Jānis Ziemeļnieks: “skumjais mūzu dēls” un opija vergs 4
“Skumjais mūzas dēls” Jānis Ziemeļnieks (1897–1930), īstajā uzvārdā Krauklis, pieskaitāms latviešu mīlas lirikas klasiķiem. Par viņa dzejas vakariem mēļoja, ka tajos sanākot “500 jaunavu” un labi, ja daži jaunskungi. Ziemeļnieka dzeju cienīja un ciena, it kā skatoties pāri faktam, ka sapņaino dzejoļu lielākā daļa bija opija vīzijas. Jā, Jānis Ziemeļnieks bija neglābjams narkomāns.
20. gadu Rīgas ielās Ziemeļnieku bieži varēja sastapt “melnām raga brillēm, iepelēku seju lēni soļojot,” kā to piemin dzejnieks un literatūrkritiķis Pēteris Ķikuts. Slaikais dzejnieks izskatījies jaunāks nekā patiesībā bija: “Ļoti latvisku seju, bieziem, gludiem, blondiem matiem, parupjiem sejas vaibstiem, taču bērnišķīgu zodu un pelēki zilām, savādi skaidrām acīm, kas skumji ar izbrīnu lūkojās arī tad, kad mute smējās.” Rakstniecei Annai Brigaderei atmiņā saglabājusies aina, kā dzīves pēdējos gados dzejnieks klīdis ielās līdzīgi mēnessērdzīgajam, nekā neredzošu skatienu. Ziemeļnieks bija ļoti tuvredzīgs, taču ar viņa stāvokli tam nebija nekādas saistības. Uzrunāts klimstošais liriķis “atplaiksnījās smaidā, atdzīvojās, it kā uzmodināts”.
Uz ielas Ziemeļnieks kļuvis runātīgs, bet mājās izturējies tā, it kā tūlīt būtu kaut kur jāsteidzas, it kā kāds viņu ārā gaidītu. Ziemeļnieka tuvākie draugi un paziņas zināja, ka viņš ir pārāk iestidzis narkotisko vielu vīziju pasaulē. Par to baumoja “visa Rīga”. Tiesa, baumoja jau gan, taču neapsūdzēja viņu un par to nerakstīja avīzēs, lai gan kopumā attieksme pret narkotiskajām vielām un narkomāniem arī tolaik bija ļoti noraidoša. Ziemeļnieku tomēr mīlēja un cienīja, un 20. gados viņš bija teju populārākais jaunatnes dzejnieks Latvijā, autors, kura dzejas grāmatas garantēti ātri izpirka.
Ar vienu stīgu
“Ziemeļnieka dzeja ir viegli saprotama un sajūtama. Vispārināta. Lasītājs gandrīz katram dzejnieka pārdzīvojumam viegli var atrast atbilstošu it kā savu personīgu tulkojumu. Tas droši vien būs viens cēlonis, kas izskaidro Ziemeļnieka dzejas popularitāti. Arī laikmetīgi smeldzošā jutoņa, kas mūs aizkustina tā dzejā, atbalsta izteikto. Tāpat – Ziemeļnieka vārsmās valdošā mīlestības tematika,” autoru vērtēja jau pieminētais Ķikuts.
Jānim Ziemeļniekam dzīves laikā publicētas četras dzejas grāmatas – “Nezināmai” (1923), “Aizejošais” (1923), “Skūpsts” (1928), “Naktis” (1929). Viņu cildināja kā lielisku mīlas dzejas autoru, taču vienlaikus laikabiedrus mulsināja tas, ka Ziemeļnieks savas rindas veltīja abstraktam sievietes tēlam, patiešām kādai “Nezināmajai”. Mēnešraksts “Burtnieks” drīz pēc dzejnieka nāves 1930. gadā pauda: “Ziemeļnieka motīvus varētu apvienot zem četriem virsrakstiem: mīlas gaidas, mīlas lūgsnas, mīlas vilšanās un mīlas svētlaime.”
Pielūdzamā, dievināmā tēla aprises atkarībā no Ziemeļnieka miesas un dvēseles stāvokļa attiecīgajā dzīves posmā dzejoļos bija gan izplūdušas, gan atkal konkrētākas. Trimdas teātra režisors un dzejnieks Roberts Zuļģis teicis: “Viņa mīlestības lirika ne paaugstina lasītāja asinsspiedienu, ne arī pamodina kādas tumšas dziņas.” Kā gan citādi, ja Ziemeļniekam gan dzejā, gan dzīvē viss notika caur ciešanām un sevis mocīšanu! Kritiķi prātoja: viņa dzejai esot “tikai viena stīga”, un ar to viņš mākot gana skaisti spēlēt, lai gan lielākos apjomos Ziemeļnieka lirika jau kļūst nomācoša, jo tajā trūkst jebkādu apkārtējās dzīves vērojumu.
