Jānis Lūsis: Arī man pirms olimpiskās debijas bija mandrāža 1
“Ar šķēpu man pēdējā laikā nav tikpat kā nekādu darīšanu, esmu pilna laika pensionārs un ņemos pa savu dārzu Suntažos,” saka Jānis Lūsis (77), kurš pirms nepilna pusgadsimta kļuva par pasaules rekordistu un olimpisko čempionu šķēpa mešanā.
Viņš ir viens no izcilākajiem starp saviem vārdabrāļiem latviešiem, bet sportā – noteikti pats dižākais. Šķēpmetēju elitē aizvadītajos 15 gados Jānis Lūsis piedalījies četrās olimpiskajās spēlēs, izcīnot trīs medaļas – bronzu Tokijā (1964), zeltu Mehiko (1968) un sudrabu Minhenē (1972). Savās ceturtajās spēlēs Monreālā (1976) viņš ieņēma astoto vietu un rudenī 37 gadu vecumā oficiāli atvadījās no sacensību sektora, taču ne no šķēpa, jo uzsāka trenera darbu. Spilgti punkti Jāņa Lūša biogrāfijā ir arī četras uzvaras Eiropas čempionātā (1962 – 1971), ducis PSRS čempiona medaļu un divas reizes sasniegtais pasaules rekords – 91,98 metri (1968) un 93,80 m (1972). Starptautiskā vieglatlētikas federācija (IAAF) 1987. gadā atzina Lūsi par visu laiku izcilāko šķēpa metēju un 2014. gadā uzņēma savā Slavas zālē – par sevišķu ieguldījumu sportā.
Unikāla ir arī viņa ģimene. Jāņa dzīvesbiedre Elvīra Ozoliņa olimpiskās čempiones titulu šķēpa mešanā ieguva 1960. gadā Romā, abu dēls Voldemārs piedalījies divās olimpiskajās spēlēs, tiesa, ne tik spīdoši, kā vecāki, un viņa personiskais rekords 84,19 m ir piektais labākais Latvijas šķēpmešanas vēsturē pēc ieroča konstrukcijas maiņas.
Pirmo reizi ierodoties olimpiskajās spēlēs, gandrīz visi sportisti man teikuši, ka jūtas diezgan neparasti, jo šīs sacensības neesot pielīdzināmas nevienām citām. Jautāju Jānim Lūsim, vai arī viņš pārcietis lampu drudzi pirms olimpiskās debijas Tokijā. “Kaut kāda “mandrāža”, protams, bija gan, taču tā nesasaistīja rokas un kājas, jo es ne pirmo reizi tikos ar sāncenšiem, kuri Tokijā stājās man pretī.” Tolaik viņš jau bija Eiropas čempions. “Bet turpmākajās olimpiskās spēlēs jutos pavisam mierīgi.”
Lūša mieru un apņēmību raksturo viņa pēdējais metiens, kas Mehiko nesa olimpiskā čempiona titulu un Minhenē – sudraba medaļu. “Man teica, ka Latvijā skatītāji pie televizoru ekrāniem vai pamiruši, kad es Mehiko pēc ieskrējiena apstājos, neizmetis šķēpu, un atgriezos izejas pozīcijās. Taču man tikai gribējās vēlreiz pārbaudīt, vai ieskrienos, kā vajag, tā bija metiena imitācija.” Savu labāko rezultātu fināla sērijā Jānis sasniedza arī Minhenē, tomēr tas izrādījās par diviem centimetriem īsāks nekā sacensību līderim vācietim Klausam Volfermanim. “Taču es neturēju ļaunu prātu uz Klausu, gluži otrādi – kļuvām draugi uz ilgiem gadiem.” Biju aculiecinieks Lūša un Volfermaņa sirsnīgajam atkalredzēšanās priekam, kad abus olimpiskos čempionus 2002. gadā ielūdza par goda viesiem Eiropas čempionātā Minhenē, savukārt Klauss apciemoja Jāni viņa 70 gadu jubilejas sacensībās Valmierā.
Kad 1994. gadā pēc Valijas Draugas iniciatīvas tika nodibināts Latvijas Šķēpmetēju klubs (LŠK), Jānis Lūsis un viņa treneris Valentīns Mazzālītis kļuva par tā stabilākajiem balstiem. Regulāri devās uz LŠK rīkotajām jauno šķēpa mešanas talantu nometnēm, dalījās pieredzē ar puikām, meitenēm un viņu treneriem gan teorētiskajās atziņās, gan praktiskajā darbībā. Vai Jānis to dara arī tagad? “Nē, kur nu vairs manos gados, tagad klubam ir arī cits prezidents.” Gluži tā tomēr nav. Laura Ikauniece-Admidiņa, pērnvasar no pasaules čempionāta atgriezusies ar bronzas medaļu un jaunu Latvijas rekordu septiņcīņā, stāstīja, ka to iegūt palīdzējuši arī Jāņa Lūša padomi. “Mani uzrunāja Lauras treneris, kuram ar paša zināšanām un pieredzi šķēpa mešanā likās par maz, lai meitene spēcīgāk progresētu šajā disciplīnā,” Lūsis stāsta. “Piekritu Lauru konsultēt, viņa mani uzmanīgi uzklausīja, lika lietā visu, ko ieteicu, un iznāca itin labi.” Ikauniece-Admidiņa šovasar šķēpu aizmetusi jau gandrīz 55 metrus, personisko rekordu pagarinot par 1,23 m, un tikpat droši uz priekšu iet arī septiņcīņā.
Jānis priecājas par mūsu šķēpmešanas dāmu panākumiem pēdējā laikā, turpretī diezgan skeptiski vērtē puišus: “Šogad tikai divi sasnieguši 80 metrus, un izskatās, ka olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro nespēsim aizpildīt atļauto trīs šķēpmetēju vīriešu kvotu.” Iebilstu, ka arī Zigismunds Sirmais visai ilgi mocījās šaipus 80 m līnijas, kamēr beidzot ar uzviju kvalificējās Rio. Vai var gadīties, ka tāpat “uzsprāgst” vēl kāds? “Kaut nu tā notiktu,” Lūsis nopūšas.
Iepriekšējā svētdienā viņš Jelgavā apsveica un apbalvoja uzvarētājus sacensībās, kuru oficiālais nosaukums ir “Olimpiskā čempiona Jāņa Lūša kausu izcīņa šķēpa mešanā”. LŠK tās kopš 1995. gada ik vasaru rīkoja Valmierā, Rīgā, Kandavā, Koknesē vai Murjāņos, taču pēdējos gados šķēpmetēji par kausiem cīnās tikai Zemgales olimpiskajā centrā. Kādēļ? “Jelgavnieki beidzot uzzināja, ka esmu piedzimis viņu pilsētā,” smejas Jānis Lūsis. “Arī stadions tur labs.”
