Jāņu buks Dikļu pilī. Latviešu teātra spēlēšanas tradīciju šūpulī ienākušas medību noskaņas 1
Dikļu pilskungam Egonam Mednim Jāņu buks jau sagādāts. Pirms pāris nedēļām viņš saņēmis trauksmes zvanu, ka šopavasar stādīto egļu mežu apskādējis stirnāzis, un devies glābt stādījumus. Postītājs tika atklāts un neitralizēts, uz Līgo svētkiem to pats medītājs ceps uz oglēm un cels galdā jāņabērniem. Tāda ir mednieku tradīcija – vasaras saulgriežu svētkos līdzās sieram un alum jābūt arī stirnāža gaļai.
Uz Dikļiem atved medības
Egons Mednis, plašāk pazīstams kā uzņēmuma “Elko Grupa” prezidents, sauc sevi par diezgan kaislīgu mednieku. Lielākoties medījot Latvijā, vismaz reizi gadā pajaktē ārvalstīs. Tā sagadījies, ka arī uz Dikļiem viņu atvedušas medības – reiz labs draugs un kolēģis Elmārs Švēde ieteicis palūkot šo īpašumu, un 2000. gadā sākuši kādreizējās muižas atjaunošanas darbus. Iesākumā lielas cerības saistītas ar viesmedībām, ierīkots pat 50 hektāru liels briežu dārzs, taču šis bizness izrādījies par sarežģītu, un pils tapusi par viesnīcu, bet uz jakti tiek aicināti tikai draugi un paziņas.
Par kādreizējā muižkunga medīšanas tradīcijām vēsture klusē, zināms, ka Dikļi bija agrārās saimniecības centrs un vieta, kur latviešu zemnieki 1818. gadā pirmo reizi spēlēja teātri – Fridriha Šillera “Laupītājus”, bet 1864. gada Vasarsvētkos netālu no parka tika likti pamati dziesmu svētku tradīcijai.
Mūsdienās trīs tūkstošu hektāru plašajā pils medību saimniecībā pieaudzis aļņu un mežacūku skaits, par medījumu kļuvis staltbriedis. “Briežu te nebija, šobrīd esam pirmos buļļus nomedījuši savvaļā,” stāsta īpašnieks. Dzīvnieku skaitu palīdzējusi pavairot gan piebarošana, gan pēdējo 15 gadu “Latvijas valsts mežu” veiktā mežizstrāde. “Dikļos bija diezgan neskarti meži, taču tagad te sastopami arī izcirtumi un jaunaudzes, kas ir veicinošs faktors dzīvnieku daudzveidībai un lielākai barības bāzei,” skaidro E. Mednis un piebilst, ka viss kopā atspēlējies – pagājušajā sezonā tuvējā apkārtnē nomedīts briedis ar sudraba medaļas vērtu trofeju.
Dikļu mežacūku populāciju tagad, tāpat kā citviet Latvijā, apdraud Āfrikas cūku mēris – līdz pils medību platībām tas nonācis pirms trīs nedēļām. “Situācija ir bēdīga – ar mežacūkām uz ilgiem gadiem esam atmesti atpakaļ,” nosaka pilskungs. Mežacūkas bija kļuvušas par pamatmedījumu ar 60 līdz 70 licencēm gadā un ievērojamu barības bāzi vilkiem, kas šajā pusē pēdējos gados saradušies lielā skaitā. Pērn likvidēti desmit pelēči, taču vismaz pieci vai seši izsprukuši sveikā. Egons Mednis kreņķējas par Valsts meža dienesta neefektīvo medību atļauju piešķiršanas kārtību – pirms trīs gadiem viens pats ielencis četrus vilkus, zvanījis uz mežniecību, lai dabūtu medīšanas atļauju, taču pēdējās septiņas bijušas rezervētas. Nākamajā dienā vilki pasprukuši, bet no aizrunātajām atļaujām mednieki izmantojuši tikai vienu.
