“Jārunā, jāskaidro un mazāk jābaidās!” 1
Vai mieru sabiedrībā iespējams nodrošināt, piekāpjoties latviešu valodas un valstiskuma stiprināšanas jautājumos?
Vija Andersone, pašnodarbinātā: ”Krievu tautības pārstāvji šeit ir dzīvojuši, dzīvo un dzīvos. Taču viņiem mūžam jāatceras, ka viņi dzīvo Latvijā, tāpēc kā jebkuram šīs valsts iedzīvotājam arī viņiem ir jāpakļaujas Latvijas valsts likumiem, principiem un pārliecībai. Savukārt latviešiem jāsaprot, ka provokatori mūsu vidū atradīsies vienmēr un arī pretēji viedokļi bijuši vienmēr. Pēkšņi sākt pakļauties kādos svarīgos jautājumos nozīmētu atteikties no valsts pamatprincipiem. Tā mēs vēl vairāk iezāģētu savas valsts suverenitātei. Vienkārši jāmēģina rast kopīgu valodu. Jārunā, jāskaidro un mazāk jābaidās! Esmu droša, ka piekāpšanās gadījumā viņi šā vai tā atradīs kādu iemeslu, lai ilgi cerētais un gaidītais miers sabiedrībā tomēr neiestātos.”
Tija Osis, pensionāre: ”Varbūt ir kādi sīkumi, kuros varam panākt pretim, taču būtiskās un pat valstiskās lietās mums jāpaliek principiāliem. Ja mūsu valsts politika visu laiku bijusi tāda, kāpēc mums pēkšņi vajadzētu piekāpties? Provokācijas var būt un, visticamāk, būs. Ar to jārēķinās mūsu drošības iestādēm. Taču nevajadzētu tagad speciāli sākt risināt kādus iepriekš neplānotus jautājumus, kas saasinājumu varētu radīt. Tomēr piekāpties gan ne. Viņi vienalga nebūtu mierā. Krievi vienmēr teikuši, ka pret viņiem Latvijā izturas slikti.”
Juris Zariņš, mācītājs: ”Daudzas lietas jau ir nokavētas, jo tām risinājumu bija jāsāk meklēt jau pirms divdesmit un vairāk gadiem. Tagad nereti notiekošās cittautiešu akcijas jau ir uzskatāmas par pretreakciju pastāvošajai kārtībai. Latvijas sabiedrība ir jāvieno, taču jāatceras, ka to nevarēsim panākt ar varu un spēku. Tāpēc jāvirzās uz priekšu bez spēka gājieniem, vienlaikus paturot prātā, ka šeit ir Latvija. Ir jāiet ieņemtais ceļš. Piketus un nemierus rīko konkrēti atsevišķi cilvēki, kuri nereti par to saņem atlīdzību. Ar to ir jārēķinās un jāstrādā, lai šādus izgājienus novērstu un kontrolētu.”
Sandra, juriste: ”Piekāpšanās nav vajadzīga, taču tas, ka jābūt saprātīgiem, piesardzīgiem un arī tālredzīgiem, paredzot iespējamās sekas, gan ir fakts. Reizēm ir brīži, kad nevajag lēkt uz ecēšām. Taktiski un stratēģiski jāvērtē, vai ir īstais brīdis šķetināt kādus jautājumus. Atsevišķas lietas, iespējams, patlaban labāk atlikt malā, mazliet nogaidīt vai ievērot zināmu diplomātiju, lai lieki situāciju nesaasinātu. Bez šādas apdomības varam nodarīt ļaunu paši sev un savai valstij. Nopietni jāizvērtē, vai tas, ko vēlamies sasniegt, ir tā vērts, lai riskētu. Tiesa, nedrīkstam nonākt kaut kādās principiālās pretrunās ar valstisko stāju un politiku. Vienlaikus, paliekot pie sava, mums jādomā, kā labāk to izskaidrot cittautiešiem. Manuprāt, mēs savā ziņā grēkojam, jo ne pārāk cenšamies viņiem skaidrot, kāpēc tiek pieņemti attiecīgie lēmumi, un pārliecināt. Jāveicina dialogs, visi justos piederīgi un spējīgi kopīgi lemt.”
Fakti
* Sakarā ar Ukrainas krīzi un Krimas aneksiju Latvijā pieaugušas bažas par līdzīga Kremļa scenārija iespējamību Latvijā. Daļā sabiedrības izplatījies viedoklis, ka, lai saglabātu mieru mūsu sabiedrībā, jābūt piekāpīgākiem jautājumos par latviešu valodas un valstiskuma stiprināšanu.
* Latvijas nelabvēļi jau sajutuši uzvaras garšu. “Nepilsoņu kongresa” pārstāvji paziņojuši, ka krievu skolu jautājumā ir “pieveikuši” Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu.
* Krievijas televīzijas žurnālists Vladimirs Pozners pagājušajā nedēļā Rīga uzsvēra, ka viņam ir nepieņemama to Latvijas krievu nostāja, kuri nevēlas mācīties latviešu valodu un saka: “Lai latvieši runā krieviski.” “Tāda nostāja pret vietējo iedzīvotāju valodu ir tikai kolonizatoriem,” teica Pozners. “Ja jums Latvijā klājas tik slikti, brauciet pie mums uz Krieviju.”
