Jāpamet darbs, jo ar pacientiem runā valsts valodā: Veselības centru nesodīs 36
Valsts valodas centrā (VVC) vakar tika izvērtēts gadījums, kad “MFD Veselības centra “Dziedniecība”” traumatoloģe ortopēde Dita Danosa bija spiesta uzrakstīt atlūgumu, jo bija saņēmusi aizrādījumus no iestādes vadības par to, ka ar pacientiem runājusi valsts valodā.
Daudzprofilu veselības aprūpes iestāde atrodas Rīgā, Ķengaragā, kur dzīvo daudz krievvalodīgo. Par šo pretrunīgo situāciju varēja izlasīt “Latvijas Avīzē” 27. februārī publikācijā “Ja nerunāsiet krieviski, mēs šķirsimies!“. Daktere bija vērsusies ar sūdzību arī VVC, kā arī pauda savu viedokli sociālajos tīklos.
VVC pārstāvis Viesturs Razumovskis pastāstīja, ka uz viņa pārstāvēto iestādi bija uzaicināta ārstniecības iestādes valdes priekšsēdētāja Natālija Točiļenko un valdes locekle Gaļina Muračkovska. Saruna esot ritējusi konstruktīvi, taču, izvērtējot dakteres Danosas un iestādes vadības viedokli, VVC kā vidutājam radies pretrunīgs viedoklis. V. Razumovskis: “Uzklausot abas ārstniecības iestādes vadošās personas, radās iespaids, ka, ņemot vērā traumatologu ortopēdu deficītu, darba devējs nav ieinteresēts tikt vaļā no šīs jomas speciālista, kurš iestādē ir nostrādājis gandrīz desmit gadus. Šajā laikā daktere Danosa pieņēmusi daudzus pacientus, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda un kuri ar viņu sazinājušies svešvalodā, galvenokārt krieviski. Problēmas ar pacientiem esot radušās pēdējā pusgada laikā, kad pacienti sākuši sūdzēties, ka daktere ar viņiem vairs nevēlas runāt krievu valodā.
Viens no valdes priekšlikumiem bijis, ja pacients nesaprot valsts valodu, tad pirmajā vizītē ārsts ar viņu sazinās viņam saprotamā valodā, brīdinot, lai nākamās vizītes laikā viņš izmanto kā starpnieku tulku vai arī lai ņem līdzi vārdnīcu. Diemžēl vadība nepaspēja dakterei Danosai izklāstīt šo priekšlikumu, jo viņa pēkšņi uzrakstījusi atlūgumu.”
VVC pārstāvis sacīja, ka ārstniecības iestādes vadības rīcību nevarot uzskatīt par pārkāpumu un ka vadība netikšot sodīta, jo, analizējot šo gadījumu ar abām veselības centra amatpersonām, nav radušās šaubas, ka abas sarunā iesaistītās puses – gan Valsts valodas centra speciālisti, gan veselības aprūpes iestādes vadība – runātu par atšķirīgām vērtībām. Analizējot šo gadījumu, secināts, ka ir jānodrošina mierīga, pacientiem saprotama pāreja uz to, ka turpmāk saziņā ar ārstu ir jālieto valsts valoda.
“Ja slimnieks daudzus gadus ar ārstu ir sazinājies krievu valodā un pēkšņi ārsts atsakās to darīt, tad rodas neskaidrības un pārpratumi. Iestādes vadītājas apsolīja, ka par šo jautājumu runāšot arī darbinieku sanāksmēs,” sacīja V. Razumovskis.
D. Danosa gan bija minējusi tādus piemērus, ka krieviski ar viņu vēlas komunicēt cilvēki, kuri valsts valodu prot. “Ir, protams, izņēmumi, kad cilvēks patiešām nesaprot latviešu valodu, bet liela daļa ir tādu pacientu, kuri spēj runāt un saprast latviski, tomēr spiež mani sazināties krieviski. Jāteic, ka tieši vecākā gadagājuma pacienti cenšas komunicēt valsts valodā pretstatā pusmūža cilvēkiem, kuri, kaut gan pārvalda valsts valodu, tomēr uzstāj, lai ārsts sazinātos ar viņiem krievu valodā. Piemēram, galvenā ārste man aizrādīja, ka neesmu runājusi krieviski ar kādu ierēdni, kura strādā valsts pārvaldē, tātad prot valsts valodu. Būtībā Ķengaragā ir izveidojusies diezgan baisa situācija – pēc cilvēku uzvedības var nojaust, ka daudzi cer uz krievu valodu kā otru valsts valodu,” teica daktere.
