Lūdz atjaunot kriminālprocesu 4
Šobrīd Olga uzrakstījusi lūgumu Valsts policijai par kriminālprocesa atjaunošanu, norādot uz vairākiem apstākļiem. Tai skaitā, ka tiesu psihiatriskā ekspertīze devusi slēdzienu, ka meitenes savās liecībās nemelo, bet Balahničovam tāda ekspertīze nav veikta. Ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa civillietā (vecāki 2011. gadā iesniedza civilprasību pret galveno treneri, lūdzot atlīdzināt meitenēm nodarīto morālo kaitējumu) – gan atsaucoties uz kriminālprocesā savāktiem materiāliem, gan uzklausot lieciniekus – konstatējusi, ka Balahničova rīcība, perot kailas nepilngadīgas meitenes pirtī, kā arī piedāvājot meitenei nakšņot vienā istabā ar pretēja dzimuma svešu personu neatbilst ētikas un morāles principiem un kvalificējama kā neatļauta ielaušanās personas privātajā zonā un pārkāpj tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (Vidzemes priekšpilsētas tiesa kā morālā kaitējuma kompensāciju par labu Olgas meitai Tamārai un Ainas meitai no trenera toreiz piedzina katrai pa 300 latiem, Olgas jaunākajai meitai – 100 latus). Ka visām trijām meitenēm pēc notikušā bija un joprojām saglabājusies psiholoģiska trauma, turklāt Tamārai bijušas pašnāvības tieksmes, vidēji smaga depresija, miega traucējumi, problēmas veidot attiecības ar vīriešiem un citi traucējumi – to apliecinājuši klīniskie psihologi. Ka ir divu Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešu viedokļi: izmeklēšana nav bijusi pilnvērtīga.
Eiropas tiesa: pārkāpuma nav. Bet divi tiesneši iebilst
Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka lietā nav noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpums. Kriminālprocess ticis sākts nekavējoties, aizdomās turētais tika drīzumā aizturēts un nopratināts, policija nopratināja virkni liecinieku, arī pašas meitenes, kā arī veica citas nepieciešamās darbības pierādījumu iegūšanai. Tiesa arī atzina, ka tiesībsargājošās iestādes bija saskārušās ar ļoti sarežģītu lietu, kurā figurēja divas savstarpēji pretrunīgas versijas par notikušo un bija ļoti maz tiešo pierādījumu. ECT ieskatā Latvijas izmeklētāji bija izdarījuši visu no tiem saprātīgi sagaidāmo.
Tomēr divi no septiņiem ECT tiesnešiem pret šo spriedumu iebilda.
Tiesnesis Janko Grozevs no Bulgārijas norāda, ka, ja arī lietā minētie incidenti nav bijuši vardarbīgi, pēc ANO Bērnu tiesību komitejas traktējuma tie kvalificējami kā ļaunprātīga seksuāla izmantošana, psiholoģiski uzmācīga un traumatiska. Latvija šajā jomā izvēlējusies būvēt savu sistēmu, balstoties galvenokārt uz krimināltiesībām, bet vispārējām cilvēktiesībām paliekot otrā plānā. Tiesnesis akcentē, ka tiesvedības gaitā savākti spēcīgi pierādījumi, ka meitenes bijušas piespiestas apmeklēt pirti kailas un ļaut, ka treneris viņas masē, ka trenerim bija spēcīgs dominējošs stāvoklis. Izmeklēšana pārāk maz koncentrējās uz jautājumu, vai meitenes piekrita būt kailas, bet vairāk uz to, vai trenerim bija seksuāls mērķis. Šāda mērķa trūkums arī bija izšķirošs kriminālprocesa izbeigšanai. Izmeklēšana nonāca arī pretrunās: neapšaubīja meiteņu liecības, taču vienlaikus secināja, ka viņas labprātīgi pirtī gājušas kailas un labprātīgi lūgušas sevi masēt kailas. Bet pats galvenais: izmeklēšana neizskatīja trenera kā dominējošā stāvokli pār meitenēm.
Tiesnesis no Latvijas Mārtiņš Mits jau savā pirmajā īpašā viedokļa teikumā pasaka, ka kriminālizmeklēšana bijusi neefektīva. Bijis apdraudējums nepilngadīgo fiziskajai un garīgajai labklājībai. Būt kailiem pretēja dzimuma pārstāvjiem nav Latvijas pirts kultūras pieņemama sastāvdaļa. Turklāt vēl kontekstā ar autoritāti treneri un jaunām meitenēm, kas tās padara īpaši neaizsargātas, ņemot vēl vērā, ka 13 – 16 gadu vecums ir personības veidošanās laiks. M. Mits atzīmē psihologa ziņojumā norādīto, ka visas trīs meitenes pat vairāk nekā gadu pēc notikumiem izjutušas dusmas, viņām bijušas nepatīkamas izjūtas vai vainas izjūtas par notikumiem ar treneri, vienai bijušas problēmas saskarsmē ar vecākiem vīriešiem. Pēc tiesneša domām, izmeklēšanā nav izpētītas vairākas lietas: iemesli apmeklēt pirti kailiem, jo īpaši uzticēšanās un autoritātes attiecībās starp meitenēm un treneri; vai tiešām un, ja tā, tad kāpēc zēni neapmeklēja pirti kaili; pretrunas trenera paziņojumos; kontekstu, kas potenciāli norāda uz trenera seksuālo interesi (notikumi Viļņā un liecinieku liecības par ģērbtuvi un pieskaršanos). Šos faktoru neizpētīšana noveda pie kriminālizmeklēšanas slēgšanas, un lieta nenonāca līdz vienīgajai varai – valsts tiesai, kas varēja izlemt, bija vai nebija izdarīts noziegums saskaņā ar Krimināllikuma 162. pantu – pavešanu netiklībā.
M. Mits atsaucas arī uz NVO “Dardedze”, kas konstatējusi, ka Balahničova lietas izmeklēšanas laikā likums no tiesībsargājošo iestāžu puses ticis pretrunīgi un virspusēji piemērots, tai skaitā, izbeidzot kriminālprocesus lietās, kas prasa sarežģītāku izmeklēšanu vai psiholoģiskā kaitējuma novērtēšanu. Tāpat tiesībsargājošo iestāžu profesionāļiem nav pietiekamu zināšanu par seksuālās vardarbības raksturu un tās smagajām sekām.
