Foto – Ilze Kalve

Londonā pirmais darbs bija mēbeļu krāsošanas firmas birojā kopā ar četriem citiem kolēģiem. “Pirms trim gadiem ieraudzīju reklāmu internetā, vajadzēja palīgu ofisā Londonā. Vienmēr esmu gribējis būt Londonā, jau no pirmās reizes, kad atbraucu uz Angliju. Pazvanīju. Jā, brauc, rītdien būsi? Protams! Iesēdos autobusā, nākamajā dienā biju klāt. Apmetos hostelī par 76 mārciņām nedēļā. Dažreiz, ja cilvēku nav, tad tu vari paēst par brīvu, cik gribi. Ar finansēm nebija labi, bet tas mani neapturēja. Mana alga pamazām mainījās, sāku kā biroja asistents un pusgadā kļuvu par galveno menedžeri. Alga izauga trīsreiz.

Pirmajā gadā es palielināju apgrozījumu divreiz. Malacis! Nākamajā gadā man pateica – šogad arī tāpat jāizdara, bet es neizdarīju. Nevari? Tad ej prom. Atlaida. Bija jau doma taisīt savu krāsošanas biznesu, jo, strādājot par galveno menedžeri, visu par to biznesu zināju. Bet tobrīd biju nospēlējis savu pirmo “Escape Room” spēli un pēc tās pamēģināšanas sapratu, ka gribu tieši “Escape Room” biznesu.

Man pašam kabatā bija tikai 120 mārciņas. Bet man ir draugi. Kāds ieguldīja 2500, kāds tūkstoti. Kopā savācās 5000. Taču vajadzēja vairāk, tādēļ gāju pie kompānijas “Startup Direct”, kas dala valsts finansējumu iesācējbiznesiem. Viņi teica – ja atnesīsi biznesa plānu, kas ir vērts uz 20 000, mēs tev iedosim. Tā man vajadzēja pierādīt, ka es naudu izmantošu jaunā biznesā un bizness augs, varēšu naudu atdot piecu sešu gadu laikā. Sataisīju biznesa plānu, pierādīju, ka tas strādās, un man iedeva bez jebkādām problēmām. Vēl 25 000 ieguldīja Viktors, tagad esam divi īpašnieki. Iesācējbiznesiem tiek par velti dots mentors un dažāda veida palīdzība, ir semināri, kur vari mācīties biznesu.

Pēdējo reizi alkoholu lietoju pirms trim mēnešiem, vienu glāzi vīna biznesa pusdienās restorānā. Kad pēc biznesa pasākumiem aicina uz krogu, nekad neeju, man vairs nepatīk. Apdzērušies cilvēki runā glupības, un es arī runāju glupības, ja iedzeru vairāk. Runāšana neparko, bezjēdzīgi izniekots laiks.”