Japānas varasiestādes neielaida valstī iepriekšējās sodāmības dēļ? Sporta žurnālistam no Latvijas olimpiskās spēles beidzas pāragri 77
Artis Drēziņš, Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uz vasaras olimpiskajām spēlēm Tokijā devušies ne tikai mūsu valsts sportisti, bet arī vairāku Latvijas mediju žurnālisti, lai par lielo sporta notikumu, kāds pasaulē notiek reizi četros gados, vēstītu no norises vietas.
Taču viens no sporta žurnālistiem, kurš devās uz Japānu, atgriezies atpakaļ, darbu tā arī nesācis. Vai Intu Megni viņa iepriekšējās sodāmības dēļ Japānas varasiestādes neielaida valstī un aizsūtīja mājās vai arī viņš pats atbraucis mājās personīgu iemeslu dēļ?
Klusi pazuda…
Latvijas olimpiskās delegācijas preses pārstāve Marita Vilciņa “Latvijas Avīzei” teica, ka vēlējusies I. Megnim atdot biļeti uz spēļu atklāšanas ceremoniju, bet citi mediju pārstāvji viņu esot informējuši, ka tas nebūs iespējams, jo viņš esot aizsūtīts mājupceļā.
“Latvijas Olimpiskā komiteja nekādu informāciju nav par to saņēmusi, kā arī nezinām, kāpēc tas noticis,” piektdien teica M. Vilciņa. Jāpiebilst, ka žurnālisti nav olimpisko komandu oficiālajās delegācijās, līdz ar to atbildība gulstas uz mediju organizācijām, kas savus darbiniekus sūta uz šādiem globāliem pasākumiem.
Latvijas žurnālistu starpā izskanējušas runas, ka I. Megnis Japānā neesot ielaists tāpēc, ka iebraukšanas anketā neesot norādījis, ka ir bijis krimināli sodīts, kas japāņiem bijis zināms.
Tokijas olimpisko spēļu akreditācijas uz Latviju no organizatoriem atsūtītas jūnijā. Akreditācijas saņemšana Latvijā vēl negarantē iespēju darboties olimpiskajās spēlēs, jo tā vēl jāaktivizē uz vietas, kas Megņa gadījumā nav noticis.
“Sava atbilstība izvēlēto pienākumu veikšanai (tostarp ārvalstu komandējumiem), pirmkārt, jāizvērtē pašam žurnālistam un tā tiešajam darba devējam. Latvijas Olimpiskā komiteja nav izziņas iestāde, un tās rīcībā nav instrumentu, lai šādos gadījumos pārbaudītu žurnālistu sodāmību, kriminālprocesuālo statusu vai citas līdzīgas lietas,” “Latvijas Avīzei” skaidro LOK mārketinga dienesta vadītāja Dace Gulbe. LOK apkopo Latvijas rakstošo mediju akreditāciju pieteikumus un iespēju robežās cenšas tās salāgot ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas piešķirtajām kvotām. LOK ņemot vērā publiski pieejamu informāciju par iespējamiem reputācijas riskiem, taču padziļinātas izpētes veikšana neietilpst tās kompetencē. Šajā gadījumā LOK rīcībā neesot bijusi informācija, ka minētā persona ir tiesāta, un organizācijai joprojām nav informācijas no Japānas puses.
“Lēmumu neielaist valstī pieņēma attiecīgais valsts dienests, nevis sporta organizācija. Jāatzīst, ka minētais gadījums neuzlabo Latvijas sporta žurnālistu un mediju pārstāvju reputāciju sabiedrībā,” atzīst D. Gulbe.
Jau iepriekš neaizbrauca uz olimpiādi
Nepatikšanas ar tiesībsargājošajām iestādēm Megnim sākušās 2017. gada pavasarī. Tobrīd būdams ziņu aģentūras LETA sporta nodaļas vadītājs, viņš kādu dienu nav ieradies darbā un nav bijis arī sazvanāms. Kad pēc nepilnas nedēļas ieradies, aizbildinājies, ka aizsvinējies.
Tikai vēlāk, kad lietas apstākļi kļuvuši skaidrāki arī darba devējiem, izrādījies, ka pazušanas brīdī Megnis bijis aizturēts un atradās policijā.
Tālāk sekojušas saprotamas konsekvences – kolēģiem paziņots, ka Megnis nedosies uz 2018. gada Phjončhanas ziemas olimpiskajām spēlēm, lai gan tām bija jau akreditēts, bet pēc tam martā ar LETA viņa darba attiecības arī beigušās.
