Spriņģes vajāšanā apsūdzētais Sondars priekšlaicīgi atbrīvots: ”Kad tu nokārtojies, tavu seju redz visi, kuri ar tevi sēž kopā” 6
“Jaunajā dzīvē es jūtos labi, jo esmu brīvībā. Ar darbiem viss ir labi, un jaunā dzīve ir jāveido labāka, nekā tā bija iepriekš. Pēc iznākšanas no ieslodzījuma manī ir apziņa, ka esmu bijis pārāk provokatīvs, pārāk tiešs, pārāk vulgārs. Un turpmāk, ja es vēlēšos izteikt savu viedokli par kādu tēmu, es izmantošus savus talantus. Cietumā esmu uzrakstījis vārdus 28 dziesmām. Esmu radījis dzejoļus gan ar politisku noskaņu, gan tādus, kas patiks sievietēm. Cietumā esmu pavadījis nedaudz mazāk kā vienu gadu un astoņus mēnešus. Esmu priekšlaicīgi atbrīvots, aiz cietuma mūriem atstājot 5 mēnešus un 20 dienas, kas, vadoties pēc pēdējās tiesas sprieduma, man tur vēl būtu bijis jāpavada,” LA.LV stāsta Jānis Sondars, kurš nule kā atbrīvojies no ieslodzījuma Daugavgrīvas cietumā.
Jānis Sondars plašākai sabiedrībai kļuva zināms ar regulāru piedalīšanos piketos, dažādām provokācijām pie Saeimas nama, arī televīzijās. Visspilgtāk šo personu asociē ar dibenā bāžamo bumbiņu piedāvāšanu Latvijas valdības amatpersonām un nepatīkamu, provocējošu, neērtu jautājumu uzdošanu valsts vīriem. Daļai sabiedrības viņa “trollisms” pat šķita simpātisks, citi Jāni neieredzēja, citi, iespējams, baidijās viņu satikt ceļā. Pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” žurnālistes Ingas Spriņģes vajāšana, kā rakstītis medijos – divu gadu garumā, bija iemesls, kāpēc Sondars no sabiedrības tika izolēts.
2023. gada 10. martā Augstākā tiesa atstāja negrozītu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedumu, kurā personai tika piespriests divu gadu un mēnesi ilgs cietumsods. No tiem divi mēneši par žurnālistes vajāšanu. Vienlaikus tiesa lēma izpildīt Vidzemes rajona tiesas 2019. gada 17. aprīļa spriedumu, kur Sondaram tika piespriesti divi gadi brīvības atņemšanas par aptuveni 22 gramu marihuānas glabāšanu. Šis sods līdz 2023. gada martam viņam bija piemērots nosacīti, bet pēc notiesājoša sprieduma Ingas Spriņģes lietā, tas tika noteikts kā reāla brīvības atņemšana.
“Tagad, atskatoties uz visu bijušo, es domāju, ka es neesmu tik dumjš, es tomēr varēju citādāk. Varēju citādām metodēm pacelt sev interesējošos jautājumus. Neviens no žurnālistiem toreiz man nepajautāja, kāpēc es vērsos pret Ingu Spriņģi.
Mediji to atspoguļoja tā, ka psihajam Jānim Sondaram nepatika kaut kādi raksti un viņš neadekvātā veidā žurnālistei pievērsa uzmanību. Paldies LA.LV, kas man pirmo reizi pajautā šo jautājumu… Un es paskaidrošu. Bija tā, ka man perosnīgi zināmi cilvēki inicēja vienu no iepriekšējām Saeimas atlaišanām. Toreiz tika izmantotas Satversmē paredzētās tiesības, bet žurnāliste Inga Spriņģe tos cilvēkus noķengāja un cita starpā pateica, ka šīs personas vēlas Latviju redzēt Krieviijas apskāvienos.
Manā skatījumā tur nebija neviena pierādījuma, neviena fakta, kas to apstiprinātu. Un tajā pašā laikā mūsu valstī eksistē neonacisti. Tie ir tie ar skūtajām galvām, kas, vadoties pēc žurnālistes publicētās informācijas, iespējams, varēja gribēt maniem paziņām izdarīt pāri. Un man bija jautājums, vai Inga Spriņģe uzņemtos atbildību par tādu situāciju?
Man likās divkosīgi, jo “Re: Baltica” tajā pašā laikā saņēma arī finansējumu no biznesa magnāta Džordža Sorosa fonda. Un es nolēmu “Re:Baltica” aicināt uz publisku diskusiju. Manas darbības nebija vērstas pret Ingu kā pret sievieti.
