Grūti izmērīt Putinam temperatūru, vai vāji aizplīvurotā uzbrukuma ofensīva nav tikai operetes uzvedums, blefs un iluminācija. Egila Līcīša feļetons 38
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēki viens otram jautā, vai beidzies Latvijai atvēlētais miera laiku periods. Vai pie austrumu robežām gaidāms karš, jo Krievijas prezidents Putins gatavs pāriet Rubikonu? Vai latviešiem jāpērk bruņucepure un jāiebetonējas dziļā aizsardzības joslā?
Grūti sadzīvot sānos Krievijai, kur valsts vadība vienmēr bijusi lielos draugos ar meliem un ik pa laikam mēdz nolaist kaimiņiem asinis. Kremļa ārpolitikas štrumentu lādīti mēs pazīstam. Tur instrumentārijs ir blefs, divkosība, liekulība, demagoģija, daudz tādas mantas krājumā.
Pievienojiet medijus kaklasiksnā, pērkamo interneta troļļu armiju, meistariski nostrādāto manipulēšanas tehniku propagandas televīzijas kanālos, nokauto opozīciju – arī iekšzemē ir liela slodze vāji izglītotiem, maz informētiem slāvu prātiem, kuri izgājuši pilnu militāri patriotiskas audzināšanas potēšanas kursu.
Tāda ir XXI gadsimta Krievija, kuru izprojektējis pašreizējais prezidents Vladimirs Putins, kura valdīšanai Krievijas tronī nav ne sākuma, ne beigu un kura runāšanu daudzi krievi uztver par debesu rasu.
No Maskavas bezgala Tālajiem Rietumiem daudz kas “lāča zemē” šķitis neracionāls un neizskaidrojams, pats Kremļa valdnieks licies dzīvojošs paralēlā pasaulē. Kāpēc tieši šodien vēstures pētnieki un militārpersonas brīdina, ka liela mēroga konflikta briesmas ir draudošākās kopš Otrā pasaules kara beigām?
Gan pie Ukrainas robežām savilktā karaspēka dēļ, gan tāpēc, ka iezīmējusies histēriska uzvedība un nediplomātiski izteicieni kā no lielgabala, kas pat attāli neatgādina biedra Brežņeva un citu ģenseku nākšanu starptautiskā arēnā ar olīvzaru vainagu kā miera nesējiem un atbrīvotājiem.
Pašreizējais uzvilktais tonis un tiešā runa nelīdzinās ierasti un līdz apnikumam atskaņotajai par apspiestiem tautiešiem kaimiņzemēs, fašisma atdzimšanu un brālīgās palīdzības sniegšanu. Tagad Valsts domes vicespīkers Tolstojs smīn, ka, atjaunojot impērijas robežas, Somija un Baltija “pašas atrāpos”. Savukārt galvenais sarunvedis ar Rietumiem, ārlietu ministra vietnieks Rjabkovs izsakās – lai “NATO salasa parpalas un atkāpjas 1997. gada robežās”. Ja NATO neklausīs, seko izmisīgs Rjabkova palīgā sauciens – Putins jau runā ar kara resoru, apspriežas ar komandējošo sastāvu! Kas nu būtu liels – nomainīt psihus sarunu vedējus pret ieturētākiem, bet tad iesaistās pats Putins, kurš apgalvo, ka, nepakļaujoties Krievijas spiedienam, nākšoties veikt “militāri tehniskus pasākumus”.
Lai ko tas nozīmētu, atmiņā ir 2014. gads, kad krievu zemju vienotājs un kopā lasītājs, bieži lietodams no trešā reiha jefreitora patapinātus motivācijas paraugus, attaisnoja vardarbīgu Ukrainas teritorijas sagrābšanu, līdz ar to pret Putina izteicieniem jāizturas nopietni. Grūti izmērīt Putinam temperatūru, vai vāji aizplīvurotā uzbrukuma ofensīva nav tikai operetes uzvedums, blefs un iluminācija.
Īpaši apstākļos, kad blakus ir grūti paciešama brīva, demokrātijas ceļu izvēlējusies Ukraina, kad skalojas pamati zem “pēdējā Eiropas diktatora” Lukašenko kājām Baltkrievijā, kad nemierīgi Kazahstānā – ikkatram autoritārismam pirmām kārtām jādomā par iekšlietām un varas noturēšanu savā valstī. Protams, Krievija gribētu gūt virsroku un vadošo lomu Eiropā, bet sakostiem zobiem spiesta atzīt – tā nav.
Kremļa amatpersonas atklāj sāpi, ka “ģeržava” bijusi ilgstoši atspiesta otrā plāna lomās, bet Krievija vēlētos būt pasaules lielvarām piederoša, ar tās viedokli rēķinātos katrs un tuvajās ārzemēs būtu iespēja ietekmēt iekšpolitiku Maskavai vēlamā virzienā. Mūžīgā uzmākšanās kaimiņzemēm ir iemesls, kādēļ Krievijai ir tikai divi lojāli sabiedrotie – armija un flote –, un iemesls, kādēļ tā lielā mērā nonākusi starptautiskā izolācijā. Tad cits neatliek, kā mēģināt diktēt, kam ar ko draudzēties un kurā militārā blokā iestāties.
Domājams, nopietnas konfrontācijas nebūs. Lielais vīrs aiz Kremļa sienām gaida, ka tam kā pitonam izdosies nohipnotizēt “partnerus” Berlīnē, Romā, Parīzē, apspēlēt Rietumus, nedarot neko, lai tie klanās krievu bosam. Bet, iespējams, Putins tiešām tic, ka NATO “svoloči”, Vašingtonas vanagi to vien plāno, kā Ziemeļatlantijas bloka priekšpulki ar tankiem maršētu uz Maskavu, bet noteikti zināms, ka Krievijas vadonis pārdzīvo PSRS sagrūšanu kā XX gadsimta lielāko ģeokatastrofu.
Putinam jau ir 70 gadi. Tādā vecumā rodas domas, kas ir mēraukla, vai un kā tevi atcerēsies vēsture. Tādos gados var uzdot jautājumu – kas tu esi: globālais spēlētājs vai ķipars pintiķis! Ja Putins tiešām grib iemūžināties kā impērijas atjaunotājs, paveikt ko liela ģeopolitiķa vai ģenerālisimusa cienīgu un uzcelt sev mūža piramīdu šādā veidā, lai netiktu aprakts aizmirstībā, tad mums jācer, ka Savienoto Valstu senatoriem, Lielbritānijas kronim šķitīsim aizstāvams zemes pleķītis Dzintarjūras krastā, Eiropas jumtistabiņā.
Ja uzbrukums draud – vairs nav palikuši daudzi brīvas Latvijas iezārkotāji, pa lielam tie ir astoņdesmitgadīgi vietējie putinieši ar saknēm interfrontē un izlūzušiem zobiem. Atradīsim arī censoņus pamatnācijas vidū, kas uz ceļiem ievilkuši divas dziļas sliedes līdz Maskavai, bet latviešu absolūts vairākums nepakļausies okupācijai. To svarīgi pasvītrot vēl un vēl, lai Kremlis saprastu – te nav vērts pat mēģināt.
