Jansons: Ģimenes saimniecībām labākais iespējamais variants ir kooperatīvs 0
Latvijā ietilpīgākās graudu tilpnes Valmieras pievārtē ir tukšas. Raža pārdota. Gads bija sarežģīts, bet visu izdevies pārdot “par labu cenu”. Kādu? To lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības “VAKS” valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons neatklāj. Informēti tikai kooperatīva biedri.
Indulis Jansons: Kooperatīva kopsapulcē lēmumus pieņem lauksaimnieki – kooperatīva īpašnieki, bet viņi vienlaikus ir klienti un piegādātāji. Ar to jārēķinās, tā ir iekšējā sistēma, ar to jāspēj strādāt. Mums ir sava graudu realizācijas sistēma, kas nodrošina iespējas, strādājot kopā, ietekmēt tirgu. Mūsu kooperatīvs ir kā jaudīgs mehānisms ar stabilu kodolu.
Es zinu, ka Eiropas kooperatīvā, kuram ir 120 gadu vēsture, nav tādu jautājumu kā šeit. Te vēl joprojām ir, kas gaida laimes lāci, kas kaut ko atnesīs vai vismaz iztīrīs. Bet, šodienas kategorijās runājot, mēs esam tirgus dalībnieki, kuriem svarīga ir ne tikai tirgus daļa un peļņa šodien, bet svarīgi stiprināt lauksaimnieku pozīcijas ilgtermiņā.
Vai tad lauksaimnieku mērķis nav apvienoties kooperatīvā, lai kopā kļūtu par vērā ņemamu tirgus dalībnieku?
Mazliet savādāk. Lauksaimniecības tirgus jau ir. Jautājums: kurš to paņems? Eksportējam graudus. Kādu tirgus daļu? Jāsasniedz kritiskā masa, lai kļūtu par spēlētāju.
Kāda graudkopībā ir kritiskā masa?
Lai spētu kuģus piepildīt arī tādā sliktā gadā kā pērnais, mazāk kā ar 150 tūkstošiem tonnu nav vērts startēt. Nu, sākot ar handysize kuģiem, kurš katrs var 25 tūkstošus paņemt. Tādi, kas tos var kraut, Latvijā ir seši septiņi uzņēmumi, ne tikai mūsējie.
Graudus eksportē divarpus reižu vairāk, nekā Latvijā spējam patērēt. Bet arī jūsu nozare ir tā, kurai pārmet, ka eksportē izejvielas, nevis pārstrādātus produktā…
Jā, graudus eksportējam bez pievienotās vērtības. Neredzu citas iespējas, jo pasaulē graudus pārstrādā tur, kur tos patērē. Izskatījām iespēju lopbarības ražotnei, bet… mazu uzbūvēt ir izniekota nauda, savukārt lielai tirgus Latvijā nav. Arī par cietes un proteīna ražošanu domājām, bet… nostrādāja “Latvijas piena” rūgtā pieredze. Ideja kooperatīva piena rūpnīcu celt Jelgavā bija pareiza, taču pietrūka zināšanu pareizāko produktu ražošanai un naudas, lai šo biznesu palaistu.
Rūpnīcas uzbūvēšana parādīja Latvijas kooperācijas spēku, bet tās nenoturēšana – vājumu. Savukārt piena kooperatīvu rūpnīcu izglāba graudu kooperatīvi “Latraps” un “VAKS”.
Uzņēmumu grūtības ir normāls biznesa process, nez kāpēc kooperatīva pusē to izceļ. Protams, tas nav patīkami. Aplams bija arī valsts galvojums, par ko bija jāmaksā 5% gadā. Normāls bizness to nevar samaksāt. Es kā kooperatīva vadītājs no tādas “palīdzības” atteiktos. Izglābtajam “Latvijas pienam” tagad ir labi investori, kas spēj nodrošināt eksportu. Beigu beigās “Latvijas piens” būs veiksmes stāsts.
Kad 1999. gadā veidojām kooperatīvu, bija cita situācija – graudus nevienam nevajadzēja, dzirnavnieki rīkoja pārdošanas izsoles ar lejupejošu cenu. Vajadzēja apvienoties, lai vispār spētu pārdot. Noteikumi bija tik neizdevīgi, ka graudkopība Vidzemē un Kurzemē bija zem jautājuma zīmes.
Šo gadu laikā daudz kas mainījies. Mēs kopā ar “Latrapu” spējam nodrošināt cenu ļoti līdzīgu ar citu ES lauksaimnieku saņemto cenu. Mūsu attālums no tirgus ir liels, tāpēc mums jānodrošina graudu pirmapstrāde (tīrīšana, kaltēšana, uzglabāšana) un efektīva loģistika (no zemnieka lauka līdz gala pircējam).
No centieniem vispār pārdot tagad jūsu uzdevums pārdot par vislabāko cenu?
Loģiski, bet neviens nezina, kad būs labākā cena. Situācijas mainās un cena dinamiska. Vecā formula “rudenī zemāka, pavasarī lēnām kāpj” vairs nedarbojas. Mūsu konkurenti pat mūsu biedriem sūtīja agresīvas īsziņas, lai graudus pārdod agrā pavasarī, jo tad būs labākā cena, bet tas nenotika. Pērn pavasarī cenas līdz vasaras vidum bija zemas, bet, kad konstatēja sausumu ne tikai Latvijā, bet arī citur, un arī raža izrādījās zemāka, nekā prognozēts, tad tieši graudu novākšanas laikā cena uz divām nedēļām uzskrēja ļoti augstu. Labāko brīdi paredzēt nav iespējams. Mums izdevās pārdot par vienu no labākajām cenām, ko sasniedzām, saprātīgi strādājot.