Viņa ir ļoti jauka, simpātiska sieviete, lai viņai burvīga dzīve! Es nekad neko sliktu viņai neesmu novēlējis, bet kā žurnāliste no Pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica”, viņa rīkojās neatbilstoši žurnālistikas ētikai. Un es kā provokators, kā “trollis” tajā laikā izvēlējos ar savām metodēm, kas nebija varbūt tās gudrākās, pierādīt, ka Inga Spriņģe ir kļūdījusies.
Varēju jau citādāk. Bet tad, kad es vēlējos sev interesējošos jautājumus pārrunāt publiski, viņa mani negribēja sadzirdēt. Tiesā fiksētajā gan redzams, ka es nevienai “Re:Balticas” žurnālistei nebiju izteicis draudus veselībai un dzīvībai. Žurnālistes pašas to tiesā bija atzinušas,” skaidro Sondars.
Lietā, kuru skatīja arī tiesā, figurēja situācija, kad Jānis Sondars, translējot savas darbības tiešraidē platformā “Facebook”, bija ieradies “Re:Baltica” redakcijā, turot rokās bēru pušķi un ūdens pudeli. Pēc tam, kad “Re:Baltica” darbinieks atteicies ielaist viņu telpās, vīrietis esot atstājis bēru pušķi pie redakcijas durvīm, tā izsakot centra darbiniekiem un arī žurnālistei Ingai Spriņģei netiešus draudus. Tika ņemta vērā pušķa simboliskā nozīme.
“Ar to bēru vainagu toreiz bija tā, ka, pirmkārt, tas nebija bēru vainags, bet pušķis. Un to vajadzētu atšķirt arī policistiem. Kad saka “bēru vainags”, tas izklausās tā briesmīgāk, bet patiesībā tas bija lētākais bēru pušķis, kuru es tajā laikā varēju dabūt. To veidoja mans paziņa, kurš nodarbojas ar ziediem. Es viņam toreiz biju norādījis, lai izveido man vislētāko, kāds vien iespējams. Bet beigās šis trūcīgais bēru pušķis ziņās pārtapa par vainagu.
Es toreiz uz redakciju biju aiznesis šo pušķi un minerālūdens pudeli. Tai es biju norāvis etiķeti, lai stāstītu, ka tas ir svētais ūdens un neatkarīgā žurnālistika Latvijā ir mirusi. Tas bija domāts vairāk kā mājiens caur joku. Toreiz arī tiesā redakcijas darbinieces norādīja, ka viņas neuztvēra šo pušķi kā personīgu dāvanu kādai no viņām, bet “Re: Balticai” kā tādai.
Un tajā laikā es tiesā domāju, ka, iespējams, bija vienkārši nepieciešams mani notiesāt.
Prokuratūra šo pavērsa, ka es esmu pušķi nesis tieši Ingai Spriņģei. Viņa vispār tajā laikā dzīvoja Tallinā! Protams, es biju nekaunīgs, bet nekaunība nav pretlikumīga. Mans mērķis bija, lai kāds no šīs redakcijas nāk uz debatēm, lai pret mani ar kārtējo rakstu netiktu noslaucītas kājas, jo man nebūtu dota iespēja paskaidrot, pateikt savu viedokli, kāpēc es esmu uztraucies, aizvainots un rīkojos tieši tā, kā es rīkojos.“
Jānis priecājas, ka saņēmis salīdzinoši mazu sodu, lai arī uz varžacīm bija uzkāpis daudziem. Latvijas politiskajai elitei šīs personas jautājumi, rīcības un provokācijas nešķita smieklīgas. Bet viņš turpināja piedalīties piketos. Tagad Sondars ir secinājis, ka bijis mazliet par traku…
“Starp citu, par dalību piketos man neviens nekad nav maksājis un arī tie cilvēki, kurus es pazinu, piedalījās fanātisma pēc. Jo ar savu klusēšanu situācija valstī bija “nolaista”, un es domāju, ka neesmu vienīgais, kas par to bija pārliecināts. Mums vēl joprojām ir ļoti daudz korupcijas skandālu, kas nebeidzas ne ar ko. Naudas izpļekarēšanas skandālu, kas nebeidzas ne ar ko. Un katrā sabiedrībā ir cilvēki, kuri ir gatavi kaut ko darīt, lai tas neturpinātos.”
Jānis LA.LV atklāj, ka morāli visgrūtāk juties tieši tiesvedību laikā.
