Ilmārs Stūriška: Jānojauc nevis sistēma, bet visa domāšana 7
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā bieži piesaukts, ka mums jāiet pārtikušo ziemeļvalstu ceļš. Arī sporta kontekstā ir ko pamācīties. Norvēģija ir ziemas olimpisko spēļu čempione un rekordiste, taču aiz šiem panākumiem stāv nevis dzelžaina disciplīna un specializācija kopš mazām dienām, bet gan, pirmkārt, tradīcijas sabiedrībai būt fiziski aktīvai – līdz līmenim, kad pretendē uz augstiem sasniegumiem, viss sports balstīts uz brīvprātīgo, sociālo principu.
“Normāla lieta, ka 15 gadus vecs spēlētājs trenē deviņus gadus vecu bērnu, 17 gadus vecs – 13 gadus vecu, vai mammas, tēti trenē. Sistēma neatbilst profesionālā sporta mērķiem, galvenais, lai bērni iesaistīti, veseli. Ja gribi kaut ko sasniegt, tad pašam jāiegulda. Te netiek tik ļoti virzīts, ka jābūt labākajam.
Nē, ja tu esi ar komandu, piedalies, tas jau ir labi. Individuālajos sporta veidos fanātiķi izsitas,” “Latvijas Avīzei” skaidroja Edmunds Gabrāns, latviešu basketbolists, kurš jau desmit gadus darbojas Norvēģijas Basketbola federācijā.
Lai mēs līdz kam tādam nonāktu, jānojauc nevis esošā sistēma, bet visi pašreizējie sporta domāšanas pamati un jāveido pilnīgi cita pieeja. Šobrīd realitāte ir tāda – visi sporta veidi cīnās par ierobežoto bērnu skaitu un lai viņi, pasarg Dievs, nepalūkotos cita sporta veida virzienā – vismaz trīs četri treniņi nedēļā plus sacensības pirms desmit gadu sasniegšanas.
Jau 10, 11 gadu vecumā braucam uz turnīriem ārzemēs, un ne jau Panevēžā vai Pērnavā. 80 procentiem audzēkņu tas ir tūrisms, jo sportiskā ziņā iegūst tikai daži labākie. Sporta skolas un treneri paļaujas uz to, ka ģimenes apmaksās šīs ekskursijas, nereti treneris no maksājumiem izvelk sev bonusu pie algas. Ar šādu pieeju jaunatnes līmenī esam konkurētspējīgi, taču tālāk ķēdīte ved nevis uz panākumiem lielajā sportā, bet gan veselības problēmām vienveidīgo slodžu dēļ.
Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs Sandis Riekstiņš (JKP) sociālajos tīklos paudis, ka valsts mērķis ir – sporto visi bez specializācijas līdz 12 gadu vecumam. Vienlaikus norādot, ka tas varētu tikt realizēts ne tik drīz, jo “pārāk daudzi no šīs sistēmas barojas”.
Nu jau Riekstiņa vadībā būs aizskrējuši četri gadi, bet cēlajai idejai neesam pietuvojušies pat par pēdas tiesu. Padarīto darbu priekšgalā izvirzījusies “Trīs Zvaigžņu balva” ar visām tās dīvainībām, valsts finansējuma sadalē lielas sviras nodotas sporta federācijām, bet vienlaikus mazinājusies skaidrība un objektivitāte par kritērijiem, kas jāpaveic, lai nonāktu valsts maizē. Sporta prioritāšu noteikšana iestrēgusi un nez vai tā vispār dos kādu rezultātu, jo piramīdas apakšā pārsvarā visu nosaka pašvaldības, kur katrai savas tradīcijas un attiecīgi – cilvēki, infrastruktūra.
Vēl interesants ir Dānijas piemērs – viņiem ziemas olimpisko spēļu vēsturē ir tikai viena medaļa, ko 1998. gadā sarūpēja kērlingisti. Pekinā dāņiem bija pa divām komandām kērlingā un hokejā, bet bez tā – vien četri sportisti.
Protams, Dāniju nevar salīdzināt ar Norvēģiju, kam pavisam cita teritorijas platība, reljefs un klimats, un tieši tas ir uzmanības vērts – dāņi neskrien ar galvu sienā, bet izdara loģiskas izvēles. Jāpiebilst, ka vasaras spēlēs viņi medaļu skaita ziņā ir līderi no skandināviem.
Tikmēr Latvija Pekinā bija pārstāvēta 11 sporta veidos. Vai tā ir mūsu bagātība, dažādība vai posts – noteiktas atbildes nav. Latviešu klasika – sacenšamies visur, bet īsti konkurētspējīgi esam tikai… daudz aprunātajos renes sporta veidos, kas “globāli nevienu neinteresē un ir pārāk dārgi”.
Taču skaidrs ir viens – ja arī Siguldas trasi uzspridzinātu, Latvijas sportam kopumā naudas no tā vairāk nebūtu, jo ietaupītos līdzekļus ieplūdinātu kopējā budžeta melnajā caurumā. Līdzīgi kā ar ceļiem – automašīnu īpašnieki maksā bargu ceļa nodokli, bet brauc pa kaut ko briesmīgu.
