Jānis Voins: Sudraba šekeļu vērts 12
Jānis Voins – politisko procesu apskatnieks
Katrs no mums auga savā laikā, kas, neapšaubāmi, atstāj savus nospiedumus. Gadiem ritot, daudz kas tiek aizmirsts un pārvērtēts, bet tad notiek kāds notikums, kas liek atcerēties, “kā bija toreiz” un “kā būtu jārīkojas šodien”.
Rīgā ierodas fani no Nīderlandes, sarīko nekārtības pie viena no valsts simboliem (žurnālista piekaušana ir jau atsevišķs stāsts), un tas viss paliek bez sekām. Bez sekām pašiem faniem – sociālie tīkli uz pusotru dienu ieguva plaši apspriestu tēmu. Sabiedrība sadalījās divās pusēs: sporta karaļa aizstāvji, kas šādu fanu uzvedību attaisnoja un normalizēja, un tie, kas to uzskatīja par nepieņemamu.
Īss skaidrojums no manis (izvērstā versija sekos uzreiz) – tas ir mans personīgais redzējums, jo man nav nepieciešams grupas atbalsts vai dalība tajā, lai pieturētos pie sava viedokļa un argumentēti to aizstāvētu. Futbola fanu rīcība bija paredzama, policija neizpildīja savu mājasdarbu, un sabiedrības daļas reakcija, kas to uzskatīja par nepieņemamu, bija pārāk ‘mīksta’. Savukārt tās sabiedrības daļas reakcija, kas šo attaisnoja ar “svētkiem” un “fanošanas tradīcijām,” bija katastrofāla.
Mans sašutums nav saistīts ar RFS vai futbolu kopumā –”Ajax” fani ir ne pirmie, ne viņi būs pēdējie. Nav un nevar būt nekāda attaisnojuma valsts simbolu zaimošanai, devalvācijai vai citādai noniecināšanai. Problēma nebija pašos “Ajax” fanos – problēma bija (un joprojām ir) tā, ka pašmāju cilvēki šo uzvedību normalizēja. Simbolu zaudēšana ir sākums valsts pastāvēšanas beigām.
Tagad izvērsti par to, ko es uzskatu par svarīgu, un ko mazāk svarīgu, kā arī par to, kāpēc nevajadzētu attaisnot katru kroplību, kas aizgūta no svešām zemēm, un kā dzīve burbulī, kur viss pilns ar fobijām, ne pie kā laba nenoved.
Policija
Policijas darbu kārtības nodrošināšanā es vērtēju kā negatīvu – netika izpildīts ne mājasdarbs, proti, informācijas apkopošana, sagatavošanās un komunikācija ar holandiešu pusi, nedz arī adekvāta reakcija notikumu vietā un pie stadiona. Kad Latvijā ierodas fani no citām valstīm, tiem līdzi parasti tiek nosūtīti policijas pārstāvji, kuri pazīst galvenos fanu līderus un spēj ar tiem komunicēt. Ja pašiem “Ajax” faniem trūka izpratnes par to, kā Rīgā drīkst izklaidēties, un kas ir nepieņemami, ar šo policistu starpniecību bija iespējams nodot vēstījumu, ka pie noteiktas rīcības sekos stingra Latvijas policijas reakcija.
Šāds process nav nekas jauns – agrāk līdzīgi tika risinātas situācijas ar Krievijas futbola faniem, KHL spēļu apmeklētājiem un nemierīgajiem lietuviešu basketbola faniem. Vienmēr tika atrasts veids, kā motivēt šos cilvēkus nedarīt neko lieku. Šoreiz tā nenotika.
Turpmākās darbības bija iespējamas divos veidos – vai nu veikt aizturēšanu jau pie Brīvības pieminekļa, vai pie stadiona ieejas, kur pūlis ir izkliedēts un metāla barjeras nodrošina fizisku nošķirtību. Policijai noteiktās personas bija jāatdala no grupas un jānogādā aizturēšanas vietā jeb ‘obezjanikā’. Futbola spēlei bija jānotiek bez viņu klātbūtnes. Jebkāda diskusija par iespējamām nekārtībām un konfliktiem ir lieka – tie jau bija notikuši. Policijas vadības bērnībā ieaudzinātā uzvedības forma “ko par mani padomās” lika rīkoties pēc principa “nebūsim tie, kas visu apspiež”. Tā vietā tika radīts precedents, ka it kā ir lietas, kuras nedrīkst, bet līdz noteiktai robežai – drīkst.
