Japānas skola jelgavniekiem – japānas treneris Jelgavas jaunajiem futbolistiem 2
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā spēlējusi virkne japāņu futbolistu, bet Nakano Riotaro (34) spēris vēl soli tālāk – viņš te arī strādā par treneri, jau trešo gadu mācot prasmes gan “Jelgavas” jauniešiem, gan pieaugušo komandai. Latvijā ieradās pirms nepilniem desmit gadiem, spēlējis “Daugavpilī” un pēc tam izpelnījies cieņu Jelgavā.
Kā tev patīk Latvijas rudens?
N. Riotaro: Jauks, skaista daba, plānojam aizbraukt apskatīties Siguldu, esam bijuši daudzās vietās.
Sigulda rudenī daudziem latviešiem ir kā tradīcija. Kādas vēl mūsu tradīcijas esi iepazinis?
Patika Līgo svētki, esam bijuši mūzikas festivālos. Mana sieva labāk iepazinusi latviešu kultūru, valodu, ēdienu, daudz ko māk pagatavot, un es no latviešu virtuves ēdu gandrīz visu. Trīs gadus vecā meita iet latviešu bērnudārzā, runā latviski.
No kuras Japānas pilsētas tu nāc?
Esmu dzimis un audzis Tokijā, spēlēju futbolu kopš triju gadu vecuma. No vēža nomira tētis, mammai bija jāstrādā, un viņa juta, ka man vajag kādu cilvēku, treneri. Bērnudārzā bija futbola nodarbības, un tā viss sākās. Esmu pabeidzis universitāti, man ir skolotāja licence Japānā.
Kā nokļuvi Eiropā?
Spēlēju Japānas U-19 izlasē, bet man nebija piedāvājumu no Japānas augstākās līgas, bija tikai no otrās līgas. Nolēmu futbolu apvienot ar studijām. Šobrīd domāju, ka tā bija kļūda, vajadzēja izmēģināt, kas ir maksimālais, ko varu sasniegt profesionālajā futbolā. 2011. gadā draugs teica, ka varētu būt iespēja doties uz Vāciju, ko arī izdarīju. Viņš nebija profesionāls aģents, tikai nelielas pazīšanās, kas gan nepalīdzēja. Man tā bija izdzīvošana – gāju uz klubiem, pieklauvēju pie durvīm un teicu: sveiki, esmu japānis, gribu spēlēt, lūdzu, pārbaudiet mani. Vienā komandā nospēlēju labi, bet viņiem nebija naudas, treneris mani iepazīstināja ar citu treneri. Tā es apstaigāju 20 klubus visā Vācijā – trešā, ceturtā, piektā, sestā divīzija.
Kā tobrīd juties?
Es pat izbaudīju. Japāna ir attīstīta valsts, un visi jūtas aizsargāti – vecāki, treneri, tas ir vieglais ceļš. Man tie mēneši bija sarežģīti, katru dienu nācās sevi pierādīt. Lieliska pieredze. Biju tuvu tam, lai salūztu, taču zināju, ka man vienmēr ir iespēja atgriezties Japānā un beigt spēlēt, darbs man būs. Gribēju būt profesionālis, sākumā dabūju līgumu Vācijas piektajā divīzijā.
Apstaigājot šos 20 klubus, kurš bija pats dīvainākais atgadījums?
Biju arī Minhenes “Bayern”, otrās komandas treneriem mans draugs vaicāja, vai varu ar viņiem patrenēties. Teica atnākt nākamajā dienā, pirms treniņa bija jāraksta dokuments, treneris paskatījās, ka man ir 22 gadi, un pateica – nē, tev nav cerību, skatāmies tikai 17–18 gadus vecus. Es jau biju pārģērbies, aizvadīju treniņu, zinot, ka tam nebūs nekādas jēgas. Pēc pusgada Vācijā dabūju līgumu Polijas otrajā līgā, un vēl pēc pusgada atkal atgriezos Vācijā, jo bija problēmas ar vīzu.
