Vai šeit ir arī VDEĀVK vadītāja Andra Zīverta vaina? Ko esat nolēmis par viņa atbilstību amatam? 46
Man ir bijusi saruna ar Zīverta kungu. Viņš pats ir nācis ar iniciatīvu par VDEĀVK vadītāja nomaiņu. Pašlaik gaidu viņa redzējumu par tālāko iestādes attīstību un mūsu sadarbību, un tad turpināsim sarunu.
Stājoties labklājības ministra amatā, jūs kā vienu no savām prioritātēm minējāt sociālo maksājumu daļēju novirzīšanu veselības aprūpei, bet šobrīd jūsu domas mainījušās un šāda iespēja pat netiek izskatīta. Kāpēc tā?
Jā, mana nostāja mainījusies par 180 grādiem. Kad Laimdotas Straujumas valdībā tika izskatīts jautājums par veselības budžeta papildināšanu, viens no veidiem bija tam novirzīt vienu vai divus procentus no sociālā budžeta. Arī tādēļ, ka sociālās iemaksas vienīgās ir personalizētas un ļautu saprast, kurš ir vai nav maksājums. Tobrīd sociālajā budžetā tika plānots pārpalikums ap 200 miljoniem un plānā vēl bija obligāto sociālo iemaksu ieviešana par katru darba vietu.
Šobrīd obligāto iemaksu ieviešana ir neskaidra. Šādos apstākļos mēs nevaram ne centa novirzīt šai lietai.
Šī gada budžetā demogrāfijai tika atvēlēti papildu 19 miljoni eiro. Vai līdzīgu finansējuma pieaugumu šī joma var gaidīt arī nākamā gada budžetā vai arī šeit sasniegti iespēju griesti?
Demogrāfija nav bērna piedzimšana un dzīve līdz pusotra gada vecumam. Koncentrējoties tikai uz šo bērna vecumu, mēs pilnībā ignorējam dzimstības veicināšanas politikas negatīvās blaknes, piemēram, nelabvēlīgās ģimenes, kas rada bērnus, lai pelnītu ar pabalstiem. Tas var novest pie ļoti traģiskām sekām. Latvijā vismaz par 33 000 bērnu viens no vecākiem nerūpējas un nemaksā uzturlīdzekļus. Tādēļ Igaunija, Somija un citas valstis, kas demogrāfijai piešķīrušas ievērojamus līdzekļus, vienlaikus tos paredz arī šīm blaknēm. Arī mūsu ministrijas uzdevums ir nodrošināt katram bērnam iespēju uzaugt mīlošā ģimenē. Valstij caur audžuģimeņu projektu un izglītības sistēmu jāparūpējas, lai nelabvēlīgās ģimenēs dzimušie bērni netiktu apdalīti.
Pagājušā gada janvārī valdības veidošanas laikā jūs tikāt saukts par vienu no ticamākajiem premjera kandidātiem. Saņēmāt pat oficiālu prezidenta uzaicinājumu, taču atteicāties. Vai šobrīd to nenožēlojat?
Nebūt ne. Man nekad nav bijis ambīciju vadīt valdību. Darbs LM ir izaicinājumu pilns un saistošs. Turklāt tas ļauj tiešā veidā redzēt sava darba rezultātu, kas man ir ļoti svarīgi. Premjera darbs vairāk ir saistīts ar komandas vadīšanu, un tur rezultāti nav tik acīmredzami.
Bet kā ar atbildību pret partiju? “Vienotība”, visticamāk, būtu labākā situācijā, ja ar jūsu palīdzību būtu saglabājusi premjera amatu.
Es tādā veidā uz šo situāciju neskatos. Uzskatu, ka Ministru prezidents Māris Kučinskis ar saviem pienākumiem tiek galā ļoti labi. Jā, mums ir bijušas viedokļu atšķirības nodokļu jautājumos, bet pat jautājumā par obligāto sociālo iemaksu atcelšanu mums bija cieņpilnas diskusijas par politiku, nevis personālijām. Tāpat premjera spiediens ministrijām savstarpēji sadarboties kopumā valstij ir ļoti svarīgs un vajadzīgs.
Vai ministra darbā jūtat partijas atbalstu? Varbūt partijas vispār vairs nav?
Atbalsts viennozīmīgi ir. “Vienotībai” aizvadītais gads patiešām bija ļoti trauksmains, bet šobrīd ir iestājusies zināma stabilitāte. Partija gan no manis, gan citiem ministriem pieprasa redzējumu un atskaites par padarīto. Ja ir kādas problēmas, tad palīdz risināt.