Policijas priekšniekam A.Rukam un Rīgas pašvaldības policijas vadībai bija nevis futbols jāskatās, bet jāņem lāpsta, slotas un lupatas, lai pašiem sakoptu Brīvības pieminekļa apkārtni pēc šī incidenta.
Fani un futbols
Man pārmetumu pašiem faniem nav – neko radikāli savādāku no viņiem nevarēja gaidīt. Cilvēks, īpaši pūlī, rīkojas tik tālu, cik tas tiek ļauts. Šoreiz tika ļauts daudz. Pretenziju pret RFS man nav – viņu pienākums nav nodrošināt kārtību vai izglītot atbraukušos fanus.
Pašmāju faniem gan ir pārmetumi – gan tiem, kuri vienkārši attaisnoja šo uzvedību, gan tiem, kuri dēvē sevi par “ultrām’. Pieņēmums, ka “Ajax” fani nezināja, kur atrodas, neiztur kritiku – pirmkārt, viņi ļoti labi visu zināja – par ko liecina bildes ar pieminekli. Otrkārt, šī bija plānveida akcija: tika iegādāta pirotehnika, nolemts ierasties un rīkoties provocējoši. Lai arī kā svešie uzskatītu šādu uzvedību par normu, mums tā nav jāpieņem.
Attaisnojumi, ka citur notiek tas pats un ka tā ir norma – nav attaisnojums. Futbola “burbulis” vienā sekundē noķēra kaut kādu Stokholmas sindromu – domāju, ka viņi apzinājās notiekošā nopietnību, bet izvēlējās to baudīt. Pēc agresīvās aizstāvības ar frāzēm, piemēram, “tagad slēdzam futbolu” un “tumsoņas”, var saprast, ka viņi paši noticēja, ka “Ajax” fanu rīcība varētu novest pie nopietniem aizliegumiem futbolam. Lai gan neviens ne mirkli par to nerunāja.
Burbuļa iemītnieki nobijās, ka viņiem tiks atņemts viņu dzīves piepildījums. Bet tā nav veselīga attieksme – futbols ir tikai spēle, kuru izdomāja izklaidei un emociju izlādei. Tā ir paredzēta pūļa izklaidēšanai. Ja rīt atcels basketbolu, hokeju vai futbolu, pasaule neapstāsies. Cilvēki atradīs citus hobijus. Tas viss ir par fobijām – un tās šeit izpaužas ļoti skaidri un objektīvi.
Tas, kam nav objektīvas nozīmes ir simbolisms. Futbola sabiedrība pat ne pazaudēja – tā atdeva (nodeva) vienu no valsts simboliem kā vērtību, kuru nav jāaizsargā. Taisnība, jūs to neatbalstījāt. Bet jūs to normalizējāt. Bailes, ka kāds varētu atņemt futbolu, bailes, ka nebūs šīs izklaides. Skaļi nepateikt, ka tas bija nepareizi un ka tas bija jāsoda, ir visu pārējo apsaukāšana tumsonībā un izpratnes trūkumā par to, kas ir augstas raudzes futbols (pie kā šie cilvēki nepārprotami sevi pieskaita). Tā ir normalizēšana ar aicinājumu, ka arī citiem tas būtu jāpieņem. Jāpieņem, lai tikai nesabojātu futbola svētkus. Arguments – viņi atveda naudu mūsu viesnīcām un krogiem, kas it kā uzliek par pienākumu paciest šo fanu uzvedību, liek citēt K. Vonnegūtu: “Mēs varam ieiet vēsturē kā pirmā sabiedrība, kas sevi neizglāba, jo tas nebūtu bijis rentabli.”
Kur ir robeža? Ne policija, ne futbola eksperti to nav pateikuši – pēc kāda notikuma punkta būtu jāsāk izrādīt neapmierinātību? Jāpiekrīt arī apkaimju iedzīvotājiem- nepietiekama fanu ierobežošana ir problēma. Ja fani nebija informēti, tad ir jāizglīto. Izglītības process kopumā ir nepatīkams un uzbāzīgs, bieži sagādājot ciešanas. Kāpēc gan lai šī mācību stunda būtu savādāka?