Un 2013. gada sākumā ieradies Daugavpilī. Kā viņi tevi atrada?
Te bija viens japāņu spēlētājs, ar kuru sazinājos. Viņa aģents teica: ja divu dienu laikā vari ierasties Latvijā, varētu būt iespēja. Man nebija izvēles, tāpēc piekritu. Par Latviju nezināju neko. “Daugavpils” spēlēja pirmajā līgā, mēs kļuvām par čempioniem, un mani atzina par turnīra vērtīgāko spēlētāju. Alga bija maziņa, bet es pieņēmu situāciju. Ir daudzi japāņu spēlētāji, kas sūdzas par visu – klubu, laukumu, naudu – un beidz spēlēt. Pamazām pieradu un iepatikās. Vēl pēc diviem gadiem pasauca “Jelgava”, kas bija Latvijas kausa ieguvēja, spēlēja Eirokausos.
Pēc “Jelgavas” uzspēlēji vairākos Taizemes klubos un pēc tam Latvijā atgriezies jau kā treneris. Kā tas notika?
2019. gadā beidzu karjeru, nebija vairs īstas motivācijas. Atgriezos Japānā, nākamā gada sākumā piezvanīja “Jelgavas” prezidents Māris Peilāns, tas bija ļoti patīkams pārsteigums. Iedomājies – tu aizbrauc uz citu kontinentu, Āfriku vai Āziju, pastrādā kādu laiku un tad viņi zvana un aicina atpakaļ. Atbraucu tieši pirms kovida pandēmijas sākuma, šī gada sākumā sākās Krievijas karš Ukrainā. Mamma saka: varbūt nebrauc, paliec.
Daļa cilvēku arī Latvijā šobrīd satraukušies. Vai tu un ģimene jūtaties drošībā?
No Japānā esošo cilvēku viedokļa atrodamies bīstamā situācijā, bet mēs ar sievu tā nedomājam. Zinām valsti, zinām arī, kā aizbraukt. Man līgums ir līdz gada beigām, tad redzēsim, kas sekos. Latvijas ziņas neskatos, informāciju uzzinu no Japānas un starptautiskajiem medijiem. Tas no psiholoģiskā viedokļa ir labi. Ja visu zinātu par karu, kovidu, varbūt brauktu atpakaļ uz Japānu. Zinu savus puišus komandā, trenerus, draugus. Tā ir mana dzīve.
“Jelgava” nākamgad atgriezīsies virslīgā. Varbūt atsāksi karjeru?
Nē, nē, nekādā gadījumā, šosezon pirmajā līgā uzspēlēju tikai noteiktu iemeslu dēļ.
Vai japāņu spēlētāji pirms došanās uz Latviju tev prasa padomu?
Daudzi grib spēlēt Latvijā, saku, ka te noteikti ir iespēja sevi parādīt, lai sākumā nesapņo par Vāciju, Spāniju, jo tur augstākajā līgā tikt ir gandrīz neiespējami. Stāstu, lai koncentrējas uz sevi un nevis apstākļiem, jābūt gatavam uz visu pretstatā tam, kas ierasts mājās – laba dzīve, nauda.
Japāņi man asociējas ar lielu laipnību un cieņu.
Pirms devos prom no Japānas, tā īpaši nedomāju, bet ārzemēs sapratu, ka tā tiešām ir. Reizēm man tā pietrūkst, taču Latvijā ir labi draugi, lieliski cilvēki.
Par Zemgales olimpiskā centra stadionu tev ir labas atmiņas?
Visvairāk atmiņā ir 2016. gada mačs pret Bratislavas “Slovan”, ko UEFA Eiropas līgas kvalifikācijā te uzvarējām ar 3:0, izbraukumā bija 0:0, un tikām tālāk. Labas emocijas ir ne tikai attiecībā uz stadionu, bet visu pilsētu.
Labākais naktsklubs?
Nezinu. Bet zinu, kur tie atrodas (smejas).
Un gardākais latviešu alus?
Valmiermuižas.
