– Tagad ir pieteikušās 13 partijas, katra ar savu premjeru. Nevienam nenāk prātā, ka būs jātaisa koalīcija un ka visi par premjeriem sēdēt nevarēs. 17
Pirmskara Latvijā bija 19 valdības, no kurām astoņas vadīja Ulmanis. Vēl bija Zāmuēls un citi, ar savām bagātām politiskajām biogrāfijām. Tagad iedomājas – nepazīstamu cilvēku par premjeru, un aiziet, vadīsim, mums tā lieta ies!
– Ja salīdzinām starpkaru Latvijas posmu un tagad gadu desmitus kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, šķiet, ka bijis pietiekami ilgs laiks, lai būtu izveidojusies attieksme pret darbošanos politikā kā profesiju. Bet tas īsti nav noticis. Joprojām nav stabila kopuma personāliju ziņā, par partijām nemaz nerunājot. Tās nāk un iet. Beidzamajā laikā pat nemēģinu atcerēties visu nosaukumus.
– No vācu preses ir nācis zināms, ka daži vietējie krievi ir aizbraukuši karot pret Ukrainu. Tas mums, latviešiem, liek domāt par 1940. gadu. Uzskati ir viens, bet lielvalstisku impērisku politiku atbalstoša rīcība jau pavisam kas cits. Rodas ļoti saindēta atmosfēra.
Runā, ka vajagot izlīgt. Bet vispirms jānosauc lietas īstajos vārdos – kur jūs būsit tad, kad šī valsts būs jāaizstāv!
Kad notika referendums par otru valsts valodu, tad latvieši vēl bija vairākumā, nebija vēl tik daudzi aizbraukuši. Nezinu, vai šodien tik droši varētu rīkot tādu referendumu.
– Rezultāts arī šodien būtu līdzīgs, varbūt ne gluži ar tik daudz balsotājiem.
– Bet tur bija 274 tūkstoši pilsoņu, kuri balsoja par otru valsts valodu. Tas bija ļoti nopietns signāls, un vajadzēja tūliņ noskaidrot, kas tas ir, ko tas nozīmē, kāpēc!
– Pilnīgi piekrītu. Man kā sociālo zinātņu profesionālim būtu licies ārkārtīgi svarīgi uzzināt, kāpēc un kā tas uzskats ir veidojies. Aptaujas veikšanai, protams, vajadzēja lielu naudu. Taču bija izņēmuma gadījums – ka tik liels procents aizgāja un nobalsoja, un aptauja būtu devusi reto izdevību uzzināt, ko mēs paši par sevi domājam. Ne tikai tie, kuri balsoja par otru valsts valodu, bet arī, kuri balsoja pret.
– Nevēlēšanās to darīt bija rupja politiska kļūda. Kā vienu, tā otru daļu atstāja bez atbildes. Ja man šodien vaicā, kas te ir pats bīstamākais – tas ir mēginājums Latviju pārkrieviskot. Cienījamā premjere pēc Ukrainas notikumiem “LA” žurnālistiem pastāstīja, ka būs aptauja par Latvijas krievu noskaņojumu, bet viņas preses sekretāre metās aizrādīt, ka to nedrīkstēšot publicēt.
Tagad valda klusums. Nezinām, vai šī aptauja ir pasūtīta, varbūt jau izdarīta un valdība zina rezultātus. Jeb – visi priecīgi, ka nu vairs par to neinteresējas.
– Tas liekas dikti savādi. Vai mēs esam tik nedroši paši savā ādā? Vai tā tik liela lieta – uzzināt iedzīvotāju noskaņojumu? Aptauja jau nebūtu jāpataisa par īpašu Krimas vai Krievijas jautājumu, varētu noskaidrot plašāk, kādi ir cilvēku uzskati par Latvijas ārpolitiku.
– Un, ja arī būtu negācijas, tad vajadzēja jautāt – kāpēc?
– Jā, kas patīk, nepatīk un kādu iemeslu dēļ.
