Jānis Rasnačs: “Vēsture atkārtojas. Vai droši ir te, pie mums Latvijā?” 0
Ivars Soikāns, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 25. martā, Daugavpilī notika plaši Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumi. Tos ievadīja aizlūgums Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu baznīcā, kam sekoja piemiņas brīdis A. Pumpura skvērā pie piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem”. Pieminot komunistiskā genocīda upurus, klātesošie tika aicināti neaizmirst arī vēstures stundas.
Notikumiem ir tendence atkārtoties
Pretošanās kustības dalībnieks Jānis Rasnačs, uzrunājot piemiņas pasākuma dalībniekus, norādīja, ka notikumiem diemžēl ir tendence atkārtoties: “Tas, kas tagad notiek Ukrainā, kur tiek nopostītas pilsētas, iet bijā mierīgie iedzīvotāji, liek uzdot jautājumu – vai droši ir te, pie mums Latvijā? Jā, mūs sargā NATO, mums ir dažādi līgumi, kas pasargā Baltiju, bet cik tas viss ir droši, mēs nezinām. Mēs nezinām, kas notiks rīt, kas būs pēc nedēļas un pēc mēneša.”
Vēl pirms nedaudz vairāk kā mēneša tikai retais aizdomājās, ka militārais konflikts Ukrainā varētu pāraugt pilna mēroga karadarbībā, ka Eiropu pārplūdinās bēgļu vilnis – nevis tūkstoši, bet gan miljoni iedzīvotāju, kuri nu kaut kur ir jāizmitina, ka nāksies saskarties ar neonacismu, kas nāk no tā saucamā “russkij mir”.
“Ir tāds labs padomju laika teiciens – nekas nav aizmirsts un neviens nav aizmirsts. Tai tautai, tai sabiedrībai, kurai ir atmiņa par kādreiz notikušo, būs arī nākotne. Par šo nākotni mēs maksājam jau šodien un, iespējams, nāksies maksāt dārgu cenu. Taču, kā zināms, jo dārgāka ir prece, jo kvalitatīvāka. Tādēļ mums nav jāskopojas ar cenu, ko varam samaksāt, rūpējoties par Ukrainas bēgļiem un ziedojot Latvijas armijai, jo nav zināms, kā viss attīstīsies. Ukraiņu tauta jau tagad ar savām dzīvībām un īpašumiem maksā par rītdienas Eiropu,” uzsvēra Jānis Rasnačs.
“Mēs jau esam sarakstos…”
Jāņa Rasnača tēva ģimene nāk no Mogiļevas puses Baltkrievijā. Tās ciešanu ceļš no boļševiku represijām sākās 1938. gadā, kad tika nošauts viņa onkulis Henriks Grinbergs. Viņš bija virsnieks strādnieku un zemnieku sarkanajā armijā. Kā tas toreiz bija “moderni”, viņam tika inkriminēta izlūkošana japāņu, austrāliešu vai vēl kaut kā labā. Represēta tika arī ģimene. Tas, ko NKVD vienības darījušas ciemā, bijušas vienkārši briesmas, Jānim stāstījusi viņa tante Līza Grinberga.
Stāstot par savas mātes ģimeni, Jānis atklāja, ka viņai knapi izdevies izvairīties no Daugavpils geto – vairākas reizes vienkārši paveicies. Viņa onkuļi – Kalvāns, Lošaks, Pupiņš –, kā arī patēvs Nords tikuši arestēti un nosūtīti spaidu darbos uz Vorkutu, Magadanu un Noriļsku. Uz Omsku un citām nometinājuma vietām izsūtītas arī viņu ģimenes.
“Uz šī fona esmu saņēmis pietiekami daudz informācijas, lai “iemīlētu” šo padomju dzimteni. Esmu pretestības kustības dalībnieks kopš 19 gadu vecuma, kad šeit Daugavpils rajonā tika iznīcināti pirmie okupācijas varas karogi. Vēl 1986. gadā pie manis uz darbu brauca drošības dienesta virsnieki, nolika mani pie sienas un lika stāstīt par maniem varoņdarbiem. Pretējā gadījumā piedraudēja pieaicināt lieciniekus, jo, ja viņi atvēršot savu muti, mana mute tikšot aizvērta uz ilgu laiku,” atceras Jānis.
