– Piekrītu, maz ticams. Bet tur taču biedros ir latviski runājošie, tur ir arī daži profesori – kā bijušais Latvijas Universitātes profesors Juris Zaķis. Partijā “Gods kalpot Rīgai” ir profesore eksprezidentes biogrāfe Ausma Cimdiņa. 17
Nākamajā gadā būs jāvēl prezidents. Ko domājat par šo vakanci?
– Tā vakance būs pēc gada, ko Saeima tad nospriedīs, tas būs.
Kopš neatkarības atgūšanas ar Latvijas prezidentiem ir gājis raibi.
– Ir bijuši dažādi prezidenti.
– Jā, dažādi. Ja padomājam par pirmajiem četriem Latvijas prezidentiem divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, secinām, ka visi, kuri toreiz kļuva par kandidātiem un prezidentiem, bija jau pirms tam sabiedrībā labi zināmi cilvēki. Šī doma man jo īpaši svarīga šķita tobrīd, kad ievēlēja Valdi Zatleru. Jo kopš neatkarības atjaunošanas ir noticis tā, ka par prezidentiem kļuvuši cilvēki, par kuriem lielai sabiedrības daļai nav skaidrs, kas viņi ir, no kurienes nāk un kāpēc tieši viņi būtu vajadzīgi šajā amatā. Kurš zināja kaut ko par Gunti Ulmani, izņemot, ka tauta atcerējās radinieka Kārļa Ulmaņa vārdu? Cik daudz Latvijā pazina Vairu Vīķi-Freibergu ārpus partijas spices cilvēkiem, kuri to lietu kārtoja? Ko par dakteri teikt – labs ķirurgs, bet ko par viņu zināja kā sabiedrisku personu, vēl vairāk – kā politisku personu? Andri Bērziņu vairāk pazina kā baņķieri, jā, vēl viņš bijis dažādos amatos Vidzemē.
– Bet par to nav ko brīnīties, jo arī visi Saeimas deputātu kandidātu saraksti ir tieši tādi. Ko pēc tiem varat pateikt par nākamās Saeimas politisko darbību? Varbūt sarakstos saliktie ir politiski aktīvi partijā, varbūt viņiem ir nauda, bet vai tāpēc man jāvēl? Vai tikai tāpēc, ka redzu pirmajā vietā Solvitu Āboltiņu vai kādu citu, man jāuzticas, ka tur visi būs spējīgi deputāti?
Vai Amerikā, Kanādā un citur arī var parlamentā iekļūt cilvēki, kurus nepazīst?
– Vienmēr jau uzrodas kāds pēkšņi, jo savācis naudiņu vai nepieciešamo politisko atbalstu. Bet Rietumeiropā parlamentos pārsvarā ir zināmi ļaudis, jo gadu no gada bijuši vai nu kādā pašvaldības amatā, vai partijas amatā valsts mērogā, un vēl arī tiek pārvēlēts liels procents to, kuri bijuši lēmējos iepriekš. Respektīvi, politika ir viņu profesija.
Derētu neliels pētījums, cik daudz katrā Saeimā ienāk jauni deputāti. Ja atceraties, sestā Saeima bija ļoti raibs iestādījums, arī nākamajās Saeimās cilvēku apgrozījums bijis ļoti liels. Nav izveidojusies pieeja, ka politika – tā ir profesija. No vienas puses, ir jau labi, ka ļaudīm iespēja vēlēt par citiem, nevis par tiem, ko vairs negrib. Bet partiju sarakstus netaisa vēlētāji, tos taisa nauda un partiju vadītāji.