“Raksturīgs moments Ziemeļnieka īpatnībā ir tas, ka viņa dzejoļos vispār nav perspektīvas uz zemi, zemes dzīvi tās reālo priekšmetu daudzējādībā un krāsu asumā, bet ir tāli ejošas līnijas sapņu, iedomu, vīziju pasaulē, līnijas, kas visas tiecas mūžības virzienā,” dažus mēnešus pirms Ziemeļnieka nāves rakstījis dzejnieks Antons Bārda. Tā bija dzīve ar narkotiku reibuma rožainajām brillēm:
“Jau svece aizdegta uz galda,
Jau sienā tumsas šķēpi lūst,
Jau opiuma smarža salda
Pa telpām viļņodama plūst.
Nāk vecais Ali Bejs uz vietas,
Un viņa balsī dzirdas prieks:
“Tavs vaigs man it kā redzēts šķietas,
Tu esi latvju dziesminieks…””
“Saule man riebās”
Kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons rakstījis, ka bez opija “latviešiem Jānis Ziemeļnieks paliktu tikai pievilts un nobēdājies lauku ideālists bez skanīgās smeldzes, kas radusies īstenības un nakšņaino vīziju konfliktos”. Taču, kā gan latviešu mīlas dzejnieks nonāca līdz šim “reibeklim”?
Smiltenes pagasta Bākūžu muižas vagara dēls Jānis Krauklis piedzima 1897. gada 25. decembrī. Viņš pats par savu bērnību rakstījis, ka tā bijusi laimīga tikai līdz septiņu gadu vecumam. Tad nomira tēvs un četru bērnu ģimenei sākās grūti laiki. Ziemeļnieks vēlāk neslēpa, ka neizprot latviešu literātu tradicionālo jūsmu par ganu gaitām: “Man turpretim par tiem laikiem palikušas vairāk rūgtas atmiņas. Nevarēju just nekādu dabas skaistumu: saule man riebās, kad karsti spīdēja un lopi sāka bizot; tāpat nepatika lietus, kad izmirku līdz ādai. Es ienīdu laukus un druvas, kas bija jāsargā, un apskaudu putnus, kas varēja laisties, kurp grib. Daudzreiz domāju: kāpēc tie nelaižas projām uz citu jaukāku vietu, kāpēc dzied še, kur man tik grūti jāmokās. Naktīs nevarēju gulēt — mūžīgi rādījās, ka esmu ganos un neganti lopi apkārt. Trūkos augšā, kliegdams un rīdīdams suņus. Grūtais darbs man iedvesis nepatiku pret lauku dzīvi.”
Daudz vairāk viņam patika lasīt. Strenču novadnieks un skolas biedrs, žurnālists Pēteris Grūbe atminējies, ka Jānim patikuši jau tolaik daudzinātā Artura Konana Doila stāsti par Šerloku Holmsu. Pats viņš gan apgalvojis ko citu – tie neesot viņam gājušas pie sirds: “Tur bija par daudz līķu, par maz romantikas…” “Pagasta skolā skaitījos diezgan labs skolēns, bet mācījos vairāk godkārības dēļ. Bieži slimoju,” viņš paudis sev raksturīgā pašnoniecinājumā. Izglītību Jānis turpināja tā dēvētajā “ministrijas skolā” Strenčos, uz kurieni Kraukļu ģimene pārcēlās 1912. gadā.
Pētera Grūbes atmiņās viņa skolas biedrs ir kautrīgs, taču mācībās čakls. Īpaši padevušies sacerējumi un zīmēšana. Jau tad viņš bieži klejojis viens pilsētas apkaimē, domās nogrimis un nevienu neievērodams, kā dēļ nereti nav sveicinājis garām ejošo klases audzinātāju, par to saņemot “labsirdīgu rājienu vai piezīmi”. Smaidījis reti, parasti uz visu raudzījies “skumju romantikas gaismā”. Bet viņš pats 20. gados par šo periodu izteicies tā: “Ministrijas skolā man bija slikta uzvešanās. Kādas rīmes – paskvilas – dēļ, kuru uzrakstīju par kādu skolnieci no Strenču otras skolas – proģimnāzijas – pēdējās klases, izslēdza visus zēnus, jo tie negribēja mani nodot.”