Restorānā – alnis, luksusa numurā – bifelis
Medību klātbūtne Dikļu pilī jūtama vai ik uz soļa – restorānā apmeklētājus sagaida Latvijas aļņa biste, uz vīna skapja notupis Austrijā iegūts fazānu pāris, bet uz palodzes – rubeņu paps. “Man dota brīnišķīga iespēja – telpas, kur varu eksponēt savas medību trofejas, jo bieži vien medniekiem tas rada sarežģījumus,” smaidot nosaka pilskungs Mednis, kura medību veiksme plašāk būšot aplūkojama klētī ierīkotajā svinību zālē – tur pagaidām līksmotājus vēro iespaidīgā Sibīrijas aļņa trofeja. Par saimnieka Āfrikas medību pieredzi liecina viesnīcas smalkākie apartamenti, kas nosaukti par Mednieku istabu, kurā nakšņotājiem jārēķinās ar bifeļa un kudū antilopes kompāniju. Jūtīgākas dāmas dažkārt izvēloties citu numuru, taču par medījuma piedāvājumu restorāna ēdienkartē gan nevienam pretenziju neesot, nosmej pils pavārs Jānis Siliņš. Viņš sevi dēvē par līdzšinējā šefpavāra Valtera Zirdziņa skolnieku, kurš pirms trīs gadiem devies uz galvaspilsētu, lai Vecrīgā atvērtu savu restorānu. Jauno šefu Rīga pagaidām nevilina – pats nācis no Dikļiem, pilī iepriekš septiņus gadus strādājis par bārmeni.
Ja restorāna saimnieks ir veiksmīgs mednieks, ēdienkartē medījumu netrūkst. “Katru gadu paši sagādājam ap trim līdz četriem aļņiem, pērkam no kaimiņu kolektīviem, briežus ņemam arī no briežu dārza, lai uzturētu to optimālu skaitu,” par gaļas sagādi stāsta pilskungs. Šefpavārs piebilst, ka arī citus produktus cenšoties aizrunāt tuvējā apkārtnē – liellopu gaļu viņiem pieved no Matīšiem, Valmiermuižā speciāli restorānam audzē kukurūzas cāļus, turpat Dikļos zaļo garšaugi un citi dārza labumi. Ogu un sēņu sezonu viņš sauc par paradīzes laiku – vietējie meži pilni ar dabas bagātībām, spēj tik gatavot.
Ar stirnāža gaļas sagādi kļūst grūtāk, kopš pāris bargās ziemas populāciju paputināja un apkārtnē saradies vairāk vilku un lūšu, atzīst E. Mednis. Nav kā pirms desmit gadiem, kad medījuši paši un restorānam stirnas gaļu iepirkuši arī no kaimiņiem. Tāpēc Jāņu buks daudzviet kļuvis par ekskluzīvu maltīti, kuru pārsvarā var baudīt mednieki.
Recepte
Uz iesma cepta stirnāža gaļa rabarberu marinādē
Sastāvdaļas: 1 kg stirnāža gaļas, 300 g rabarberu, 1 ķiploka daiviņa, 400 g sausa sarkanvīna, 75 ml olīveļļas, 35 ml sarkanvīna etiķa, 3 kadiķogas, 5 melno piparu graudi, 2 smaržīgo piparu graudi, 5 zaļo piparu graudi, l šķipsniņa ķimeņu, svaigs rozmarīns, timiāns, raudene, sāls – pēc garšas.
Pagatavošana: gaļu apstrādā. Piestā saberž piparus, kadiķogas un ķimenes, pievieno sasmalcinātus zaļumus, sāli un ķiploku, visu saberž. Masai pievieno olīveļļu un ļauj 5 minūtes ievilkties. Gabaliņos sagrieztu gaļu apviļā garšaugu maisījumā, pievieno smalki sagrieztus rabarberus, pārlej ar vīnu un etiķi. Visu samaisa un atstāj istabas temperatūrā 30 līdz 60 minūtes ievilkties.
Gatavošanas laiks uz karsta grila – 5 līdz 7 minūtes. Pēc noņemšanas no grila pārsedz ar foliju un atstāj gaļu atpūsties 3 minūtes.