Kāds labums biedriem vēl bez graudu eksporta?
Pirms 15 gadiem bija jāizšķiras – kurš būvēs graudu kaltes. Paši vai kooperatīvs. Sarēķinājām, ka kopīgas lielākas ir lētāk. Tāpēc Vidzemē un Latgalē no ceļa nevar redzēt tik daudz kalšu torņu kā Zemgalē. Pie politiskā uzstādījuma, ka jābūt ir ģimenes saimniecībām, graudkopībā tas nozīmētu 100 līdz 500 hektāru platības, ko viena ģimene bez algota darbaspēka spētu apstrādāt. Ģimenes saimniecībām kooperatīvs ir labākais iespējamais variants, jo savu kalti nevar atļauties.
Vēl apgādājam ar minerālmēsliem, augu aizsardzības līdzekļiem, sniedzam profesionālu augšņu analīzi. Pārdodam tehniku. Šopavasar sākām industriālo riepu montāžu traktoriem.
Kas kooperatīviem liek buksēt vai ripot?
Nedrīkst ne buksēt, ne ripot, bet mērķtiecīgi jābrauc sev vēlamajā virzienā. Vēlams efektivizēties arī ierēdniecībai, kas bieži ir par lēnu, un vairāk domāt, kur Latvijas tautsaimniecība būs pēc 20 gadiem
Kā kooperatīviem kopumā Latvijā?
Ja nebūtu graudkopības kooperatīvu, kuri pārdod trešo daļu izaudzēto graudu, tad zemnieki ātri apzinātos savu spēju pārdot graudus… Arī piena kooperācija labi darbojas, pat neraugoties uz piedzīvoto “Latvijas piena” neveiksmi, pie kuras savu roku pielika arī konkurenti. Zemniekiem pret kooperatīviem vajadzētu attiekties kā pret savu investīciju, nevis jāuzlūko kā alternatīva – sak, ja man neies, iešu pie kooperatīva! Piena kooperācija ir atspērusies un uzticība ir atgūta, diemžēl tas ir jāizved nepārstrādātā formā. Lietuva galaproduktu pārdod citos tirgos.
Diemžēl dažādu apstākļu dēļ nav izdevusies kooperācija cūkkopībā. Man nav saprotams, kā no Beļģijas var ievest lētāku gaļu, nekā Latvijā var saražot. Tur dārgāki graudi, citas izmaksas, plus vēl transporta izmaksas līdz šejienei. Vai nu viņus subsidē (ko beļģi noliedz), vai arī tas ir pelēkais tirgus. Kooperācija pelēkā tirgū nevar pastāvēt.
Aktīvi darbojas ogu un augļu kooperatīvi, piemēram, “Baltijas ogu dārzi” , “Baltijas ogu kompānija”, “Augļu nams”.
Jau vairāki ministri, ieskaitot pašreizējo, mudinājuši uz kooperāciju bioloģiskās saimniecības. Kāpēc nesanāk?
Bioloģiskajā saimniecībā arī jācīnās par ražu, pat vēl vairāk. Nevar tikai iesēt un gaidīt, kas izaugs. Rudenī biju lielā Eiropas bioloģisko lauksaimnieku forumā, kur zemnieki sprieda par ražošanu, kā piepildīt tirgu. Latvijā šādu sarunu ir maz. Neviens nenāks mums palīdzēt. Pašiem jāpaņem sava tirgus daļa.
Kā kopumā kooperācijai uzticas lauksaimnieki?
Lauksaimnieku skaitam valstī samazinoties, biedru skaits kooperatīvos aug. Apgrozījums gan pērn par dažiem miljoniem kritās sausuma dēļ.
Kooperatīvu nosaukumu sev pielipināt var jebkurš. Un tas arī notiek. Sagādā lielas nepatikšanas saviem piegādātājiem, kas vaino nosaukumu “kooperatīvs”. Mūsu asociācijā komisija veic kooperatīvu atbilstības atzīšanu. Lauksaimniekiem ir jāseko līdzi, vai tas ir kooperatīvs, kas strādā biedriem, vai tikai tāds, kas izmanto kooperatīva nosaukumu.
Valsts atbalsts?
Kooperatīviem ir valsts atbalsta aploksne gan modernizācijai (sedzot 40% no izdevumiem), gan kredītprocentu segšanai apgrozāmiem līdzekļiem. Par nākotni vēl būs diskusijas. Lielāks atbalsta īpatsvars par 50% vairs nav ekonomiski motivējošs. Kaut arī katru gadu pelnām, mums neveidojas tādi uzkrājumi kā vecās Eiropas kooperatīviem, lai varētu uzbūvēt konkurētspējīgu pārstrādes ražotni.
Mums nevajag, lai kooperācijas nozīmi uzsver konferencēs, bet gan ikdienā lai seko kooperācijas problemātikai. Piemēram, ja kāds ārzemju kapitālam piederošs uzņēmums šeit atver savu biroju, lai realizētu preces, tās par investīcijām neuzskatu. Tikai ar veikalu būvniecību būs grūti sasniegt sabalansētu Latvijas tautsaimniecību. Uzbūvēta rūpnīca ir investīcijas.
