns: Ja uz pasaules notikumiem skatās caur Latvijas prizmu, tas nevar būt provinciālisms. Piemēram, runājot par dzelzceļa attīstību Latvijā, jāpaskatās arī, kas šajā jomā notika citur pasaulē – kad un kā tos būvēja, kur izdomāja lokomotīvi. Provinciālisms būtu tad, ja skatītos tikai uz savas valsts vēsturi, neredzot, kas tad bijis aiz mūsu valsts robežām.
Viens no sasniedzamajiem rezultātiem vēstures apguvei ir tas, ka “skolēni, balstoties uz vēsturisko apziņu, izjūt piederību valstij un tautai”. Grūti saprast, kas tieši ar to ir domāts.
A. Nudiens: Šis formulējums pēc sabiedriskās apspriešanas nedaudz mainījies. Taču ideja saglabājas. Vēstures stundām jābūt tādām, lai skolēns daudz aktīvāk un personiskāk izjūt, kas ir vēsture: pagātnes ietekme uz savu un valsts attīstību. Jo vairāk saprotu, kādi vēstures notikumi ietekmējuši manu šodienu, manu personību, manus uzskatus, jo daudz vairāk izjūtu piederību vietai, no kuras nāku, un vairāk uzmanības pievēršu savām saknēm. Skolotājs nevis pavēles formā pasaka, ka tev jābūt patriotam un jāmīl sava valsts, bet darot, mācoties, uzzinot, es pats veidoju izpratni par to, kāpēc man ir svarīga šī valsts, svarīgi būt pilsonim un ievērot likumus.
Tāpat sarežģīts ir formulējums, ka, pabeidzot 10. klasi, skolēniem būtu jāmāk “modelēt indivīda un sabiedrības rīcību, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību.
Piekrītu, ka izklausās sarežģīti. Vēlētos, lai vidusskolas pirmajā gadā skolēns parādītu, kā prot rīkoties ar pamatskolā iegūtajām vēstures zināšanām: veidot savu viedokli, pierādīt to, skatīt sabiedrību gan politiskā, gan ekonomiskā, gan arī vēstures gaismā, redzēt kopsakarības. Tātad modelēt sabiedrības un indivīda rīcību nozīmē, ka mums ir dati par to, kā cilvēki dzīvoja pagātnē, mums ir dati, kā tas notiek šodien, un skolēnam ir uzdevums domāt, prognozēt, kā sabiedrība attīstīsies tālāk.
V. Klišāns: Elementārs piemērs: runājot par agrāro reformu pagājušajā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, muižu zemes sadalīšanu sīksaimniecībās, var izvērtēt ieguvumus un zaudējumus, var izvērtēt, kas notika ar šīm sīksaimniecībām padomju laikā – kolhozu veidošana, tālāk atkal denacionalizācija – un paskatīties, kur esam tagad. Varam redzēt, kā indivīda vēlme būt saimniekam savā zemes stūrītī iespaido sabiedrības attīstību. Akadēmiskajā vēsturē daudziem nepatīk, ja spriež, kā būtu, ja būtu, bet skolā mēs bez tā neiztiksim, jo šādas diskusijas veicina domāšanu.
Vienu patiesību neatradīsim, taču skolēniem jādiskutē un jādomā?
Jā, var teikt, ka tāda fantazēšana vien ir, taču, ja skolēns “spekulē” ar vēstures faktiem, viņam tie labāk paliek atmiņā. Skolēns modelēs vēsturi un nākotni, meklējot labākos risinājumus.
Latvijas sabiedrības saliedētībai traucē arī dažādā vēstures uztvere. Nesen Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijā kāda vēstures skolotāja atzina, ka vēstures stundās mazākumtautību skolā esot bezspēcīga: ģimenēs bērniem jau iemācīta “īstā” vēsture. Reiz aptaujāju skolēnus 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa. Viņi atzina: skolotāji mācot, ka eksāmenā jāraksta, ka 1940. gadā Latvija okupēta, bet patiesībā mēs visi zinām, ka atbrīvota. Vai, izstrādājot jauno saturu, domājāt, kā panākt, lai aizvien dzīvā padomju propaganda netraucē vēstures apguvei?
A. Nudiens: Nav datu par to, cik ļoti vēsturiskā apziņa ir atšķirīga dažādu skolu skolēniem. Centralizētos eksāmenus vēsturē nokārto arī mazākumtautību skolu skolēni, daļa piedalās arī vēstures olimpiādēs. Varētu teikt, ka lielā mērā standarta prasības skolēni izpilda. Jāsaka gan, ka pats neesmu vērojis nevienu vēstures stundu mazākumtautību skolā.
Protams, vēstures izpratnē ir diezgan liels subjektīvisma faktors. Un mēs nedosim skolotājam ieročus, kas ļaus viņiem pateikt, ka šī ir īstā vai neīstā vēsture. Stundās ir jāstrādā tā, lai attīstītu skolēnu kritisko domāšanu, analītiskās prasmes, spēju atšķirt viedokļus no faktiem. Ir jāiedod skolēniem interese iegūt informāciju no dažādiem avotiem, nevis paļauties uz kaut ko vienu. Jāiemāca skolēniem novērtēt informāciju, jāizveido filtri, caur kuriem skolēns izlaiž gan vēsturisko, gan citu informāciju, ar ko viņš sastopas. Lai trenētu šīs spējas, vēsture ir ļoti pateicīgs materiāls. Jādod iespēja skolēnam pašam veidot vēsturisko apziņu, protams, skolotāja vadībā.
