Jānis Šipkēvics: Tagad tēva pienākumus pildu daudz rūpīgāk 0
Žurnāla “Mājas Viesis” intervijā ar “Radio SWH” valdes priekšsēdētāju Jāni Šipkēvicu, viņš runā arī par tēva lomu un laulībām.
Tev šīs ir jau trešās laulības. Vai mūsdienās vispār ir iespējama mīlestība – “līdz nāve mūs šķirs”?
Atklāti sakot, zinu tikai vienu pāri, kas ir kopā kopš pirmās klases; visiem pārējiem nācies iziet caur dažādām privātās dzīves dzirnavām. Cilvēks veidojas un mainās visa mūža garumā, bet nereti vīrietis un sieviete attīstās katrs pa savu ceļu. Kādreiz cilvēks pēc 50 gadu vecuma jau bija teju pensionārs, tagad manas paaudzes cilvēki turpina aktīvu dzīvi. Viņiem ir pieredze, lai saprastu, ko vēlas šajā dzīvē un kā to panākt. Es nekad neesmu nožēlojis, ka jau 22 gadu vecumā kļuvu par tēvu, bet tagad saprotu, ka toreiz tēva lomai biju ārkārtīgi nesagatavots. Biju vairāk pārņemts pats ar sevi;tagad tēva pienākumus pildu daudz rūpīgāk.
Runājot par vecumu, atceros, kā 1986. gadā svinējām Raimonda Paula 50 gadu jubileju, un tolaik man šķita: “Ārprāts! Šitas onkulis! Ko viņš vispār sajēdz no modernās mūzikas? Man ir “bītli”, “The Rolling Stones”, progresīvais roks, bet kas ir viņam?” Tagad, kad pašam ir pāri 50, saprotu, kāds es tolaik biju muļķis! Kad Paulam bija 50, viņš vēl bija “jaunais komponists”; tagad viņam ir pāri 80 un viņš joprojām izdod jaunus albumus.
Daudzi vecāki žēlojas, ka bērni pārāk daudz laika pavada internetā un zaudē saikni ar reālo dzīvi.
Arī pirms simts gadiem, kad parādījās pirmie automobiļi, daudziem šķita, ka pasaules gals vairs nav tālu. Mūsdienās mēs dzīvojam arvien straujākā tempā, esam pieraduši pie tehnoloģijām, un šķiet, ka bez tām vispār nevarētu iztikt. Kad redzu, ka tagad divgadniekam tiek pirkts jau otrais “iPad” planšetdators, jo pirmo viņš jau pamanījies saplēst, tad dažkārt iedomājos: kā gan es varēju izaudzināt savu Jānīti, ja tolaik mums nebija ne viedtālruņu, ne planšetdatoru? Viņš bija laimīgs par “Super Mario” spēlīti, ko Doma kora zēni saņēma kā dāvanu pēc koncertiem Japānā. Tagad vecāki bieži vien izvēlas vieglāko ceļu, jo iedod bērnam planšetdatoru un viņš visu dienu varēs sēdēt, skatīties multenes. Bet ir svarīgi iemācīt bērnam iepauzēt, vismaz uz brīdi nolikt malā to moderno aparātu. Mēs esam dzīvi cilvēki, kam nav jāsacenšas ar datoriem. Savam dēlam Oliveram, kuram ir divarpus gadi, vakaros stāstu pasakas, turklāt pats esmu sācis izdomāt dažādus sižetus. Piemēram, ieraugu kalkulatoru un sāku stāstīt: “Reiz dzīvoja kalkulators…” Tas man pašam ir labs improvizācijas treniņš.
Vai simtgades dziesmu izlasē, ko veidojat, varētu iekļūt arī kāds tava dēla Jāņa veikums ar “Cosmos” vai “Instrumentiem”?
Domāju, ka kāda no viņa melodijām noteikti varētu uz to pretendēt. Piemēram, man ļoti patīk “Instrumentu” dziesma “Zemeslodes”. Katrā ziņā man būtu ļoti žēl, ja dēla veikums paliktu uzreiz aiz svītras, 101. vietā.
Ar mūziku aizrāvusies arī tava meita Tīna, kurai ir 17 gadu. Vai priecājies, ka tev ir tik muzikāli bērni?
Jāni mēs savulaik ļoti apzināti virzījām uz mūzikas pasauli. Savukārt ar Tīnu tā nebija; iespējams, padziļināta interese par mūziku viņai radās tieši tādēļ, ka ikdienā viņa vairāk saskārusies ar eksakto jomu, mācoties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kur liela uzmanība tiek veltīta matemātikai, fizikai. Mūzika viņai ir kā atslodze. Tīna skatījās, ko dara brālis, un nolēma, ka arī vēlas izmēģināt spēkus mūzikā. Viņa pati meklē informāciju internetā, no “YouTube” klipiem apgūst instrumentu spēli.
Pilnu interviju ar Jāni Šipkēvicu lasiet jaunākajā žurnāla “Mājas Viesis” numurā vai tā elektroniskajā versijā.
