Jāņtārpiņi pie jūras 0
Gar jūras malu lokās tumši stāvi, pie galvas pieres lukturīši gluži kā ogļračiem Polijas šahtās. Laiku pa laikam vīri brien jūrā, iznākot krastā, nostiprina turētājos kātus un vēro pie tiem piestiprinātos jāņtārpiņiem līdzīgos spīgulīšus, kas ik pa brīdim noraustās, signalizējot, ka ēsmu pakampusi kārtējā bute.
Viens no šiem zivgribīšiem Ilgvars Brizga, kas ar makšķeri rokā ne tikai izaudzis, bet var teikt, ka pat piedzimis. Šim vīram nav sveša neviena Latvijas ūdenstilpe, kurā mājo līņi, karpas, brekši, vēdzeles, un, protams, arī jūrā viņš makšķerē. Bušu makšķerēšanu Baltijas jūrā Ilgvars uzskata par vienu no aizraujošākajiem piedzīvojumiem.
“Katru no darba un mājas soļa brīvo brīdi cenšos izrauties no Rīgas burzmas un kņadas un dodos pie ūdeņiem,” stāsta Ilgvars. “Manai veselībai atrašanās pie dabas nāk tikai par labu, un, lai arī ir dienas, kad darba darīšanās sanāk nobraukt teju vai pustūkstoti kilometru, uz copi cenšos aizbraukt vienmēr. Mūsu ģimenei ļoti garšo zivju ēdieni, pats arī gatavoju. Makšķerēšana mani saista arī ar to, ka jāmāk un jāmācās dabas doto zivtiņu paņemt. Nav jau tā, ka saroc tārpus, uzsien pīcku, iemērc to pirmajā pa ceļam atrastajā peļķē un tik velc. Jāizprot zivju uzvedība, jāzina to atrašanās vietas un pamatīgi jāizpēta zivju ēdienkarte. Mani ļoti saista bušu makšķerēšana jūrā, un te uzreiz jāsaka, ka, pēc maniem novērojumiem, bušu barošanās paradumi ir nedaudz mainījušies. Kādreiz uz jūru devos no rīta un vakarpusē ar pilnu spaini jau braucu mājās, bet tagad nez kādu zivīm vien zināmu iemeslu dēļ visintensīvākā cope ir krēslas stundās un naktī. Rudeņos butes barības meklējumos pienāk tuvu pie krasta, un tad ir īstais laiks to makšķerēšanai. Jūra mainās ne pa dienām, bet pa stundām, straumju un vēju ietekmē veidojas jaunas bedres un sēkļi, ja izdodas atrast kādu padziļinājumu, tad cope garantēta. Baltijas jūra zināma kā jūra ar ļoti lēzenu krastu. Makšķerējot posmā no Kolkas raga līdz Ventspilij, noteikti jāizmanto brienambikses, jo zivis atrodas patālu no krasta, izņēmums varētu būt pie Ovīšiem. No Ventspils uz Liepājas pusi dziļums sākas ātrāk, labas copes vietas ir pie Užavas un Jūrkalnes. Ne vienmēr izdodas veiksmīgi atrast īsto vietu. Arī šovakar atbraucu uz Ovīšiem, bet pie krasta bija galīgi šai vietai neraksturīga straume no Kolkas puses, kas nesa tumši brūnas aļģes, un pamakšķerēt nebija iespējams. Pārbraucu uz Mazirbi, un atklājās pilnīgi cita aina, vējš mazāks, nav straumes, zāļu, un pēc neilga brīža jau pirmā bute rokā.”
Ilgvars bušu makšķerēšanai izmanto kātus ar paprāvu testu, lielā vējā vai straumē reizēm nākas izmantot pat līdz 150 gramiem smagus svinus. Aukla monofilā 0,35 – 0,45 mm, pamatauklas galā stiprina veikalā nopērkamu vai pašdarinātu bušu sistēmu, pie tās svinu. Butei tīk, ka uz pavadiņas pirms āķa uzver kādu pērlīti vai fosforiscējošu bumbiņu, augšējo pavadiņu var aprīkot ar nelielu rotējošu lapiņu, bieži vien prāvu buti izdodas noķert tieši uz šāda āķa.
Atcerēsimies, ka makšķerēšanai jūrā drīkst vienlaikus izmantot trīs makšķerēšanas rīkus, ja visu rīku kopējais āķu skaits nepārsniedz astoņus āķus.
Par ēsmu izmanto barību, kas butei pieejama jūrā – garneles, reņģu vai kalmāru gabaliņus vai arī kādu baltās zivs gabaliņu. Ir gadījumi, kad bute aktīvi ķeras uz sliekām vai naktstārpiem.
Dodoties makšķerēt butes, jārēķinās ar to, ka saule mūsu platuma grādos silda pa dienu, bet naktī pie jūras vējš dara savu, un, ja nebūsiet silti saģērbušies, komfortabla makšķerēšana pārvērtīsies neomulīgā zobu klabināšanā, kas var beigties ar slimību vai nejaukām iesnām.
Tikko ķerta bute īpaši garšīga esot tad, ja to tūlīt pēc izvilkšanas izķidā. Jūras krastā uz līdzi paņemta dēlīša to izdarīt ir ļoti vienkārši. Nogalinātai butei ar asu nazi vēdera pretējā pusē veic iegriezumu, pārgriežot centrālo asaku. Zivi paņem rokās un atdala galvu no ķermeņa, vienlaikus izvelkot iekšējos orgānus.
Ilgvara aicinājums visiem copes mīļiem: “Mīļie draugi, makšķernieki, nebūsim, lūdzu, rukši, padomāsim par to, ko atstājam aiz sevis! Ne man, ne maniem draugiem un citiem copmaņiem netīk makšķerēt vidē, kas zināmā mērā atgādina Getliņu izgāztuvi. Ja automobilī esat atraduši vietu, lai ēdamo un dzeramo paņemtu līdzi pie ūdeņiem, tukšajām pudelēm un iesaiņojumam mājupceļā vieta atradīsies vienmēr. Atcerēsimies senu indiāņu teicienu: dabu mēs neesam mantojuši no saviem senčiem, mēs to esam aizņēmušies no saviem bērniem.”
