Jānīt’s nāca pār gadskārtu. Saruna ar Dziesmu svētku virsdiriģentu Zirni 1
Šie tik daudzreiz Mežaparka Lielajā estrādē Jāņa Zirņa rokas vadītās dziesmas vārdi nu savā ziņā izklausās kā rakstīti diriģentam pašam. Rīt, 1. martā aprit septiņdesmit koru un orķestru diriģentam, pedagogam Mūzikas akadēmijā Jānim Zirnim, vienam no korvadoņiem, šiem izredzētajiem, Latvijas lielā kopkora virsdiriģentam no 1990. gada līdz pat XXV Vispārējiem latviešu dziesmu un XV Deju svētkiem pērnvasar. Viņš bijis arī virsdiriģents XI Latviešu dziesmu svētkos Kanādā 2000. gadā un XIII – Amerikā Milvokos 2012. gadā.
Skata, azarta un izdomas aspektā cienījamo gadskaitli diriģentam plecos i nepateiksi. Rīt dzimšanas diena tiks svinēta tāpat kā gandrīz viss radošais mūžs – diriģējot. 1. martā Ogres novada kultūras centrā, 7. martā “Māmuļā” Rīgā un 14. martā Dobeles kultūras centrā dziedās visi četri Jāņa Zirņa kori – daudzu starptautisku balvu laureāts, viens no labākajiem Latvijas sieviešu koriem “Ausma” un jauktie – visu ziemeļvalstu Dziesmu svētku dalībnieks “Ogre”, Dobeles rajona skolotāju koris, aizvadīto Dziesmu svētku koru karu 3. vietas ieguvējs “Sidrabe” un pirms svētkiem nule nodibinātā “Auce”.
– Jāni, ja dzīvi varētu sākt no jauna, vai jūs atkal izvēlētos mūziķa, diriģenta ceļu?
– Par diriģentu kļuvu nejauši. Trāpījās dzīvē cilvēks, mans dziedāšanas skolotājs Staicelē Valdis Biezais, kurš paņēma aiz rokas un pavirzīja. Izlaiduma vakarā vaicāja: Jāni, ko darīsi tālāk? Teicu, iešu uz vidusskolu. Mana mamma allaž vēlējās, lai dēls mācās. Un viņas vēlēšanās vienmēr bija svēta lieta. Tā Valdis Biezais iesēdināja mani savā mašīnā un aizveda uz Cēsu mūzikas vidusskolu. Pēc daudziem gadiem, kad strādāju Operā par galveno kormeistaru, pēcāk diriģentu, mans bijušais dziedāšanas skolotājs bija Operas direktora vietnieks saimnieciskajās lietās. Tā atkal satikāmies. Manu likteni veidojuši citi. Nezinu kā, bet pieņēmuši cilvēki, kas tajā laikā bijuši vecāki par mani, gudrāki. Mans pirmais skolotājs toreizējā konservatorijā Jānis Ozoliņš aizveda pie sieviešu kora “Ausma”. Esmu bijis kopā ar Edgaru Račevski, ļoti daudz man devis Imants Kokars. Tā kā nedziedāju viņa vadītajā “Ave Sol”, varējām kontaktēties brīvi, diskutēt, strīdēties, nebija bail, ka ietekmīgais metrs varētu kā nelāgi iespaidot manu likteni (iesmejas), jo nekā nebiju no viņa atkarīgs. Kad nācās iet prom no radio (J. Zirnis spēlējis saksofonu Latvijas Radio un televīzijas vieglās mūzikas orķestrī no 1967. līdz 1980. gadam, līdz 1984. gadam bijis Latvijas Radio simfoniskā orķestra galvenā diriģenta asistents, otrais diriģents. – V. K.), Imants Kokars mani pieņēma konservatorijas mācību spēkos, teikdams – locīties nevajag neviena priekšā. Manā radošajā attīstībā būtiski ir trīs gadi kopā ar Haraldu Medni, vairāki – ar Leonīdu Vīgneru. Lielu iespaidu, būdams ļoti labs pedagogs, atstājis Vasilijs Sinaiskis, arī Arvīds Jansons, pie kura kādu laiku braucu konsultēties. Lielos griezienos esmu pateicīgs liktenim par visu, kas ar mani noticis. Bet, ja pavērtos neiedomājamā iespēja atgriezties laikā pirms sešdesmit gadiem, mazotnē, lūgtu mammai – sūti mani bērnu mūzikas skolā. Jo mans mūzikas mācības process sākās vēlu, tikai četrpadsmit, piecpadsmit gadu vecumā. To diemžēl esmu izjutis tālākās mūzikas gaitās. Nezinu, varbūt dzīvē vajadzēja vairāk doties vienā virzienā. Mūžā bijis viss kas: esmu vadījis korus, spēlējis orķestrī – kvartetā, pūtēju orķestrī, simfoniskajā orķestrī, vadījis orķestri, kori Operā, spēlējis ballītes vai visos Rīgas klubos. Vairāk esmu ļāvies intuīcijai, pārliecības bijis mazāk, taču diriģēju lielākoties no galvas.
– Kuri no radošās dzīves gadiem bijuši visaizraujošākie, piepildītākie?