Tostarp jau 1910. gadā notika kaut kas tāds, kas ietekmēja visu tālāko Ziemeļnieka dzīves gājumu. Viņam iekaisa aklā zarna, to nemākulīgi operēja Smiltenes slimnīcā, un pēc operācijas Jāni sāka vajāt “stipras iekšējas sāpes”. Galvenokārt sāpēja nieres. Bija pienācis arī laiks veikt profesijas izvēli, taču jauneklis juta, ka smags fizisks darbs nav domāts viņam. Izmēģinājis strādāt par rakstveža palīgu, kurpnieku, aptiekāru un pat braucis mežā un strādājis lauku darbus, visbeidzot nākamais dzejnieks iekārtojās par fotogrāfa palīgu pie Strenču fotomeistara P. Spundes, pie kura vasarās dzīvoja rakstnieki Jānis Kārkliņš un Jānis Sudrabkalns. Iespējams, tieši tāpēc arī Jāņa intereses pamazām ievirzījās literatūras gultnē. Pirmā pasaules kara laikā viņš vēl bija fotogrāfs Strenčos, iemūžinot Krievijas armijas karavīrus, kuri ārstējās vietējā slimnīcā. Juku laikos viņš pacifistiskā noskaņojumā iesaistījās pilsētiņas pašaizsardzībniekos, bet drīz viņu iesauca Pētera Stučkas sarkanarmiešos, no kurienes vārgā veselības stāvokļa dēļ gan drīz atlaida.
Liktenīgie pilieni
Par to, kurā brīdī regulāro sāpju lēkmju dēļ ārsti viņam pirmo reizi paraksta opija tinktūru, ziņas ir visnotaļ pretrunīgas. Vieni avoti min, ka tas noticis Smiltenē 1916. gadā, citi – ka 1920. gadā Rīgā. Skaidri zināms tikai tas, ka 1916. gadā avīzes “Dzimtenes Vēstnesis” izdevējs Aronu Matīss publicēja viņa pirmo dzejoli un piešķīra pseidonīmu Ziemeļnieks – uzvārds Krauklis bojāšot iespaidu par samērā labo dzeju. Bet tieši Ziemeļnieks – tāpēc, ka autors dzīvoja Latvijas ziemeļos. Regulāri Ziemeļnieks sāka publicēties 1920. gadā, kad pārcēlās uz Rīgu un iekārtojās darbā Izglītības ministrijā par kancelejas ierēdni.
Lāčplēša ielā 29 īrētās istabiņas biedrs, vēlākais publicists Alberts Kalniņš 1951. gadā apgalvoja, ka tieši Rīgā dzejnieks aizrāvies ar opiju. Iekšējās sāpes kādā brīdī kļuvušas neierasti spēcīgas. “Tikai ar lielu pierunāšanu man izdevās to novest pie ārsta, kāda dr. Blūma Dzirnavu ielā, netālu no “Rīgas” viesnīcas. Ārsts tikai gudroja, kā mūs dabūt ārā no sava kabineta. Tad beidzot paķēra papīra loksni un uzrakstīja recepti. Ziemeļnieks, kas pats bija kādu laiku Strenčos strādājis aptiekā, jau nama kāpnēs saburtoja: “Opium purri”, tātad opijs,” liecina Kalniņš.
Pēc opija nobaudīšanas dzejnieks kļuvis tik pacilāts, ka nākamreiz arī istabas biedru pierunājis pamēģināt “Ķīnas dievu dzērienu”. Tinktūra bijusi riebīgs, rūgts šķidrums, taču 15 minūtēs tas novedis abus “gandrīz vai paradīzē”: “Pa atvērto logu no sētas ieplūda leijerkastes skaņas. Agrāk arvien tās bija riebušās kā kailas, nodriskātas bezcerību dzīves simbols. Bet šoreiz mums izlikās, ka dzirdam kādas brīnišķīgas, burvju fleitas skaņas, un šī mūzika mūs pacilāja. Es atsitu savu roku pret galda malu – nekādu sāpju, liekas – galds bija no vaska darināts, šis atradums mūs pārsteidza un ielīksmoja – mēs dauzījām savas rokas, bet visa apkārtne šķita mīksta un maiga. Beidzot, kad piecēlāmies, jutām, ka esam kļuvuši uz pusi vieglāki. Mēs burtiski lidinājāmies pa istabu. Liekas, zemes pievilkšanas spēks bija daļēji zaudējis savu varu pār mums.”