Īstenie futbola pazinēji teica, ka šie ir īstie “ultras” – tā viņi dara. Bet vai mums ir “ultras”? Vai tie, kas RFS vicina karogus, ir “ultras”? Jo, ja jau esat īsteni fani, tad spēlējiet lomu līdz galam. Sagaidiet viņus pļavā pie Skanstes, izkaujieties un ejiet uz futbolu. Es augu 90. gados un esmu redzējis CSKA pret “Spartak” pirmsspēļu grautiņus. Bet tur vienmēr bija divas iesaistītās puses. Izrādījās, ka Rīgā nav “ultras” – ir “kuzmiči” ar karogiem. Ja mēs pieņemam, ka mums ir jāpieņem daļa no kultūras, kur izpaliek atbilde, tas nebūtu godīgi. Provokācija no “Ajax” bija, bet atbildes nebija. Es domāju, ka paši RFS tā dēvētie “ultras” nekad netiks pieskaitīti pie kaut kā būtiska, un Rīga turpmāk būs pilsēta bez faniem.
Bez attaisnojumiem un normalizēšanas izrādījās, ka par sudraba šekeļiem Brīvības piemineklis ir pieejams īslaicīgai “nomai”.
“Nav nekas briesmīgs, ja cilvēks traģisko neuztver pārlieku nopietni, bet pēc domāšanas veida, galu galā, spriež par cilvēku.” – A. Kamī
Sportiskais panākums
Es gribēju izvairīties no sportiskā pasākuma nozīmes apspriešanas – mans stāsts ir par vērtībām. Tomēr salīdzinājums ar Straumes Zelta globusa iegūšanu (un potenciāli arī Oskara) un uzvaru pār “Ajax”, kā arī tas, ka tā ir lielākā klubu uzvara Latvijas vēsturē, liek to pieminēt.
Sākšu ar pozitīvo. Uzvara ir vienreizējs sasniegums klubu līmenī – RFS pelna tikai uzslavas un Latvijas sportā vēl neredzētas, godam nopelnītas prēmijas. Tas ir ievērojams sasniegums, kas būtu jānovērtē.
Turpināšu ar realitātes devu. Šis ir izņēmums, nevis sistemātisks sasniegums – līdzīgi kā RFS iekļūšana UEFA grupu turnīrā. Lai arī cik ļoti gribētos pasniegt šī notikuma nozīmi kā vēsturisku, uzvara tiktu aizmirsta jau pēc pusotras dienas, ja to nebūtu papildinājis fanu skandāls. No sportiskā viedokļa šis ir otrs pēc spēka turnīrs Eiropā, un RFS šajā turnīrā nevar izkļūt no grupas.
Pieteiktais skatītāju rekords – 10 tūkstoši – Latvijas futbola kontekstā var šķist iespaidīgs, bet salīdzinājumā ar hokeju un basketbolu tas neko neizsaka. Šāds apmeklējums ir ikdiena, kaut arī ne klubu līmenī, bet izlases līmenī. Atmiņā nāk BATE iekļūšana Čempionu līgā – futbola specifika bieži ļauj “izšaut” arī komandām ar pieticīgākiem resursiem, pateicoties “autobusa izlikšanai” vai spēlei uz “kartupeļu lauka”. Taču šādi panākumi neko nedod sistēmai. Arī atkārtota iekļūšana UEFA kausa grupu turnīrā būs tuvu neiespējamam. Galu galā tas ir tikai sports.
Pārlieku sakāpinātā reakcija uz sportiskajiem sasniegumiem ir kaut kas, ko R. Čaldīni grāmatā “Ietekme: Pārliecināšanas psiholoģija” apraksta kā parādību, kur sporta fani “iet pa tālu savās izpausmēs, jo vēlas savu pazemināto pašvērtējumu uzlabot nevis ar pašu spēkiem, bet uz citu panākumu rēķina”.
Simboli
Šis stāsts ir par simboliem. Mani personīgi tas uztrauc, jo mēs zaudējam valsti, kad sāk izzust simboli un vērtības, ap kurām tā tiek veidota. Simboli ir pēdējais, kas mums palicis – tie ir vienīgais, kas mūs var vienot. Ja mēs devalvēsim simbolu vērtību līdz ikdienas priekšmetu līmenim, mums vairs nebūs, kur atgriezties. Mēs skatāmies tukšumā, ietirgojot kaut ko nozīmīgu pret īstermiņa labumu grašiem. Ar to mēs zaudējam identitāti, un līdz ar to arī iespēju meklēt jaunu.
Mums ir daudz vainīgo individuālajās un kopējās neveiksmēs, bet nav neviena jauna, uzlecoša simbola, kas vienotu un iedvesmotu. Ar šo pasivitāti un acu pievēršanu tika devalvēta vieta, kurai bija dziļāka nozīme. Basketbolisti un hokejisti svin uzvaras kopā ar cilvēkiem – šī ir vieta, kur tiek pieminēta vēsture un svinēti svētki. Lai cik es zemu vērtētu Dombravu kā politiķi, viņam ir taisnība, ka līdz šim neviens nebija iedomājies izdarīt kaut ko tādu. Tas ir signāls. Signāls, ka mēs neaizsargājam savus simbolus. Signāls, ka reakcija nebija dusmas, bet plecu paraustīšana un atsaukšanās uz “pārējo pasauli”.
