Jāņu laika Latvija setu sētā 0
Pagājušajā sestdienā pēc varena lietus un vējiem, skaļu putnu dziesmu pavadīta, gāju pa Tallinas Brīvdabas muzeja “Rocca al Mare” galveno ceļu.
Senie koka namiņi ir līdzīgi kā Latvijā, mūsu Brīvdabas muzejā Juglas ezera krastā. Igauņu muzejs dibināts 1957. gadā, un, pavisam noteikti, mūsu muzejs tam ir bijis paraugs. Pat vieta izvēlēta līdzīga – Somu līča malā, tālu no pilsētas centra. Ejot domāju par to, kas vieno un šķir latviešus un igauņus. Domāju, kādus igauņi saredz mūs, savus dienvidu kaimiņus, un ko mēs, latvieši, skaļi vai klusi domājam par viņiem. Par seno Livoniju, mūsu kopīgo vēsturi un par šodienu. Par to, kas ir Jāņu svinēšana un kā tas iespējams, ka latvieši seno “līgo” vēl joprojām daudzina tik skaņi, skaņāk nekā citur Eiropā. Iztālēm sestdienas vakara klusumā izdzirdu pazīstamas skaņas: “Pēterīts ar Miķelīti, abi gāja bekas lauzt…” Gluži tāpat kā “Skroderdienu” viducī ikvienam latvietim ir skaidrs, kurā mirklī sprāgs krāsns, izdzirdot senā danča melodiju, ir skaidra nojauta, ka tuvumā līgo latvieši…
Senajā no Peipusa ezera ciemiem atvestajā setu sētā (Igaunijā saskaitīti ap desmit tūkstošiem setu, kuri runā dialektā un pārsvarā dzīvo Dienvidigaunijā, kā arī Krievijā pie Igaunijas robežas) bija atdzīvojusies Jāņu laika Latvija. Sprakšķēja ugunskurs, smaržoja jāņuzāles, kopā ar latviešiem no Latvijas dančos un rotaļās griezās Igaunijas latvieši, sadzirdēju igauņu, somu un krievu mēli. Tāpat kā daudzas Eiropas tautas, igauņi tikpat kā aizmirsuši senās saulgriežu tradīcijas. Tātad mums ir ko rādīt un izdziedāt, un igauņi apbrīnā vēro. Jāpiebilst, ka tikai pēdējos gados latvietim atkal liekas goda lieta – zināt vismaz dažas Jāņu dziesmas, daudzināt gada īsāko nakti.
“Mēs esam vienīgā tauta pasaulē, kura ir saglabājusi gandrīz 1200 melodiju, ko sauc par līgotnēm, un 28 tūkstošus tekstu – dainu, kas veltītas Jāņu laikam, kaut gan vasaras saulgriežus svin daudzas Eiropas tautas,” pirms vairāk nekā desmit gadiem rakstīja latviešu Jāņu brīnumlaika atdzīvinātāja mūziķe Ilga Reizniece. Tagad pienācis laiks ar Jāņu tradīciju zināšanām dalīties arī citās zemēs. Kā liecināja reklāmas pilsētas ielās, Tallinas igauņi šogad savu Jāņuguni degs lielā sporta stadionā. Latvieša prātam un dzīvesziņai tas liekas skumīgi.
“Iepazīsti savus kaimiņus, nāc ar visu ģimeni!” tā aicināja Laura Šmidenberga, Latviešu kultūras dienu organizētāja, Latviešu Nacionālās kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja. Pārsteidzoši, bet Laura, dzīvojot Tallinā, esot novērojusi, ka liela daļa igauņu latviešu valodu neatšķir no citām. Doma par svētku rīkošanu esot dzimusi pavisam nejauši. Iepriekšējā “Baltica” festivāla laikā, klausoties folkloras un seno cīņu kopas “Vilkači” dziedājumā, Laura sapratusi, cik svarīgi būtu igauņus iepazīstināt ar latviešu Jāņu tradīcijām. Kopā ar Latvijas vēstniecību Tallinā Latviešu Nacionālās kultūras biedrība jau vairākus gadus organizējusi gan saulgriežu svinēšanu, gan piedalījušies valsts svētku atzīmēšanā. Tie bijuši svētki latviešiem, pēc kuriem gandarījums un latviskās tradicionālās kultūras spēks reizēm bijis tik liels, ka licies svarīgi ar to iepazīstināt aizvien vairāk klausītāju.
Latviešu kultūras svētkiem svešās zemēs ir senas tradīcijas. Atmiņā nāk, piemēram, emocionālie vēstījumi no bēgļu laikiem pēckara Vācijā un pavisam nesenie ikgadējie svētki mūsdienu Amerikā, Īrijā un arī Briselē. Tā ir Latvijas smarža, garša un skaņa, ko kultūras dienās sajūt pasaulē. Tallinā divās dienās Brīvdabas muzejā un pašā vecpilsētā savu māku rādīja latviešu rotkaļi, kalēji, audēji, aldari un siera sējēji. Viss bija tāpat kā Latvijā. Latviešu kultūras svētkus Tallinā finansiāli atbalstīja Igaunijas Kultūras ministrijas mazākumtautību programma.
Šopavasar, saņemot Igaunijas un Latvijas Ārlietu ministrijas Valodas balvu, dzejnieks Valts Ernštreits teica: “Mūsu valstis savieno ceļi, bet valoda vieno mūsu sirdis. Runāsim viens ar otru savā dzimtajā valodā.” Jāņu laika ieskandināšanā igauņi tika uzrunāti latviešu sirds valodā.
Uzziņa
Igaunijā dzīvo nedaudz vairāk kā divi tūkstoši latviešu jeb 0,16 procenti no 1 miljona 340 tūkstošiem iedzīvotāju.
Latviešu Nacionālā kultūras biedrība Igaunijā dibināta 2009. gadā, turpinot 1988. gadā dibinātās Igaunijas Latviešu biedrības iesākto darbu.
Tā apvieno apmēram 40 aktīvus biedrus, bet biedrības “facebook” kontā reģistrējušies 336 biedri. Biedrībā ir iekļāvusies arī Igaunijas latviešu vecbiedru grupa.
Kopš 2008. gada darbojas latviešu skola “Taurenis”, kurā mācības notiek divas reizes mēnesī. Skolas pastāvēšanu atbalsta Latvijas un Igaunijas Izglītības ministrija.
Tallinā un Tartu dzied latviešu koris “Ziemeļu balsis”, kuru vada diriģents Ilmārs Millers. Viņš ir diriģents arī korim “Ziemeļmeita”, kas nodibināts Somijā.
Tallinā no 2011. gada darbojas folkloras kopa “Rēvele” (vadītāja Laura Šmidenberga), kuras repertuārā ir dziesmas latviešu, līvu, setu, igauņu, lietuviešu, krievu, ukraiņu un citās valodās.
Katra mēneša pirmajā svētdienā mācītājs Valdeks Johansons notur dievkalpojumus Tallinas Svētā Gara baznīcā (Tallinas Sv. Gara draudzes latviešu Sv. Trīsvienības kopa).