Alberts Kalniņš eksperimentu vairs neatkārtoja. Ziemeļnieks gan. Tukšo zāļu pudelīšu rindas istabiņā strauji auga, ar dažiem pilieniem vairs nepietika, organisms pie indes pakāpeniski pierada, nervu sistēma notrulinājās un opija pulverīšu vai tinktūras devas pakāpeniski bija jāpalielina. Visbeidzot, Ziemeļnieks sāka lietot arī miega zāles veronālu, luminālu un ostīt ēteri. Mūža nogalē viņš atzinās, ka vienā reizē viņam vajag jau pudelīti opija, tātad 20 reizes vairāk, nekā spēj izturēt parasta cilvēka organisms. Un viņš reibinošo vielu jau vairs nelietoja tikai sāpju remdināšanai. Tas bija veids kā aizbēgt no dzīves īstenības, pastāvīgas vilšanās cilvēkos. Raksturā vājš, labsirdīgs un maigs Ziemeļnieks nespēja ar to cīnīties. Viņš līdzinājies lielam bērnam un pats uzskatījis, ka pieder tiem, “ko visi vēji maldinās un mētās”.
Atkarības varā
20. gadu vidū Ziemeļnieks bija populārs dzejnieks. Benjamiņi viņu ņēma savā uzraudzībā, deva darbu “Jaunākajās Ziņās” un “Atpūtā”. Viņš mocījās mīlā pret jauno dzejnieci un skolotāju Valdu Mooru, lai gan vienlaikus viņam bija draudzene, apsviedīgā namīpašnieka meita Leontīne Zaķīte. Taču dzīve turpināja riņķot galvenokārt ap opiju: “Kad velti sirds ar ikdienību cīnās/ Un prātus lēnām pārņem izmisums,/ Tad atnāk man no Indijas un Ķīnas/ Ar sārtu sapni glābējs – opiums./ Un mirdzošs lauks top atkal mana brīve,/ Kur sejā mūžam spirgtas vēsmas pūš./ Kas gan par to, ja ātrāk paiet dzīve!?/ Man – viena stunda, citam vesels mūžs.” Annas Brigaderes vārdiem sakot, atkarību viņam bija kā bezdibenis, ap kuru riņķo dzīve.
Kad literāts Eduards Alainis reiz apciemoja draugu, brīnoties par tukšo zāļu pudelīšu milzīgo daudzumu skapītī, Ziemeļnieks atzinās, ka opiju tagad vajagot katru dienu. To viņš ar paša viltotām receptēm pērkot “kādās 14 Rīgas aptiekās”. Pilsētas centrā viņu pazina un zāles liedza, tāpēc dzejnieks naktīs mēdza doties tālāk – uz dežūraptiekām Sarkandaugavā, Iļģuciemā. Jautāts, ko darītu, ja pēkšņi atteiktu visas aptiekas, Ziemeļnieks atbildējis: “Tad nekavējoši ielēktu Daugavā.” Draugi viņu vairākkārt mēģināja izraut no šā virpuļa, aicināja izbraukt no Rīgas, padzīvot Jūrmalā vai laukos, taču bezcerīgi. Satikusi Ziemeļnieku uz ielas, arī Brigadere lūkojusi viņu pierunāt. Dzejnieks nosmējis savus gaišos, zēniskos smieklus, naivā intonācijā sakot: “Re, cik viņa gudra”, un smīnot apsolījies paklausīt.
1928. gada 10. maijā presē parādījās īsa ziņa, ka Ziemeļnieks saslimis ”ar nerviem” un ievietots Šēnfelda klīnikā, Vienības gatvē 87. Šķiet, tā bija otrā reize, kad viņš nonāca šādā iestādē. Pēc strīda ar draudzeni Leontīni Zaķīti Ziemeļnieks saindējās ar lielu narkotiku devu. Viņu izglāba, un enerģiskā Zaķītes jaunkundze ar Raiņa atbalstu sagādāja draugam vietu vēl kopš cara laikiem prestižajā klīnikā. Atkarības un dzīves nespēku tur bija dziedinājušas daudzas slavenības, tostarp arī literāti Jānis Poruks un Jānis Asars. Tiesa, ja Rīgā kādam sacīja: “Tev jābrauc pie Šēnfelda”, tas nozīmēja: “Tu esi jucis!”