“Iedomājies, kā tas ir – spēlēt šahu, ja kāds ir mainījis noteikumus, kā šahs ir spēlējams? Tajā nevar uzvarēt un es to apzinājos, es to pieņēmu, es sapratu, ka man nebūs viegli…
Visu tiesvedības laiku es biju brīvībā, bet es dzīvoju ar domu – tūlīt, tūlīt es iesēdīšos. Morāli tas ir ļoti iztukšojoši. Es zaudēju pirmajā tiesas instancē, zaudēju otrajā instancē, un trešā instance šo lietu pat nepieņēma izskatīšanā. Tad es sapratu, ka man jāiet cietumā.
Sazinājos ar policiju, lai saprastu, kad man ir jāierodas. Spriedums stājās spēkā 10 dienu laikā un tad policija atbrauktu pie manis uz mājām. Es, visticamāk, tajā brīdī nebūtu gatavs. Man bija jāpaspēj atstāt kādam cilvēkam, kuram es uzticos, piemēram, savas bankas kartes ar parolēm, jāsakrāmē soma ar visu nepieciešamo. Es sarunātajā dienā pats aizgāju “padoties” uz Valsts policijas iecirkni. Kamēr kārtoja visus nepieiciešamos dokumentus, es nedēļu nosēdēju Valmiermuižas cietumā. Tur sākumā mani izģērba, pārbaudīja dokumentus, somu, vai nav aizliegto vielu un priekšmetu. Vai nav telefona, SIM kartes, narkotiku. Jāteic, ka
Valmiermuižas cietums ir pelnījis uzslavu, jo no tām ieslodzījuma vietām, kurās es biju, tas ir visadekvātākais cietums. Tur kamerā bija siltās grīdas, bija duša, kurā bija iespējams nomazgāties jebkurā laikā,” stāsta Sondars.
“Latvijas cietumā, ja tu gribi zināt godīgi, pēc nosaukuma mums ir it kā Eiropas cietums, bet praksē mums tas ir tuvāk Krievijas cietumiem. Pirmām kārtām, tie sadzīves apstākļi. Ja mums Rīgas centrālcietumā tagad uztaisīja remontu pēc, iespējams, manām sūdzībām departamentam, tad vēl pavisam nesen tur bija “krokodili” kamerās. Cilvēki nokārtojās caurumos, kas izveidoti grīdā, tos piesedza maziņš “bortiņš”. Tas nozīmē, ka brīdī, kad tu nokārtojies, sejas grimases redz visi, kuri ar tevi sēž kopā. Vadi izrauti, logi izsisti. Tā bija norma.
Ja ārā ir 15 grādi, iekšā arī bija 15 grādi. Ventilācijas kamerās nebija. Telpā bija daudz cilvēku, kas nozīmēja, ka nereti elpot īsti nebija ko, bet, ja tu atver logu, tad kamera atdziest. Tiek zaudēts siltums. Bet to logu nebija iespējas nevērt vaļā. Bija jāizvēlas, vai nu tu salsti, bet elpo svaigu gaisu, nevis, piemēram, baciļus, vai nu tu nesalsti, bet elpo visu, ko tev blakus “izpirž”. Medicīna arī bija pabriesmīga. Ja tev, piemēram, sāp vēders un galva, tad gluži kā anekdotēs – cietuma mediķis pārlauž tableti uz pusēm un saka: ”Šī pusīte tev ir vēderam, un šī, otra pusīte tev ir galvai.”“
Daugavgrīvas cietumā, kas atrodas Daugavpils novadā, Jānis pavadījis visilgāko laiku. Viņš dalās pieredzē – vienu ceturtdaļu termiņa tur nācies pavadīt slēgtā tipa cietumā, viszemākajā līmenī. Tas nozīmējis – 23 stundu pavadīšanu kamerā un tikai stundu bijis iespējams iziet pastaigā. Tā viņš pavadījiis laiku no 2023.gada marta līdiz novembrim. Pēc tam gadu pavadījis telpās, kurās visu dienu bijušas atvērtas durvis, bijusi iespēja spēlēt futbolu un doties uz pastaigu laukumu.
“Šajās dienās vairs nav tā, kā bija pāris gadus atpakaļ. Daudzus gadus atpakaļ, ja tev paslīdēja kāja, ja tu izdarīji kaut ko ne tā, tevi varēja dušās kaut ar pirts kātu “izdrāzt”. Šajās dienās, to, ko es redzēju, tieši Daugavgrīvā, tur jau ir civilizēti. Tur ir sajūta, ka mēs jau skatāmies Eiropas virzienā.
