Jānis Rokpelnis ar segvārdu Miķelis. Dzejnieks atzīstas sadarbībā ar čeku 54
Jānis Rokpelnis 20. gadsimta 80. gados sadarbojies ar Valsts drošības komiteju (VDK) jeb čeku, šodien intervijā “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” atzinis pats dzejnieks.
Sirdsapziņas ēdas par nokļūšanu VDK aģentu sarakstos Jānis Rokpelnis jutis kopš 1989. gada, kad ieraudzījis savu čekas ziņotāja segvārdu “Miķelis” līdz ar aptuveni 90 citiem nopublicētu laikrakstā “Atmoda Atpūtai”.
Jānis Rokpelnis stāsta, ka pagājušā gadsimta 70. gados viņā bijis “tradicionālais, absolūtais naids pret čekistiem”, un pēc kādas dzēruma trakulības iecienītajā inteliģences pulcēšanās vietā, kafejnīcā “Skapis”, viņu izsaukusi čeka. Dzejnieks pārliecināts, ka nav ticis apcietināts tikai tēva – rakstnieka, Latvijas PSR himnas līdzautora, Raiņa Literatūras muzeja direktora, augsta Latvijas PSR Kultūras ministrijas ierēdņa – dēļ.
Tomēr 1981. gadā, kad Rokpelnis strādājis tobrīd ļoti populārajā laikrakstā “Literatūra un Māksla”, tās redaktors Jānis Škapars pierunājis stāties partijā, jo avīzē bijusi pārāk maza partijas organizācija. Savukārt 1985. gadā VDK virsnieks, radošo un preses darbinieku kurators Juris Miļevskis pierunājis Rokpelni kļūt par VDK aģentu. “Nu, lūk, Miļevskis iedod man kartīti, uz kuras rakstīts, ka es apsolos neizpaust metodes, ar kādām strādā VDK. Pilnīgi neitrāli, nevis ka es apsolos kaut ko tur ziņot,” intervijā stāsta Rokpelnis.
Dzejnieks uzsver, ka piekritis iesaistīties, jo šķitis interesanti izpētīt, kā darbojas VDK no iekšienes, un pēc tam par to varētu uzrakstīt, taču neko nav par čekas struktūru uzzinājis. “Vai esmu pret kādu izstrādājis nelietību? Nē, tas nav manā dabā. Nevienu neesmu nodevis, par provokatoru neesmu strādājis. Mans darbs bija analītika: palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas,” stāsta Rokpelnis. Tāpat viņš nav par savu darbošanos čekā ņēmis naudu, jo “būdams neticīgs, tomēr atcerējos par Jūdas grašiem un atteicos no jebkādas samaksas”.
Uz žurnālistes Elitas Veidemanes jautājumu, kādēļ izlēmis atzīties, Jānis Rokpelnis atbild: “Es nevarēju neatzīties. Un tu jau mani tagad neatmasko. Es pats sevi atmaskoju. Es pat nezinu, vai mana kartīte atrodas tajos maisos. Es sevi atmaskoju tāpēc, ka mani ēd sirdsapziņa. Es redzu tādu kā dziļu, izžuvušu aku, apakšā ir pelēka zeme, un zem tās – līķis. Man ir sajūta, ka esmu slepkava un ka es sevī nēsāju šo līķi. Esmu nogalinājis savu dzīvi, pats sevi un savu godīgumu. Esmu sodīts par savu iedomību un lepnību. Tas ir vislielākais grēks – lepnība. Es lepojos, ka nebiju sasmērējies ar padomju sūdiem. Es taču biju pilnībā pārliecināts par sevi, ka viņiem – čekistiem – nav nekādu kompromatu pret mani un ka viņi ar mani neko nevar izdarīt. Bet viņi izdarīja visu. Un kāpēc es atzīstos? Tāpēc, ka esmu vecs cilvēks, un, ja mani ķers infarkts vai insults, es būšu attīrījis savu sirdsapziņu. Visvairāk man bail par saviem lasītājiem: varbūt viņi nespēs man piedot un vairs nespēs mani lasīt?”
