* 0
Svarīgākā lieta, ko esmu atklājis pats sev, – man neder gada beigas, lai plānotu nākamā gada darbu gaitu. To darīt ir tikpat bezcerīgi, kā svinīgi apņemties sākt jaunu dzīvi jaunajā gadā. Droši vien katrs tā ir savu reizi nolēmis rīkoties, bet, kad jaunais gads pienāk, jauna dzīve nesākas un pazūd kopā ar skaistajiem nodomiem. Arī man tā ir gājis.
Tagad es plānoju gada darbus janvārī, atstājot vecajam gadam vecās lietas un salmu lelles dedzināšanu ugunskurā. Nesaku, ka tas noteikti der katram, bet šķiet, ka man šāda lietu kārtība palīdz.
Es varbūt to nesauktu gluži par ikgadēju jaunas dzīves sākumu, bet, kopš rakstu grāmatas, tas ļauj sakārtot domas un pēc janvāra plānošana sokas labāk.
Šī ideja gan nav mana, un tā nav arī diez cik oriģināla. Ne jau velti pat senos laikos, kad cilvēki bija krietni tuvāki dabas ritmiem, viņi rīkojās līdzīgi, atstājot veco vecajam gadam, dedzinot lelles un bluķus, kā nu kurā mitoloģijā pieņemts. Jaunie darbi sākās janvārī. Acīmredzot sava loģika tajā visā slēpjas. Galvenais ir izvēlēties sev pieņemamus rituālus un kārtību.
*
Neesmu veselīga dzīvesveida apsēsts un atzīšos – man ļoti nepatīk iet pie ārstiem. Jau no domas vien, ka man jāapmeklē poliklīnika, jūtos slims.
Kad skolas gados lasīju Burvju kalnu, bija sajūta, ka piemetusies tuberkuloze pēdējā stadijā. Par laimi, nāca arī citas grāmatas un citu slimību apraksti tajās. Šā iemesla dēļ nesaspringstu ar medikamentu lietošanu vai ārstu vizītēm. Manuprāt, kārtība galvā ir svarīgākā lieta pasaulē. Stresā, kādā esmu dzīvojis pēdējos padsmit gadus, vadot neskaitāmas tiešraides televīzijā, publiskus pasākumus, strādājot žurnālistikā, ir svarīgi saglabāt kārtību galvā. Pretējā gadījumā stress var nogalināt. Reāli.
Man tiešām palīdz braucieni uz laukiem. Tur es nonāku citā pasaulē, kurā pēkšņi saprotu – tepat jau viņa ir, daudz apsmaidītā paralēlā pasaule, kurā joprojām mīt veļi, tepat ir Lietus vīriņš rudeņos un Lausks aukstās janvāra naktīs.
Tā ir vieta, kur vasarās stārķis nolaižoties vienmēr prot noraidīt nedzirdamu signālu – es te esmu, netraucē, bet tēraudzila odze ieslīd atpakaļ meža briksnājā, ja to vienkārši palūdz.
*
Ir dīvaina sajūta pilsētniekam janvārī gulēt naktī un tumsā vientuļā lauku mājā dzirdēt, kā, pa asinsvadiem ritot, skaļi šalc asinis, dobji pukst sirds, un tas ir vienīgais troksnis pasaulē.
Izjust mirkli, kad briežu skrējiens nakts vidū cauri pagalmam rada tādu zemes dunoņu, ka šķiet – pārplīsīs bungādiņas, bet lidmašīna gandrīz desmit kilometru augstumā ir tik sasodīti skaļa. Tur atskārsti, ka cilvēks nav nekāds radības kronis, bet gan mazs puteklītis lielajā sistēmā, kurai ir jāpakļaujas.
Es pazīstu cilvēkus, kam tas šķiet pārāk ekstrēmi. Viņi labāk lec ar gumiju, nevis izbauda lauku vientulību. Bet man tā ir atgriešanas pie kādām senām un nenojaušamām saknēm. Nepārprotiet, es neesmu tāpēc zemnieks, nearu, nesēju un neecēju, un diezin vai no tā kas labs iznāktu. Tomēr šī neskartā, reizēm skarbā un varenā daba ir vieta, kur varu uzlādēt akumulatorus.
*
Nekad neesmu piederējis pie tiem, uz kuriem iedarbojas dažādi aicinājumi un stāsti par pareizu dzīvesveidu. Man ir svarīga mana personiskā pieredze, intuīcija un izjūta. Man šķiet, ka tas ir labākais, ko varu ieteikt citiem. Ieklausīties sevī, lai saprastu savas vajadzības, un tad vismaz mēģināt rīkoties saskaņā ar tām, pat ja no malas tas kādam liksies nedaudz dulli vai savādi.
Es ticu, ka cilvēkā ir ielikts viss nepieciešamais, lai viņš dzīvotu sev atbilstīgā ritmā un režīmā, un to ir svarīgi katram pašam prast uztaustīt.
Mamma daba kopš aizseniem laikiem ir salikusi mūsos bezgala daudz lietu – žauniņas, kas pazūd vēl pirms piedzimšanas, peldēšanas instinktu, ko vēlāk nosmacē liela un tumša baiļu sajūta. Kaut kur mūsu smadzeņu kambaros noteikti glabājas arī zināšana, kā dzīvot, lai organisms justos komfortabli.
Varbūt janvāra miers palīdz šo prasmi sadzirdēt, tāpēc, iespējams, tas ir laiks doties ārā no pilsētas, dabā, kur netraucē civilizācijas trokšņi.
Janvāra klusumā slēpjas kaut kas īpašs. Nekas nav beidzies, viss atpūšas.
