Jānis Znotiņš iestudē vēl vienu detektīvu 0
17. jūnijā gaidāma šīs sezonas pēdējā pirmizrāde Valmieras teātrī – angļu dramaturga, režisora un aktiera Harolda Pintera luga “Siltumnīca” ir jaunā režisora Jāņa Znotiņa otrais pieteikums Valmieras teātrī. Arī šoreiz viņš strādā detektīva žanrā – šoreiz skatītāju gaida “birokrātijas detektīvs”.
Jānis Znotiņš šobrīd sevi sauc par brīvo režisoru, kurš pagaidām nevēlas būt piesaistīts kādam teātrim. Līdz šim viņa rokrakstu plašāks skatītāju loks iepazinis Valmieras teātrī iestudētajā filozofiskajā detektīvā, režisora diplomdarbā, melnajā detektīvā “Virve”, savukārt kā aktieris pēdējā gada laikā J. Znotiņš darbojies “Dearty Deal Teatro” – viņš spēlējis Ingas Tropas iestudētajā izrādē “Baltā grāmata”, bet kopā ar Paulu Pļavnieci un Andreju Polozkovu veidojis izrādi “Nāves ēnā”, kurā piedalījies gan kā autors, gan kā aktieris.
J. Znotiņš atklāj – Harolda Pintera savulaik nepopulāro lugu atradis, izurbjoties cauri pamatīgam dramaturģiskajam materiālam. Pie Latvijas skatītājiem “Siltumnīca” Lauras Romanovskas īpaši Valmiera teātrim veiktajā tulkojumā nonāks pirmoreiz.
Izrādes režisors piekrīt, ka jauniestudējums ir viņa iepriekš iestudētās “Virves” detektīva žanra pēctecis: “Man ir ļoti svarīgi, ka stāstā notikums notiek pašā sākumā. Luga sākas iestādē, ko tās iemītnieki paši dēvē par atpūtas namu. Atklājas, ka viens pacients ir nomiris, bet kādai citai pacientei ir piedzimis bērns. Tad nu priekšnieka vadībā visa iestāde ir pakļauta šā nozieguma atklāšanai, taču rodas aizdomas, ka pati vadība varētu būt iesaistīta šajā notikumā.”
Kaut kādā ziņā šī izrāde vēl drūmāka nekā “Virve”, saka režisors. “Šis ir stāsts par varu, birokrātiju, par cilvēku savstarpējām attiecībām varas piramīdā. Iespējams, paradokss, ka cilvēki aiz smiekliem kritīs no krēsliem, tomēr reizē tur risinās briesmīgi notikumi un beigās noteikti būs par ko aizdomāties.”
“Man saka, Pinters taču ir absurdists un šaubās, vai tad absurdistu vispār kāds sapratīs, vai to vispār vajag uzvest šeit un tagad. Iestudējot šo lugu, laikam jau gribēju pierādīt, ka no absurda te ir tik maz. Drīzāk te ir absolūta realitāte. Pinters šo darbu sarakstīja 1958. gadā kā fantāziju par autoritāru režīmu, taču nolika plauktā un nerādīja nevienam 20 gadus, līdz uzzināja, ka PSRS notiek nevēlamo cilvēku ieslodzīšana slimnīcās, izslēgšana no sabiedrības. Viņš pats uzveda šo lugu, saprazdams, ka tā nav tikai fantāzija vai tikai absurda luga, bet baisa realitāte. Arī manā gadījumā iznācis tā, ka nevilšus tas, kas pēdējās dienās noticis aprūpes namā Ziedkalnē, sasaucas ar to, kas notiek lugā. Kad kopā ar teātri rudenī izvēlējāmies šo darbu, citu aktualitāti tam deva arī Ukrainas notikumi.”
Režisors priecājas, ka šajā reizē viņa darbu neiegrožo diplomdarba rāmis. “Ar “Siltumnīcu” ir bijis mazliet brīvāk un drosmīgāk, vismaz gribētos pašam domāt, ka tas ir solis uz priekšu profesijas izpratnē, pašam attīstoties kā režisoram. Vai jauna režisora dumpinieciskums? Studējot esmu bijis pietiekami dumpiniecisks, bet reizē esmu sapratis, ka, kritizējot vai noliedzot, kaut kas ir jāliek vietā. Ja kāds, piemēram, saka, ka mūsu Latvijas teātris ir vecmodīgs, stagnējošs, tam jāprot arī ienest ko jaunu – tas ir galvenais. Man patīk strādāt Valmieras teātrī, ar katru izrādi arvien vairāk iepazīstu aktierus, ar katru izrādi ir vieglāk. Šis noteikti ir mans teātris.”
Režisors atzīst – izrāde ir arī mēģinājums tuvoties lugas autoram. “Siltumnīcas” gadījumā esmu mēģinājis iestudēt pašu Pinteru. Kopā ar aktieriem pētījām, kas viņš par cilvēku, mēģinājām saprast, kādēļ viņš tā rakstījis – ne velti izrādes programmiņā ir garāks stāsts par pašu autoru. Pinters ir uzskatījis, ka revolūcija savā ziņā ir bezjēdzīga, jo nepietiek, ka tu kaut ko sagāz, tas ir mazākais darbs, tā vietā ir kaut kas jāliek. Arī šajā lugā runa ir par to, ka slikto vadītāju likvidācija neatrisina problēmas būtību. Starp citu, Pinters tā arī nepasaka, kurš īsti vainojams notikumos. Tas ikvienam liek aizdomāties par šiem notikumiem dziļāk. Protams, man kā režisoram ir svarīgi izrādes laikā aizraut skatītāju. Domāju, šīs būs labi pavadītas divarpus stundas.”
Varbūt noder
Režisors – Jānis Znotiņš
Scenogrāfs – Rudolfs Bekičs
Kostīmu māksliniece – Inga Siliņa
Lomās: Krišjānis Salmiņš, Mārtiņš Liepa, Ingus Kniploks, Anete Saulīte-Romanovska, Mārtiņš Upenieks, Skaidrīte Putniņa, Ilze Pukinska.