– Visi bijuši piepildīti. Daudzi cilvēki gājuši atvaļinājumos, bet man tāda atpūšanās gandrīz nekad nav sanākusi. Kad saņēmu pirmo pensiju, biju pārsteigts par tās lielumu. Cilvēks, kas noformēja dokumentus, novēlēja visu to labāko, bet es ņēmu un vienkārši apraudājos (rūgti pasmaida). Visu laiku biju ļoti strādājis un ne jau pagrīdē.
– Viņvasar Dziesmu svētkos koru karu grafiks 29. jūnijā bijis sakārtots tā, lai Jānis Zirnis paspētu ap četriem nodiriģēt universitātes aulā “Ogri”, ap septiņiem “Māmuļā” – “Ausmu” un pirms deviņiem atkal universitātes aulā stāties priekšā “Sidrabei”.
– Tāda skriešana diemžēl sanāca gan.
– No kurienes tā enerģija vēl tik cienījamos gados?
– Kopš bērnības esmu sportojis, spēlējis futbolu, braucis ar kalnu slēpēm, joprojām varu iemesties vēsā jūrā. Atminu, astoņdesmitajos gados ar konservatorijas simfonisko orķestri bijām Vladivostokā. Ja nobraukti tūkstoš kilometri, tad taču jāmetas ūdenī, jo ledus tikko izgājis…
– Kādu skaņdarbu atskaņojumu uzdāvināsiet sev dzimšanas dienā?
– Vispirms jau Emiļa Melngaiļa “Jāņu vakaru”. Ar to man saistās īpašas atmiņas. 1990. gadā mani pirmo reizi izvirzīja Dziesmu svētku virsdiriģentos. Kāpt tribīnē Mežaparka estrādē, tas tolaik bija īpašs gods. Man tas tika divdesmit gadus pēc tam, kopš ar “Ausmu” no 1970. gada biju piedalījies svētkos. Pirmajam ļāva izvēlēties dziesmu. “Es arī esmu Jānis un gribu savus bērnus apraudzīt,” tā atvainojos Jānim Dūmiņam, kurš visos iepriekšējos Dziesmu svētkos bija diriģējis “Jāņu vakaru”. Jubilejas koncertos nekāda īpaša koncepcija nebūs. Varbūt “Ausma” dziedās mazliet citādi nekā ikdienā, nobeigumā visi kori kopā dziedās P. Barisona “Brīnumzemi”. Klausītājiem, dziedātājiem un arī sev dāvināšu saksofona spēli.
– Vai četru koru dziedātāji nav savā starpā greizsirdīgi jūsu dēļ?
– To nepieļauju. Protams, īpaši Dziesmu svētkos nevaru pie visiem pieiet klāt, tāpēc aicinu pie sevis. Tā ir tradīcija: Dziesmu svētku nedēļā vienu vakaru dziedātāji sabrauc pie manis Vecāķos. Gan jau šovasar Pasaules koru olimpiādes laikā būs tāpat. Jā, visi mani kori tāpat kā šovasar 24. maijā piedalīsies E. Melngaiļa svētkos, būs arī Pasaules koru olimpiādes noslēguma koncerta dalībnieki Mežaparkā. Koru konkursā “Ogre” startēs vispārējā kategorijā, “Ausma” – tā dēvētājā “čempionu” klasē.
– Jā, 13. jūlijā Mežaparka Lielajā estrādē notiks Pasaules koru olimpiādes lielkoncerts. Kā vērtējat repertuāru?
– Labi izveidots. Iekļauti visvairāk Dziesmu svētkos dziedātie darbi, vispopulārākie autori Melngailis, Vītols, Dārziņš, Brauns, Pauls, Ernesakss, kā arī pasaulē pazīstami skaņdarbi, piemēram, “Vergu koris” no Verdi operas “Nabuko”. Ešenvaldam izdevusies lieliska olimpiādes himna. Ja tā palūkojas nākotnē, vēlētos, lai mani kori dzīvo pilnasinīgu dzīvi arī pēc tam, kad vairs nestāvēšu viņu priekšā. Protams, arvien rodas jauni kori, taču daudzu ar slaveniem vārdiem un tradīcijām vairs nav. Žēl. Kādreiz pajautā Mūzikas akadēmijas studentiem klasē: kas tas par lielu cilvēku tur fotoattēlā pie sienas? Nepazīst Leonīdu Vīgneru. Daudzi pat nezina, kas viņš vispār tāds ir. Ātri aizmirstas. Kaut gan, no otras puses, visu jau zināt, it īpaši jaunībā, nevar (iesmejas). Mūsu uzdevums būtu saglabāt to apziņu, kā latviešu mūzikas un Dziesmu svētku piramīda cēlusies. Lai gan Dziesmu svētku ideju esam paņēmuši no vāciešiem, nekā līdzīga pasaulē nav. Tas ir viens no zīmoliem, ar ko Latvija var lepoties visas pasaules priekšā. Pat nepieļauju domu, ka tradīcija varētu izsīkt. Kā mūsu paaudze to pārņēma, tā nodos nākamajām. Esmu pārliecināts.