Nav kā pirms desmit gadiem, bet ir jādomā, ko tu dari. Kad tu iebrauc cietumā, tur ar kuru katru tu nevari sveicināties, tur ir sava hierarhija, ir kaut kādi noteikumi, kas tev ir jāievēro. Galvenais nevajag daudz par sevi stāstīt,
jo tad cilvēki ievēros tavas vājās vietas un ieslodzījumā, kur atrodas vairāki vīrieši 24/7, gribas kādu pavilkt uz zoba, vai kas.. tu radi vienkārši lieku augsni konfliktiem. Tajā pat laikā tev ir jāiesaistās kameras komunikācijā. Piemēram, tur no diega pin virves un veido tāda veida ceļus, lai varētu sazināties ar citām kamerām. Tādā veidā, piemēram, varēja citu kameru biedriem paprasīt tabaku.
Ko es sapratu? Redzi, cilvēki brīvībā, kas nav saskārušies ar cietumu, viņi domā: “Kaut tur būtu sūdīgāk, lai ieslodzītie saņem pelnīto sodu.“ Nē. Sods jau nav tas, lai tu dzīvotu sūdos. Sods ir tas, ka tu nevari komunicēt ar saviem radiem, draugiem. Ka tu neesi savā ikdienišķajā vidē.
Kam cietumam būtu jākalpo? Tur jāmainās cilvēku ieradumiem. Bet kvalitatīvas tādas attīstošās programmas cietumos nemaz nav. Es pats rāvos iekšā visā, kur es varu, lai radītu tādu vidi, lai mani varētu pirms termiņa atbrīvot. Ja mēs iedomājamies cilvēku, kurš sēž par slepkavību. Ko viņš tur dara? Viņš skatās dažādas filmas ar vardarbības ainām, šausmu filmas un spēlē spēlītes, kur viņš šauj cilvēkus.
Vai tāds cilvēks, kurš ir pieradis, viņš jau piekto reizi ir cietumā var mainīties? Viņam “pofig”, ka tur caurums grīdā, ka viņam nav normālas tualetes, viņš jau tur jūtās kā zivs ūdenī… Viņš, kad izies ārā, būs labs sabiedrības loceklis? Vai viņš atkal spēs kaitēt kādai ģimenei pieņemsim, izdzēšot kādam dzīvību? Ķeksīša pēc jau tur viss ir, bet, ja paskatās, kāda ir izglītības sistēma tur – cietumā, tad puse ieslodzīto gada laikā varbūt apmeklē pāris tās mācības, bet ieliek ķeksītii, ka viņi visu laiku tur ir bijuši, lai skolām reputāciju nemaitātu. Eksāmenā viņš var neko nerakstīt. Viņa vietā saliks tās atbildes, kā vajag un viņš pabeigs kaut ko. Tik ļoti viņi grib, lai uz papīra viss izskatās smuki, bet faktiski visiem ir vienalga.“
Sondars skaidro, ka cietumos pavadīto laiku centies pavadīt lietderīgi. Esot labi uzvediies, izrādījis iniciatīvu, palīdzējis citiem ieslodzītajiem rakstīt iesniegumus, rakstīt tiesām nepieciešamos dokumentus. Daugavgrīvas cietuma vadība šo pašiniciatīvu esot novērtējusi pozitīvi.
“Es to pieņēmu kā pieredzi un paņēmu no tās vislabāko, ko es varu. Ja pirms tam man nebija laika ne rakstīt grāmatas, ne rakstīt dziesmām tekstus, tad cietums man deva tādu iespēju. Cietums man deva to laiku, kas man ikdienā nepietika, kad es skrēju, strādāju, piedalījos piketos, protestos.“
Jānis Sondars portālam LA.LV skaidro, ka viņam patlaban ir liegums sazināties ar žurnālisti Ingu Spriņģi un viņam arī neesot tāda vēlme.
Savukārt pētnieciskā žurnāliste Inga Spriņģe portālam LA.LV norāda: ”Es jau arī probācijas dienestam norādīju, ka uzskatu, ka viņu var atbrīvot. Domāju, ka viņš mācību ir saņēmis. Vai viņš mainīsies kā personība? Nedomāju. Taču domāju, ka skaidrā prātā viņš būs piesardzīgāks izteikumos un rīcībā.”
Rakstā publicēts tikai konkrēto cilvēku viedoklis, kas var nesakrist ar redakcijas viedokli.