Tobrīd jau bija notikusi tiesas prāva. Megnis vēlāk strādāja portālā “sportacentrs.com” un bija Latvijas Regbija federācijas preses sekretārs. Kad žurnālu “Sporta Avīze” iegādājās “Dienas Mediji” un nomainījās žurnāla komanda, I. Megnis 2019. gada nogalē kļuva par žurnāla atbildīgo redaktoru.
Notiesāts pēc pedofilijas pantiem
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa Megņa lietu saņēmusi 2017. gada 5. jūlijā un nākamā gada 9. janvārī pieņēmusi spriedumu – trīs gadu un sešu mēnešu nosacītu cietumsodu (ar pārbaudes laiku uz četriem gadiem) un 1950 eiro samaksu valstij, ko tā izmaksāja cietušajiem. Tiesvedība gan aizgājusi līdz Augstākās tiesas Senātam, bet ne par cietumsodu, bet blakus apstākļiem – probāciju, un spriedums 2018. gada 7. jūnijā stājies spēkā.
Uzzinot par tiesvedībā figurējušajiem nodarījumiem, lielākā sabiedrības daļa uz katru apsūdzēto, kur nu vēl žurnālistu, skatītos ar pretīgumu. Tiesa bija slēgta – tas konkrēto pantu dēļ.
“Latvijas Avīze” tiesā noskaidroja, ka I. Megni tiesāja par trijiem noziedzīgiem nodarījumiem pēc Krimināllikuma 162. panta otrās daļas un vienu – pēc pirmās daļas. 162. panta pirmā daļa vēsta par sešpadsmit gadu vecumu nesasniegušas vai bezpalīdzības stāvoklī esošas personas pavešanu netiklībā, tas ir,
par tādas seksuāla rakstura darbības izdarīšanu bez fiziskas saskares ar cietušā ķermeni nolūkā apmierināt savu dzimumtieksmi vai izraisīt dzimuminstinktu cietušajā,
ja to izdarījusi pilngadīga persona vai ja tas izdarīts, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo.
Otrā daļa: par šā panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ja tas izraisījis smagas sekas vai ja tas izdarīts ar mazgadīgo.
Tā kā tiesa bija slēgta, sīkāk par lietas apstākļiem nevar uzzināt, taču, pēc neoficiālas informācijas, Megnis visas darbības, par ko ticis sodīts, veicis virtuāli, meitenēm sūtot neķītru informāciju. Saviem darba devējiem aģentūrā LETA Megnis visu izstāstījis, un uzņēmums noalgojis viņam advokātu.
Pēc tiesas sprieduma LETA vienojusies ar Megni, ka viņu ceļi šķiras, jo uzņēmuma standarti neesot savienojami ar darbinieka izdarīto. Kā žurnālists Megnis bijis labs, īsts sporta fans dienu un nakti, “Latvijas Avīzei” pauda kāds no LETA pārstāvjiem.
Megnis: “Man jāpierāda, ka neesmu kaza.”
Vēlējāmies noskaidrot no paša Megņa, vai iemesls tam, ka viņš patlaban neatrodas Tokijā, bija iepriekšminētā sodāmība. Žurnālists uz zvaniem neatbildēja, bet atbildēja rakstiski. “Es, protams, apzinos, ka man šajā gadījumā ir jāpierāda, ka es neesmu kaza, bet es netiku “atsūtīts mājās no Tokijas”.
Diemžēl salīdzinoši neilgi pēc ielidošanas Tokijā uzzināju personiskas dabas jaunumus, tāpēc pieņēmu lēmumu atgriezties mājās. [..] Lidostā Covid-19 drošības jautājumos bija jāiziet vairākas zonas, katrs no atlidojušajiem latviešu žurnālistiem tālāk tika dažādos laikos, un tobrīd es jau biju palicis viens, kā pēdējais, jo jāatzīst, ka man tie Covid-19 dokumenti bija aizpildīti vismazāk – pārāk vēlu jautājumam pievērsos [..]
Man neviens latviešu žurnālists nebija blakus un līdz nākamā rīta plkst. 11, kad bija atgriešanās reiss, arī nevienu vairs nesatiku. [Tagad] izskanējušās baumas, kuras daļēji nonākušas arī pie manis, protams, ir “interesanti” klausīties.