Vēsturē nav iespējama objektīva patiesība, taču ir iespējama objektīvāka vēsture.
V. Klišāns: Ne tikai vēstures, jebkura mācību priekšmeta stunda faktiski ir intīms brīdis. Neviens tā īsti nezina, kas notiek klasē, kad tur ir tikai skolotājs un skolēni. Neviens nezina, par kādām tēmām stundā tiek runāts. Lai izpētītu, kas patiesībā stundās notiek, tur būtu jābūt ļoti smalkai socioloģijai. Esmu bijis klāt dažās vēstures stundās mazākumtautību skolās, un jāteic, ka radās absolūti iestudēta teātra priekšstats.
Komunicējot ar pedagogiem, esmu izveidojis sev bildi par to, kāda tad ir situācija ar vēstures mācīšanu skolās dažādos reģionos. Visvairāk problēmu patiesībā nav Daugavpilī, kur latviešu vismazāk, bet gan Kurzemē, kur bijuši lieli padomju militārie objekti un ir etniski vissašķeltākā sabiedrība, piemēram, Liepājā. Mēs, vēsturnieki, esam secinājuši, ka lielākās problēmas ir tur, kur vēsturi joprojām māca bijušo padomju virsnieku sievas.
Lai skolotāji vēsturi mācītu atbilstoši tam, kas prasīts standartā, ir jāmaina eksāmenu forma. Jo vairāk eksāmenā pārbaudīs skolēnu argumentācijas prasmes un nevarēs vairs iztikt ar atbildēm par gadskaitļiem, jo skaidrāka iezīmēsies patiesā aina. Lai kas arī skolas vēstures stundās būtu runāts, skolēns zina, ka no viņa sagaida to, ka viņš saliks kopā 1940. gadu un Latvijas okupāciju, taču, ja būs jāpauž savs viedoklis par šiem notikumiem, liekuļot jau būs grūtāk.
Taču ir naivi cerēt, ka mācību satura reforma vien novērsīs šo problēmu. Ja tas būtu tik vienkārši, tas jau sen būtu sakārtots.
Cik aktīvi mazākumtautību skolu vēstures skolotāji iesaistās jūsu vadītās biedrības aktivitātēs?
Viņu ir ļoti maz. Esam daudz domājuši, kā viņus piesaistīt, bet nav izdevies.
Teicāt, ka viens no galvenajiem vēstures apguves uzdevumiem būs iemācīties kritiski domāt. Tomēr būs kāds faktu kopums, ar ko skolēnus iepazīstinās. Valdis Klišāns ir teicis, ka neideoloģiska faktu atlase nav iespējama. Kāda tad it tā ideoloģija, ko izmantojat faktu atlasē?
A. Nudiens: Ievērojam vērtības, kas minētas Satversmes preambulā, kas ir valstiskās un tikumiskās audzināšanas vadlīnijās. Piemēram, ja vērtība ir patriotisms, tad vēsture jāmāca tam atbilstoši. Iepriekš minējām, ka skolēns veido savu vēstures apziņu, taču skolēns veido arī savu nacionālo, pilsonisko un valstisko apziņu. Vēlamies, lai skolēns, pabeidzot skolu, jūtas piederīgs šai sabiedrībai un valstij. Tas ir tas ideoloģiskais piesitiens, kas būs faktu atlasē, taču tas nenozīmē, ka izvairīsimies no Latvijas vēsturei neērtiem faktiem.
V. Klišāns: Bez vērtībām faktu zināšana vien neko nedod. Piemēram, ir krievu vēsturnieki, kuri labi zina par Staļina briesmu darbiem, bet viņi tās attaisno, jo viņu ieskatā lielā impērija ir svarīgāka par cilvēka dzīvību un brīvību.
Kad runāju par vēstures faktu atlasi, gribēju uzsvērt to, ka vēsture ir bezgalīga: visu vēsturi neviens nevar zināt. Fakti ir jāatlasa, lai sasniegtu mērķi. Piemēram, skolēnam ir jāiemācās, ka kultūras ir mainīgas un to var iemācīties gan caur vienas, gan citas kultūras prizmu.
Iecerēts, ka 11. un 12. klasē skolēni vairs neapgūs vēsturi kā tādu, bet “vēsturi un sociālās studijas” vai “vēsturi un humanitārās studijas”. Kā šīs vēstures viena no otras atšķirsies?
A. Nudiens: Vidējās izglītības standarta projekts vēl nav pavisam pabeigts. Plānojam to nodot Izglītības un zinātnes ministrijai vasaras beigās. Taču zināms, ka “Vēsturē un sociālajās studijās” fokuss būtu vairāk uz to, kā attīstās sabiedrība. Savukārt “vēsture un humanitārās studijas” runās vairāk par klasisko vēsturi, arī par kultūras attīstību, piemēram, literatūras un vēstures mijiedarbību.
V. Klišāns: Mācot vēsturi vidusskolā, esmu jau pārliecinājies, ka skolēniem, kuri zina, kur tālāk studēs, pret vēsturi ir ļoti dažādas prasības.