Patlaban orda no austrumiem vēlas iekarot tās zemes, ko uzskata par savas impērijas daļu. Diemžēl arī starp Latvijas iedzīvotājiem ir šīs impērijas piekritēji, kas gaida “atbrīvotājus”, lai viņi atnāktu un “atbrīvotu” krievvalodīgos tāpat kā viņi to dara Mariupolē, no kuras jau maz kas ir palicis pāri, Harkivā un citās Ukrainas pilsētās.
“Esmu pārliecināts, ka mēs jau esam sarakstos, kas ir jādeportē nākamie, ja Putinam izdosies īstenot to, ko viņš ir ieplānojis saistībā ar lielās Krievijas impērijas atjaunošanu,” brīdināja pretošanās kustības dalībnieks.
Propagandas melus vajag atmaskot
Patlaban ir slēgti Krievijas TV propagandas kanāli. Pretošanās kustības dalībnieks uzskata, ka to vajadzējis izdarīt vēl pirms 20 gadiem, kad Putins publiski atzinis, ka 20. gadsimta lielākā traģēdija bijusi nevis holokausts, nevis 50 miljoni Otrā pasaules kara upuru, bet gan PSRS sabrukums.
“Kad pirms 20 gadiem Krievijā tika atjaunota Padomju Savienības himna, šo “zvaniņu” mums nevajadzēja palaist garām. Vajadzēja saprast, kāda būs turpmākā notikumu attīstība. Bet tālāk bija Krievijas militarizācija. Tā nauda, ko Krievija saņēma par pārdoto naftu, gāzi, citiem derīgajiem izrakteņiem, tika izmantota, nevis lai apgūtu lielos Krievijas plašumus, daudzi no kuriem joprojām nav apsaimniekoti, bet gan lai ražotu tankus un lidmašīnas, ar ko patlaban tiek nogalināti Ukrainas iedzīvotāji, un raķetes, kas ir notēmētas uz Eiropu. Atomkara draudi ir tas, ko mums sola “Putina rīts”,” brīdināja Jānis Rasnačs.
Lai nepieļautu šādu notikumu attīstību, pēc pretošanās kustības dalībnieka domām, nepieciešams atmaskot propagandas melus un likt pie vietas tos, kas sapņo par to, lai šeit tiktu izveidota Latgales tautas republika. “Mēs varam lūgties, lai Dievs novērstu to, ko ieplānojuši šie necilvēki, kas domā par dzeloņstieplēm, izsūtījumiem un koncentrācijas nometnēm tiem, kas no viņu skatpunkta ir tautas ienaidnieki,” pauda Jānis Rasnačs.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītajā pasākumā pie piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” klātesošos uzrunāja arī Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš, Daugavpils domes deputāts Jānis Lāčplēsis, Zemessardzes 34. bataljona komandieris Anatolijs Derjugins un Daugavpils Latviešu biedrības vadītāja, domes deputāte Līvija Jankovska. Tāpat piemiņas pasākuma dalībniekiem bija iespēja noklausīties Daugavpils politiski represēto kluba vadītājas Genovefas Kečinas, represētās Aldonas Bitiņas un Monikas Drelingas stāstus par izsūtījumu.
Šogad aprit 73 gadi kopš 1949. gada marta deportācijām, kad no Latvijas uz attālākiem PSRS reģioniem tika izsūtīti aptuveni 42 000 cilvēku. Omskas, Tomskas, Krasnojarskas, Irkutskas un Amūras apgabali tālajā Sibīrijā kļuva par viņu turpmāko dzīvesvietu uz ilgu laiku. Daudzi no izsūtījuma tā arī neatgriezās. No Daugavpils apriņķa 25. marta deportācijās tika izvesti 1468 cilvēki, no tiem – 113 bērni vecumā līdz septiņiem gadiem.
