Vēl viens sasāpējis jautājums ir piemaksas par stāžu līdz 1996. gadam, kas šobrīd ir noteiktas viena eiro apmērā par gadu. Vai ir plāns tās palielināt? 46
Kā jau teicu – šīs piemaksas tiek finansētas no valsts pamatbudžeta, kurš jau tā šobrīd ir ar deficītu. Tādēļ arī šis jautājums nebūtu tik daudz labklājības ministram, bet visai valdībai kopumā. Ekonomikas atveseļošanai ir būtiski, lai cilvēkiem būtu pēc iespējas vairāk naudas, jo šī nauda nonāk atpakaļ tirgū, iegādājoties preces un pakalpojumus, nomaksājot komunālos rēķinus, pērkot pārtiku, zāles, apģērbu.
Ļoti labi, ka pieminējāt tieši tās lietas, ko pensionāri pērk visbiežāk. Tieši šajās preču grupās cenu pieaugums ir visstraujākais. Savukārt indeksācijā tiek ņemta vērā kopējā inflācija, kas ietver arī tādus produktus kā jauni auto vai komunikāciju tehnoloģijas, kur cenas nepieaug tik strauji. Vai nebūtu pareizāk indeksācijas aprēķinos balstīties uz tādu kā pensionāra iztikas grozu, nevis kopējo inflāciju?
Tas, ka dažādām produktu kategorijām cenas pieaug dažādi, ir fakts, bet šobrīd indeksācijas koncepcija ir vienota un neparedz izdalīt kādu atsevišķu iztikas grozu. Taču piekrītu, ka šis ir jautājums, ko vajadzētu papētīt detalizētāk.
Tomēr vēlos uzsvērt, ka kopumā mūsu pensiju sistēma ir laba, prognozējama un saprotama. Tā pārdzīvojusi smago 2008. – 2009. gada krīzi. Vienīgais trūkums, ka iemaksu līmenis ir zems, bet ceru, ka panāksim visu cilvēku iesaistīšanos šajā sistēmā.
Šo slavināšanu esam dzirdējuši arī no iepriekšējiem ministriem un citām amatpersonām. Bet tajā pašā laikā, runājot ar mūsu lasītājiem, skaidri jūtams, ka sabiedrība pensiju sistēmai neuzticas. Kā jūs skaidrotu šo vērtējumu atšķirību? Un ko LM dara, lai stiprinātu sabiedrības uzticēšanos pensiju sistēmai?
Mums ir virkne piemēru, kas apliecina šīs sistēmas dzīvotspēju. Mūsu sociālais budžets pārdzīvoja krīzi bez būtiskiem samazinājumiem. Pensijas netika samazinātas, vienīgais, ka trīs gadus netika veikta indeksācija. Arī fakts, ka trešdaļa strādājošo nepilnīgi piedalās sociālajā sistēmā, bet tā turpina funkcionēt, ir labs dzīvotspējas rādītājs.
Diemžēl cilvēki par to nezina vai aizmirst, bet mums trūkst līdzekļu informatīvajām kampaņām. Laikā, kad biju finanšu ministrs, mēs 2015. gadā realizējām kampaņu “Nomaksā, nevis nemaksā”, kas bija vērsta tieši uz jauniešu auditoriju par nodokļu maksāšanu. Aptaujas pēc tam uzrādīja pozitīvas tendences.
Šādam informatīvajam darbam būtu jānotiek nevis kampaņveidīgi, bet pastāvīgi, jo liela daļa cilvēku joprojām nesaprot, no kā veidojas valsts pārvalde, valsts pakalpojums un izdevumi. No vienas puses, viņi priecājas par to, ka draugi vai radi prot izvairīties no nodokļiem, bet, no otras puses, pieprasa slimnīcu, salabotu ceļu, policiju drošībai.
Šobrīd esmu devis rīkojumu NVA, ka cilvēkiem, kuri reģistrējas bezdarbniekos, obligāti jāiziet četru stundu kurss par finanšu pratību. Tā ietvaros viņiem tiks pastāstīts, kā veidojas alga un ka sociālais nodoklis ir neatņemama algas sastāvdaļa, kādi riski pastāv, ja tas netiek maksāts.
Ar mērķi izskaust tā saukto sezonālo bezdarbu mainīta bezdarbnieka pabalsta saņemšanas kārtība – nevis par nostrādātiem deviņiem mēnešiem pēdējā gada laikā, bet par nostrādātu gadu pēdējo 16 mēnešu laikā. Ko tad darīt zemniekam mūsu klimatiskajos apstākļos, kam darbinieks nepieciešams, maksimums, deviņus mēnešus gadā?
Mums patiešām bija izveidojusies absurda situācija vairākās nozarēs, ka nodokļi par darbiniekiem it kā tiek maksāti, bet ik pēc deviņiem mēnešiem šie darbinieki uz trim mēnešiem aizgāja bezdarbniekos un faktiski visu iemaksāto izņēma atpakaļ. Tas bija ne tikai zemniekiem vai mežstrādniekiem, šo shēmu masveidā sāka piekopt pat izglītības iestādes. Tā turpināties nedrīkstēja.
Drīzumā mēs saskarsimies ar to, ka nebūs kas strādā. Prognozējams, ka, atsākoties Eiropas fondiem, pieprasījums pēc darbaspēka dramatiski pieaugs un mums pat draudēs darbaroku trūkums. Šādos apstākļos būtu dīvaini turpināt atbalstīt sezonas darbus. Celtniecībai vien vajadzēšot ap 8000 pilna laika darbinieku. Cilvēki, kuri šobrīd izvēlas strādāt sezonas darbu, var iet celtniecībā.
Pirms dažiem mēnešiem LM sāka pārbaudi Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā (VDEĀVK) par to, ka iestādē izveidojušās garas rindas, bez izskatīšanas palikuši vairāk nekā 3000 iesniegumu par invaliditātes piešķiršanu. Kāda šobrīd ir situācija šajā jomā?
Diemžēl personāla problēma nav nekas jauns. Šajā iestādē ir maza kadru mainība, kas būtu pozitīvi, bet gandrīz visi darbinieki ir pirmspensijas vai pensijas vecumā, ļoti bieži slimo. Jauni cilvēki nenāk strādāt uz VDEĀVK, kaut arī Saeima ir pazeminājusi prasības šiem darbiniekiem. Iemesli tam varētu būt gan zemais atalgojums, gan iestādes līdzšinējā komunikācija. Papildus 17 apmācītie ārsti eksperti ir aizpildījuši tikai trīs amata vietas.
Tā ir liela problēma, kas apgrūtina pieteikumu izskatīšanu. It sevišķi vasarā, kad vienmēr ir pieteikumu pieplūdums. Taču tāda situācija kā iepriekšējos gados un arī pērn augustā, decembrī, kad pat tika apturēti maksājumi, vairs nav. Esam arī mainījuši likumu, ka pārskates laiku iespējams pagarināt uz pusgadu, nepārtraucot maksājumu. Krīze ir novērsta, bet kopējā situācija joprojām nav viegla.
