Kas un cik šajās vēlēšanās augstu kāps? Saruna ar politologu Jāni Peniķi 17
Politologs, ASV Indiānas universitātes profesors Jānis Peniķis šovasar atkal viesojās Latvijā, un viņam ir trāpīgi vērojumi gan par Latvijas iekšpolitiku, gan reaģēšanu uz procesiem pasaulē. Ar saviem secinājumiem profesors dalījās sarunā ar “LA” žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Daci Kokareviču.
V. Krustiņš: – Saeimas vēlēšanām nu ir publicēti visi 13 partiju saraksti. Kādi jums iespaidi par tiem?
Jānis Peniķis: – Šīs nebūs ļoti interesantas vēlēšanas.
– Viss ir iepriekš paredzams?
– Nepilnu divu mēnešu laikā šis tas var grozīties, bet, spriežot pēc sabiedriskās domas aptaujām, lielu pārsteigumu nebūs. “Saskaņa” un tās satelīti ap 30 procentiem droši vien dabūs.
Krievijas rīcība Ukrainā varbūt šoreiz drusku “Saskaņai” iegrieza un balsotāju par to būs nedaudz mazāk, bet starp ceturtdaļu un 30 procentiem būs. Tā vienmēr ir noticis, un “Saskaņas” elektorāts ir bijis tai uzticīgs; gandrīz vai jāsaka, ka “Saskaņa” ir vienīgā tāda partija.
Tāpat “Vienotība”– varbūt saņems drusku vairāk vai mazāk nekā iepriekš, bet kopumā savu daļu noturēs.
Gandrīz vai kā uzjautrinājuma dēļ radusies tā “jaunā vecā” partija ar Šleseru priekšgalā, kur sapulcējušies teju visi “bijušie”. Varbūt ir labi, ka visi “bijušie” savākti vienkopus. Ja nu cilvēki grib balsot par kādu no viņiem, tad – lūdzu.
– Vai viņiem paredzat ko reālu?
– Nē. Vairs nav tie laiki, kad vienkārši varēja iesmērēt acīs un ļaudis balsoja. Ja aptauju rezultāti ir kaut cik pareizi, tad spriežu – kādus divus trīs procentus viņi dabūs.
Interesanti vērot, vai Sudrabas partija tiks pāri piecu procentu slieksnim. Izskatās, ka no jaunajām tai ir gandrīz visreālākās izredzes tikt pāri piecu procentu slieksnim. Nav gan skaidrs, kādēļ. Sudraba bija sekmīga valsts kontroliere, savu darbu darīja apzinīgi. Cilvēkiem ir svarīgi zināt, ka ir viena iestāde, kas skatās citiem uz pirkstiem, pārbauda papīrus, lai viss saskan ar grāmatvedības likumiem utt. Bet, kad Sudraba aizgāja prom no Valsts kontroles, sākās šaudīšanās: nevarēja izgudrot, ko īsti dibinās, partiju ne, kustību; un, kas būs reāls no visa, ko solījās darīt… Pēc tam tomēr izrādījās, ka dibina partiju. Amerikāņiem ir pazīstami teicieni jeb “Mērfija likumi”par paradoksālām situācijām. Viens no ‘”Mērfija likumiem” teic, ka cilvēks kāpj pa karjeras kāpnēm, līdz sasniedz savu nekompetences līmeni. Var būt, ka Sudrabas gadījumā tā ir noticis. Valsts kontrolē galvenais bija darboties, vadoties pēc zināmiem likumu rāmjiem, bet radošā politikā vajag kaut ko citu, nevis tik sekot noteikumiem un rāmjiem. Šajā gadījumā gribēšana ir, bet varēšanu lāgā nesaskatu.
