Šamaņa novēlējums 8
Lai gan nesen pārcietusi smagu autoavāriju, Inta Vilka saņēmās ceļojumam uz Krasnojarsku, kur pavadīta daļa no izsūtījuma laika. Iespējams, ka pamudinājis arī kāds zīmīgs sapnis vai zintnieka redzējums – ar tiem savā dzīvē sastapusies vairākkārt. “Ticat vai neticat, bet šamanis man šo avāriju paredzēja jau laikā, kad biju Sibīrijā,” viņa nosaka un pastāsta, kā pirmajā izsūtījuma vietā Tomskas apgabalā Sočigas ciema šamanis viņu izdziedējis pēc kritiena no koka un sastapšanās ar lāci. Kustonis mazo ciedru riekstu lasītāju, kas no pārbīļa bija zaudējusi samaņu, neaiztika, taču kājas meitēnam vairs nekustējās. Pēc iespaidīga rituāla, kas Intai vēl tagad atmiņā, viņa atguva spēju staigāt. Viedais vīrs tik noteicis, lai pateicas taigai, ka sveika un vesela, un vēl pareģojis nākotnē avāriju, kurā mašīna būšot čupā, bet cilvēki palikšot dzīvi.
Ne mazāk aizraujošs ir stāsts, kā Inta ar mammu bēgušas no Sočigas ciema, kad saņemta atļauja pārcelties pie tēva uz Krasnojarsku, bet vietējā kolhoza priekšsēdētājs ražas laikā liedzis aizceļot. Devušās projām naktī pa bīstamu purva taku kopā ar vietējās skolas daiļo skolotāju, kas mukusi no vardarbīga vīra, un Martu Tiliku, kura atpakaļ uz Latviju bija apņēmusies aizvest deviņus latviešu bērnus. Pret rītu bēgļi tikuši uz ceļa, kur tos gaidīja mašīna, tikko tā sākusi kustēties, tālumā parādījies negantais vīrs. Inta notikušo atceras kā kino – vīrietis nokritis zemē, ar rokām kārpījis zemi un izkliedzis pašus riebīgākos krievu lamuvārdus.
Par piedzīvoto izsūtījumā no mammas pierakstītām atmiņām viņa pirms dažiem gadiem izdevusi grāmatu “Caur sirdi plūstošā dzīve”. Tā bijusi tēva pēdējā vēlēšanās, taču, kad meita kavējusies to izpildīt, viņš atnācis sapnī ar vaicājumu – meit, vai tu raksti?
Mūsdienu Krasnojarska Intu nesagaidīja viesmīlīgi – dežurante kavējās laist bijušajā skolā, palīdzēja tikai asaras un lūgšanās, apkopēja izrādījās vēl žultaināka un kliedza, ka nav te ko staigāt! Tomēr ceļotāja atradusi gan māju, kur viņu ģimene mitinājusies komunālā dzīvokļa vienā istabiņā, uzgājusi zīmīgo koku ar divām galotnēm, pie kura tik daudz vakaru pavadīts ar pirmo sirdsdraugu Juriju. Ļeņina un Staļina dubultpiemineklis no atpūtas parka gan bija nozudis, kā paskaidroja kāda garāmgājēja – tas novākts ļoti sen.
“Ar šo braucienu es ielēcu aizejošā vilciena pēdējā vagonā, jo mana pēdējā vēlēšanās bija apciemot Krasnojarsku un iziet visas takas, kur esmu dzīvojusi,” nosaka Inta un piebilst, ka esot nodomājusi izdot arī pati savu Sibīrijas atmiņu grāmatu. Nu tai jāķeras klāt!
Turpinājumā – Jumiķu atgriešanās dzimtenē un ciemos pie Omskas latviešiem.
Par finansiālu atbalstu ceļojumam pateicos Vairai Paeglei un Dikļu pils saimniekiem.
1. turpinājums, sākums 12. septembra “LA” numurā “Pie mātes kapa neielaiž”
2.turpinājums 13.septembra “LA” numurā Valdim Lūriņam dzimtās mājas vietā – bedre