Varu garantēt, ka es neatgriezos mājās jūsu minētā iemesla dēļ, kā arī man nav piemērots nekāda apmēra naudas sods,” raksta Megnis.
Uz papildjautājumu, vai, viņaprāt, tāda rīcība, par ko iepriekš saņēma sodu, ir savienojama ar darbu žurnālistikā, I. Megnis atbildēja: “Nu jā, protams, uzreiz seko šādi jautājumi – ilgi esat nepacietīgi gaidījis iespēju tos uzdot :). Kā teicu, tas ir pilnīgi nesaistīti ar šo gadījumu, tāpēc nedomāju, ka man nepieciešams atbildēt.”
Darba devējs neko nav zinājis
Izdevniecības “Dienas Mediji” valdes priekšsēdētājs Edgars Kots par sava darbinieka nedienām uzzināja no mums un teica, ka par to runāšot ar Megni pašu un viņa tiešo priekšnieku – izdevniecības galveno redaktoru Gati Madžiņu.
“Tā ir sensitīva tēma, un nedomāju, ka tā ir sabiedrībai nozīmīga ziņa. Kad uzzināšu, kas noticis, tad arī pieņemšu lēmumu. Varbūt žurnālists pasi bija aizmirsis, bijis kāds cits iemesls, ne sodāmība,” atbildēja E. Kots.
Viņš arī apgalvoja, ka arī par Megņa sodāmību neesot zinājis.
“Vai tad sodīti cilvēki būtu izolatorā jātur? Kā no jums sapratu, viņam nebija piemērota reāla brīvības atņemšana, un, manuprāt, darba tiesības neierobežo šādiem cilvēkiem dzīvot darba dzīvi,” domā E. Kots.
Nav vienīgais gadījums
Šis gan nav pirmais gadījums, kad kāds no akreditētiem Latvijas sporta žurnālistiem nenokļūst olimpisko spēļu norises vietā. 2002. gadā pusceļā uz ziemas olimpiskajām spēlēm Soltleiksitijā (ASV) palika krievu valodā iznākušā laikraksta “Čas” tā laika korespondents Beļajevs. Iemesls – alkohols.
Žurnālists pārsēšanās vietā Kopenhāgenā bija tik piedzēries, ka netika ielaists lidaparātā uz ASV, pēc tam vēl dažas dienas par redakcijas naudu pasvinot lidostas viesnīcas bārā. Tolaik grādīgo cienītājam pēc atgriešanās mājās gan nācās meklēt citu darbu.
Līdzīga iemesla dēļ 2004. gada olimpiskās spēles Atēnās secen gāja skrējēju trenerim un togad Latvijas vieglatlētu komandas vadītājam Gintam Bitītim, kurš reibuma dēļ Prāgā netika ielaists lidmašīnā uz Grieķijas galvaspilsētu.
Bitītim akreditācija tika anulēta, un viņa vietā uz Atēnām vēlāk aizlidoja leģendārais Jānis Lūsis.
Kā žurnālisti nokļūst olimpiādē
Olimpiskās spēles ir komplicēts pasākums, ne tikai ar lielu sportistu, treneru un oficiālo personu, bet arī žurnālistu dalību. Katrai valstij pirms olimpiskajām spēlēm tiek piešķirta noteikta kvota masu medijiem. Tā sadalās divās daļās – elektroniskajiem medijiem/rakstošajiem un foto žurnālistiem.
Rakstošajiem pieteikšanās akreditācijai notiek ar LOK starpniecību, medijam garantējot un laikus apmaksājot dzīvošanas izdevumus. Akreditētā žurnālista nokļūšana spēļu norises vietā ir katra medija ziņā.
Te jāuzsver, ka LOK nav pienākums pārbaudīt, kādas reputācijas cilvēki tiek pieteikti akreditācijai un tās saņem. Katrā valstī ir savi noteikumi, arī Japānā.
“Latvijas Avīzes” uzrunātie žurnālisti, kas šajās dienās strādā Tokijā, stāsta, ka daudzos dokumentos, kas bija jāaizpilda pirms ceļojuma uz Japānas galvaspilsētu, bijis arī jautājums: vai ir bijusi tiesājamība? Vēlme vai nevēlme to atklāt, iespējams, varētu būt šā stāsta sāls. Par šādas informācijas slēpšanu pēc Japānas likumdošanas pienākoties arī sods – 500 000 jenas (nepilni 4000 eiro).
