Streičs: Latgale ir valsts drošības jautājums. Tur būs pirmie upuri, ja nāks tanki 164
Latgales kongresa lēmumu izpildes padomes priekšsēdētājs, advokāts Agris Bitāns, apskatot valdības deklārāciju, secinājis, ka Latgale atkal ir aizmirsta. Latgales kongresa lēmumu izpildes padome vēlas akcentēt latgaliešu valodas jautājumu – tā ir jāpopularizē un jāmāca. Kā uz to skatās režisors, gleznotājs, aktieris Jānis Streičs? Savas domas par jautājumu Jānis Streičs izsaka TV24 raidījumā “Nedēļa. Post Scriptum”.
“Vai robežu tas stiprinās? Vai Bitānam interesē robeža, pa kuru var nākt iekšā? 30 gadi ir pagājuši un mums nav robeža nostiprināta. Gribu atgādināt visai Latvijai, ka tā ir Latvijas robeža, tā ir Eiropas Savienības robeža un tā ir divu kultūru – Romas un Bizantijas – robeža. Kas stiprinās robežu?
Ziniet, man dūša aptekas, domājot par robežu, kad es redzu, kas tur notiek, kā bēgļus uzņem. Badā, trūkumā, kad nebija ko dzert, man kauns bija par to kas notiek.
Latgale ir spekulācijas materiāls daudziem, uz kuru taisīt savu politisko karjeru.
Latgale ir valsts drošības jautājums. Caur turieni nāks, ja tanki nāks. Tur būs pirmie upuri, ja nāks. Varēs tur krieviski kliegt, kad samīdīs ar tankiem.
Ne jau ar drātīm vien, bet arī informācija, ko latgalieši saņem. Lai pierobežas zona nedomātu, ka Lukašenko ir viņu prezidents. Līdz šim brīdim tur nav nodrošinātas televīzijas pārraides. Man liekas, tā ir tāda tīša virzīšana sānis no galvenajiem valstiskajiem uzdevumiem. No robežas stiprināšanas, no apziņas visai Latvijai, ka Latgale ir barikāde pret mežonīgiem Austrumiem. Tā ir Latgale. Tā es uzskatu,” saka Streičs.
Atbildot uz jautājumu, vai, viņaprāt, šobrīd cilvēku prāti Latgalē ir pamesti neizpratnē, Jānis Streičs norāda, ka viņš nezina, ka tā ir kāda cilvēku grupa.
“Es pazīstu daudz cilvēkus, kas strādā, mokās un cieš no nevērības, kad nevar neko darīt un nav palīdzības. Īstajos, praktiskajos darbos. Kad sanāk kopā kongress, cilvēki, kas Latgalē nedzīvo, un lemj par to, tā ir cita lieta. Vajag tieši pateikt, kas te ir un no kurienes. Kāda pārstāvniecība ir šinī kongresā sanākusi. To var nosaukt par kongresu, ja ir pārstāvniecība no viena pagasta, no otra, trešā, un ko šie cilvēki izlemj.
Uzdoties, kā daudzi saka: “Mēs tautas vārdā pieprasām!” Kur tā tauta ir, cik aiz tevis ir? Ja tas ir kongress, tad kongresā ir vajadzīgi delegāti, kā tas tik tiešām vēsturiski notika 1917. gada kongresā. Bet, kad kopā sanāk interešu grupa un kaut ko paziņo, ko paši Latgales ļaudis nezina… Jūs te, žurnālisti, runājat, ka latgalieši. Nezinu, vajag atbildīgi pieiet. Kuri latgalieši, kurā pagastā, kas tie ir? Un paskatīties, kas tur īsti ir tajā kongresā – cik īsti tur latgaliešu ir un cik ir cilvēki no malas, kas to dara. Varbūt, lai novērstu, ka patlaban robeža nav jāsargā. Citur uzmanību vajag, ne robežai. Man svarīga ir robeža,” norāda Streičs.