Šī reakcija ir globālisma procesa viena seja /viena no daudzām/ – nacionālās valsts iznīcināšana. Mēs esam uz šī ceļa. Mēs nedrīkstam nereaģēt uz svešu cilvēku nepieņemamu uzvedību mūsu galvaspilsētā, mums nozīmīgās vietās. Tādu jau tā ir maz. Vai mēs apzināmies, kas ir valsts simboli un vai tie mums ir jāaizstāv? Vai, ja tie vairs neko nenozīmē, mums ir citi? Vai mēs ieplūdīsim globālā pasaules okeānā un kļūsim par izmirstošu nāciju starp Somiju un Poliju?
Mēs esam kļuvuši par novērotājiem savā zemē. Novērotāji svešo izdarībām, pasīvi vērotāji – un to apliecina arī vara. Vara, kurai ir vienīgās likumiskās tiesības pielietot spēku, bet kura šo spēku neizmanto. Šo sabiedrības līgumu vara nav izpildījusi.
Mani pārsteidza tas, cik viegli viss tika atdots – ne aci nepamirkšķinot.
“Patriots-cilvēks, kas patiesi mīl savu valsti, – brīdī, kad tā rīkojās slikti, izjūt dziļu kaunu.” – S.Žožeks
Kas rīkoties turpmāk
Šis ir stāsts par mani. Un, iespējams, par vēl kādu – pārējiem ar to nav sakara. Mums nav jāmeklē kopsaucēji, pretēji bieži publiski paustajam – mums nav jābūt draugiem.
Kad man bija 20, man patika filma “Any Given Sunday”. Tur komandai bija sauklis:
“Whatever it takes.”
Un dziesma ar vārdiem:
“This is our house…
And this is where we live…
And ain’t nobody…
Gonna mess with us, in our house…”
Ar šādu pārliecību tolaik arī dzīvoju – ka ir savējie un ir pārējie. Par savējiem ir jāstāv un jākrīt. Līdz šim es uzskatīju, ka savējie nav tikai cilvēki, bet arī mūsu simboli un vērtības. Kaut kur pa starpu šiem visiem vārdiem – nesaprotams, bet dziļi iesakņots vārds: dzimtene.
Komentāros sociālos tīklos man raksta, ka nākamreiz es noteikti iešu sist huligānus. Vienosimies – ne iepriekš, ne tagad man nav ne mazākās domas iet kauties formātā “ultras pret ultrām”. Taču pie situācijas, kad policija bezdarbībā, pašmāju “ultru” nav, un arī jauniešu, kuri būtu gatavi aizstāvēt savas mājas un vērtības, neesamība, man savos 42 gados, šķiet, nekas cits neatliks, kā apzvanīt savus vienaudžus un doties pilsētas viesiem izskaidrot vietējās paražas.
Es gribētu ticēt, ka stundas laikā savākšu savus 50 cilvēkus, kuriem ir izpratne par neaizskaramām vērtībām un sekām tiem, kas šīs vērtības neievēro. Neko darīt – iesim un mācīsim. 90. gadu pieredzi neviens nav atcēlis. Nešaubos, ka daļa no uzrunātajiem varbūt negribēs piedalīties vai neatnāks – arī tam būs sava nozīme.
Nobeigumā – jau trešo gadu gatavojamies karam, bet neesam spējīgi ne darbos, ne vārdos aizstāvēt simbolu. Vai no tā man jāizdara secinājums, ka, ja kāds tomēr kaut ko plāno aizstāvēt, tad tas būs viņa paša sētmāja un ģimenes auto? Vai konkrēta piederība valstij vairs neko nenozīmē?
Ja tā, tad pievienojamies Igaunijai – jā jau mums pašu simboli un vērtības vairs nav saistošas, un liela daļa “patriotu,” kas prot labi manevrēt ar PVN, tik un tā
“šeptējas” tur. Šķiet, ka tā ir otrā vērtība, kuru kāds ir gatavs aizstāvēt.
No pasaules jāņem nozīmīgais un vērtīgais, nevis jāatzīst jebkas, kas pagadās ceļā. Arī pašiem ir nedaudz jāsaņemas – neviens to mūsu vietā nedarīs.
“Redzēt labo un doties augšup pie tā.” /Sokrats