Ziemeļnieka ārstēšanas izdevumus sedza Tautas labklājības ministrija. Narkomānus Šēnfelda klīnikā dziedināja nomierinošās vannās, pakāpeniski samazinot devu. Ziemeļnieks saniknojās, ka viņam opija vietā dodot “miltus”, un atteicās pat no samazinātas devas. Paralēli viņu mocīja halucināciju lēkmes. Viņš centās pildīt ārstu norādījumus, tomēr vēstulē Jānim Akurateram raksta: “Morfinisti jau nav ārstējami, un, kaut es tikai opija lietātājs, tas ir tas pats. Kas reiz pielicis tavu apdziedāto “pekles kausu” pie lūpām, tam mūžīgi slāpst. Es neesmu izjēmums un nevarēšu būt, lai gan ārstēšanās “programmu” – dzīvot pa vasaru te – izpildīšu, kā pieklājas. Tāpēc nebēdā un nesēro par mani, ja dzirdi, ka kādreiz esmu nolauzis kaklu vai arī guļu Strenčos.” Ziemeļnieks žēlojās, ka slimnīcā “nobarojies”, kas ir loģiski, jo narkotiku ietekmē ķermenis novājē.
Dzejnieka nāve
Pēc ārstniecības kursa šķita, ka Ziemeļnieks kļuvis cits cilvēks, ka beigas būs laimīgas. Tomēr iespaids bija maldīgs. Ziemeļnieks jau drīz slepus atsāka lietot narkotikas. Sākumā mazās devās, tad atkal aizvien lielākās. Jau Šēnfelda klīnikā viņš dažam apciemotājam bija lūdzis atnest to, ko tur viņam liedza. “Opijs bija tas, kas Ziemeļnieka dzīvības sveci dedzināja no abiem galiem,” atzinis Eduards Alainis. Plus vēl pārdzīvojumi par mūža mīlestības Valdas Mooras došanos prom no Latvijas, un vēl arī Leontīnes Zaķītes gatavība viņu precēt, lai glābtu. Viņu tas viss pamatīgi plosīja.
Ziemeļnieka pēdējais krājums “Naktis” (1929) jau tapa laikā, kad sevi pārmocījušais dzejnieks bija uz sabrukuma robežas un zaudējis ticību itin visam, arī savām sapņu sievietēm. Un tomēr viņš turpināja viņas apdziedāt kā “dievišķas skaidrības apmirdzētu cilvēcības ideālu”. Talants dzejnieku nepameta. Tāpēc laikabiedri neizpratnē uztvēra literāta Pāvila Rozīša izteikumu literatūrvēsturnieka Teodora Zeiferta bērēs 1929. gada decembra vidū. Rozītis Ziemeļniekam skarbā nicīgumā pateica, ka viņa laiks ir pagājis un sācies Aleksandra Čaka laiks: “Tavs laiks ir garām. Tu patiesībā esi nācis par vēlu, jo visu, ko tu tagad saki, ir pasacījis Lapu Mārtiņš: “Iekš divām skaistām zilām acīm es biju reiz iemīlējies. Bezgala skaistas ir šīs acis, bez gala es tās mīlēju.” Un par šo labāk tu taču nevari uzrakstīt!”
Dzejnieks īrēja nelielu istabiņu Marijas ielā 55. Tur viņu savā gultā mirušu arī atrada 1930. gada 18. jūlija rītā. Ārsts Dr. Butuls oficiāli konstatēja, ka 32 gadus vecais Ziemeļnieks naktī miris ar sirdstrieku. Tā rakstīja avīzēs, taču daudzi nojauta, ka ne jau vāja sirds bijusi vainīga. Vajadzēja paiet gadiem, lai atklāti atzītu, ka sirds apstāšanos izraisījusi pārlieku liela veronāla deva. Tukšās pulverīšu paciņas vēl gulēja uz naktsskapīša. Vienīgais, par ko varēja aizdomāties: vai pārdozēšana bijusi apzināta vai ne? Uzreiz par patiesajiem nāves iemesliem laikam neuzdrošinājās runāt, jo Ziemeļnieks tomēr bija jauniešu aprindās ļoti iecienīts dzejnieks, sak, un kā tad tas viss izskatītos…
Laikam jau ne velti Aleksandrs Čaks atvadu vārdos uzsvēra: “Ziemeļnieka mūžs ir traģēdija – ass, sāpīgs brīdinājums visiem tiem pārējiem latviešu jaunajiem māksliniekiem, kas mēģina iet to pašu – Ziemeļnieka ceļu. Bet tādu ir daudz, jo arī literāriskā jaunatnē viņa iespaids bija liels.” Mājienu nebija grūti nojaust.
Jāņa Ziemeļnieka bēres Meža kapos 1930. gada 22. jūlijā izvērtās par tautas sēru dienu, un uz kapiem plūda desmit tūkstoši cilvēku. Ja to redzētu pats Ziemeļnieks, viņš droši vien nodungotu: “Cepuri cel smiedams./ Katrs ceļš ir labs;/ Ej, pa kuru iedams,/ Visur priekšā kaps.”
